Teksti: 4 Moz 11:24–35; Rm 1:28–2:11; Mt 18:1–9
“Tanī pašā stundā mācekļi gāja pie Jēzus un sacīja: Kas gan ir lielākais Debesu valstībā?” (Mt 18:1)
Kas ir pirmais, kas ienāk prātā, kad dzirdat vārdu ‘slavens’? Droši vien kāds slavens aktieris vai dziedātājs. Varbūt kāds slavens biznesmenis vai bagātnieks? Slavens cilvēks var būt kāds politiķis, sens vadonis vai valdnieks. Tas ir tas, kā šī pasaule definē vārdu ‘slavens’ – tāds, kam ir vara, bagātība, slava.
Bet starp tiem gandrīz 8 miljardiem cilvēku, kas pašlaik dzīvo uz šīs zemes, un no tiem miljoniem, kuri nākuši pirms mums, cik ir cilvēku, kuri sasnieguši tādu slavenumu, ka joprojām tos piemin? Ja godīgi, relatīvi maz. Un no tiem, cik ilgi viņi baudīja savu slavenību, bagātību? Ījabs apcerē dzīves patiesību, “Kails es esmu nācis no savas mātes klēpja, un kails es atkal aiziešu” (Īj 1:21). Jeb kā Jēkabs saka, “jūs esat dūmi, kas redzami īsu brīdi un tūlīt pat gaist.” (Jēk 4:14)
Ja pasaulē vērtē slavenumu ar panākumiem, kā Jēzus to vērtē? Kā jau varētu to noprast, pilnīgi otrādi. Caur Vārdu, t.i., caur Jēzu šī pasaule tika radīta. Caur Vārdu, t.i., caur Jēzu šī pasaule tiks tiesāta. Šī pasaule nav mūžīga. Tā ir pārejoša. Tikai tam, kas ir mūžīgs, ir kāda vērtība. Kā senie romieši teica: “Sic transit gloria mundi” – tā paiet pasaules godība.
Kam ir kāda vērtība šajā pasaulē? Skatieties apkārt uz cilvēkiem šajā baznīcā. Skatieties uz cilvēkiem, ar kuriem jūs braucat tramvajā. Skatieties uz saviem mīļajiem, saviem draugiem, darba kolēģiem. Visi cilvēki tika radīti ar nemirstīgu dvēseli. Tai ir mūžīgā vērtība. Citādāk Jēzus nebūtu atdevis sevi nāvē, lai tās glābtu. Viņš atpirka mūsu dvēseles no grēka, nāves un velna ar savām paša asinīm. Vai tas fakts vien nerāda, cik dārgas un vērtīgas mūsu dvēseles ir?
Tāpēc, sākot ar praviešiem līdz Jāņa Kristītāja kalpošanai un Jēzus Kristus mācībai, skan vārdi: “Atgriezieties no grēkiem!” Neesiet kā Esavs, kurš pārdeva savu mantojumu par putras bļodu. Netopiet vilināti ar šīs pasaules godību, kas drīz aizies, pārdodot savu nemirstīgo dvēseli! Jo Jēzus saka, “Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.” (Mt 7:13-14)
Ko darīt? Kā atrast šos šauros vārtus, kas ved uz dzīvību? Jēzus sniedz mums atbildi. Mācekļi gāja pie Jēzus un prasīja, “Kas gan ir lielākais Debesu valstībā?” Mācekļi domāja pasaulīgi, nevis garīgi. Viņi domāja par varu, slavu un varbūt pat bagātību. Viņi domāja, kam būs lielākā popularitāte, kuram no viņiem būs pirmā vieta, kurš sēdēs Jēzum pa labi un pa kreisi.
Bet Jēzus apgāž viņu aplamo domāšanu, kad Viņš nostāda viņu vidū bērnu. Kas ir bērns šīs pasaules acīs? Tam nav vara, nav slava, nav bagātības. Tam vajag rūpes, pasargāšanu. Bērniem visos laikos, bet it sevišķi Tuvo Austrumu kultūrā bija nulles vērtība.
Toties bērniem ir īpašības, ko pieaugušie sen ir aizmirsuši. Pazemība un atvērtība. Bērni zina un pieņem, ka viņi ir mazi un pilnīgi atkarīgi no saviem vecākiem. Mamma taisa bērnam ēst, un viņš to ēd, nedomājot, cik tas ir pazemojoši, ka kāds tevi aprūpē. Bet tādiem, Jēzus saka, mums vajag būt Dieva priekšā. Mēs neko nespējam darīt garīgā ziņā savā labā. Mēs esam pilnīgi atkarīgi no Dieva, kā bērns no saviem vecākiem. Kā Dieva bērni, esiet pilnīgi atkarīgi no sava Debesu Tēva!
Bērni ir zinātkāri. Visa pasaule viņus izbrīna un fascinē. Viņi eksperimentē ar lietām sev apkārt, lai saprastu, kā tās strādā, ko tās dara u.t.t. Tā Jēzus saka, mums ir jābūt garīgās lietās, lai Bībele mūs fascinē, lai ‘eksperimentējam’ ar lūgšanu un garīgām dāvanām, lai iedziļināmies, ko dara sakramenti u.t.t. Un kā vecāki iezīmē drošu vidi bērnam, kur spēlēties, tā Debesu Tēvs ir devis mums drošu vidi, ko Viņa Baušļi iezīmē, kur izdzīvot savu garīgo dzīvi.
Būt kā bērniem, nenozīmē būt bērnišķīgiem, infantiliem. Mums ir jāpieaug garīgās lietās, mēs nevaram baroties no piena vien, bet jākļūst nobriedušiem savā kristietībā, visu laiku nezaudējot bērnu dabu. Brīdī, kad kristietība mums šķiet garlaicīga, tas ir signāls, ka esam zaudējuši bērnu izbrīnu un vēlmi uzzināt vairāk par Dievu. Lūdziet Kristum, lai atjaunotu bērnu dabu sevī.
Tas bija viens, uz ko Jēzus mūs aicina – būt kā bērniem – nevainīgiem, paļāvīgiem, mācāmiem. Otrs ir tikpat svarīgi – būt nožēlojošiem. Gataviem nožēlot grēkus, kad esam kļūdījušies.
Jēzus ir reālists. Viņš pazīst līdz kaulu smadzenēm, kāda ir šī pasaule. Atcerieties, iesākot savu kalpošanu, Viņš tika 40 dienas velna kārdināts. Jēzus zina, kas ir, un kāds ir velns un uz ko viņš ir spējīgs. Tāpēc Jēzus zina, ka velns nāks un mūs kārdinās. Un mums ir jāpatur prātā, ka Jēzus ir ne vien Dieva Dēls no Tēva dzemdināts mūžībā, bet arī Cilvēka Dēls no Svētā Gara un Jaunavas Marijas piedzimis. Tāpēc, ka Viņš ir pilnīgs cilvēks, Viņš zina, kā tas ir tikt kārdinātam, un cik to ir grūti izturēt. Kā ir rakstīts, “Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka” (Ebr 4:15). Jēzus saprot mūs pilnīgi.
Tāpēc, ka Viņš saprot mūs pilnīgi, Viņš brīdina atkal un atkal par grēka bīstamību un kā no tā tikt vaļā. Mūsu tekstā Jēzus saka, kas briesmīgi. “Tāpēc, ja tava roka vai tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to un met to prom; jo tas tev labāk, ka tu tizls vai kropls ieej dzīvībā, nekā kad tev ir divi rokas vai divi kājas un tevi iemet mūžīgā ugunī. Un, ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to un met to prom; tas tev labāk – ar vienu aci ieiet dzīvībā, nekā kad tev ir divi acis un tevi iemet elles ugunī” (Mt 18:8-9). Izklausās, ka Jēzus sludina mazohismu. Un netrūkst piemēru Baznīcas vēsturē, ka kāds mūks paņēma šo Rakstu vietu burtiski. Bet ir jāsaprot, ka ebreju valodā trūkst salīdzinājuma pakāpes – labs, labāks, vislabākais. Piemēram, Jēzus citur saka, “Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas, un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis” (Lk 14:26). Vai tiešām, lai sekotu Jēzum, ir jāienīst tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas? Nē taču! Bet ja salīdzina mīlestību pret Dievu pret minētajiem, tas šķistu kā naids. Tā arī ar roku ciršanu vai acu izraušanu. Tas nav domāts burtiski, bet kā ilustrācija, kā salīdzinājums. Runa ir par grēksūdzi. Grēksūdzē mēs “nocērtam” to, kas mums ir par apgrēcību, lai tā vairs nav daļa no mums. Tā mūsu dvēsele tiek šķīstīta no tā un ieiet dzīvībā. Grēksūdze nav izvēle šai dzīvē, tā ir nepieciešamība. Jēzus to zināja un tādēļ deva Baznīcai varu caur aicinātiem kalpiem piedot, šķīstīt, nocirst, izraut grēku no mūsu dvēselēm.
Ko mēs varam mācīties no šīs dienas lasījuma? Palikt bērnam – vienmēr brīnīties par Dievu un būt pazemīgam, kā bērnam izsūdzēt grēkus, kad esam pārkāpuši Dieva likumus. Tā mēs atradīsim šauros vārtus un spēsim pa tiem ieiet, jo nebūsim lieli savā sirds prātā. Āmen.