“Kaps, kas bija tukšs” Lieldienās 2023. g. (K.Zikmanis)

Teksti: Jes 25:6-9; 1Kor 15:1-11; Mk 16:1-8

“Un, kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu garās baltās drēbēs. Un tās izbijās. Viņš tām sacīja: “Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nacaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika.”” (Mk 16:5-6)

Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies! Tā ir Lieldienu vēsts. “Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem?” eņģelis vaicāja, “Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies” (Lk 24:5-6). Kristus kaps bija tukšs, jo Viņš uzcēlies no nāves – Viņš ir dzīvs! Viss, ko Viņš bija mācījis un sludinājis, ir patiesība, jo augšāmcelšanās pierāda, ka Viņš ir tas, ko Viņš bija sacījis. Viņš ir Dieva Dēls, un Viņam ir vara pār grēku un nāvi. Nāvei nav varas pār Jēzu, jo Viņš, kas bija miris, ir dzīvs. Tāpēc, ka Viņš ir dzīvs, mūsu ticība ir dzīva.

Augšāmcelšanas nav kaut kas, kas ir pielikts klāt pie kristietības, lai mums pavasarī būtu skaisti svētki. Nē, Kristus augšāmcelšanās ir kristietības pamats, bez kā kristietība nevarētu pastāvēt. Kristus augšāmcelšanās padara kristietību par patiesu reliģiju un dod tai saturu un jēgu. Kā mans draugs priesteris Lauris Facebook’ā teica, “Lieldienas ir kristīgi svētki. Pārējiem nav saturs.”

Ja Kristus nebūtu augšāmcēlies no mirušajiem, ja kaps nebūtu tukšs, ja Viņš daudziem cilvēkiem nebūtu parādījies dzīvs, tad viss, ko Viņš mācīja būtu tukšs, bez pamata, lieks. Tas ir tāpēc, ka izrādītos, ka Viņš nebūtu Dieva Dēls, bet tikai parasts cilvēks, un parasti cilvēki nav pilnīgi, bet nomirst un paliek kapā. Parasts cilvēks var kļūdīties. Parasts cilvēks var maldīties un maldināt. Parasts cilvēks var vest citus cilvēkus pazušanā.

Bet Dievs nevar kļūdīties, jo Viņš ir pati pilnība. Dievs nevar maldīties, jo zina visas lietas. Dievs nekad nemaldina cilvēkus, bet māca patiesību, kas ved dzīvības ceļā.

Ja Jēzus būtu miris, tad Viņa mācība būtu tikpat nevērtīga kā citu mirušu cilvēku mācību. Tādu, kā Buda, Muhameds, Džozefs Šmits vai citu mirstīgu cilvēku mācību. Buda mācīja, kā sasniegt Nirvānu, t.i., transcendentālu stāvokli, kur kāds ieplūst kopā visumā. Vai ir pierādījums, ka viņš to sasniedza? Muhameds mācīja, kā sasniegt Džannu, t.i., musulmaņu baudas dārzus. Ja Muhameds to ir darījis, viņš laikam atrod tik daudz izpriecu savā Džannā, ka neliekas par mums ne zinis. Un, ja Džozefs Šmits tagad ir Mormoņu paradīzē, viņa mirstīgās atliekas ir kopā ar visu viņa mācību Ilinoisas štatā.

Ja Jēzus būtu miris, kā tik daudzu reliģiju dibinātāji, kristietība nebūtu nekas vairāk par jaunu, skaistu filozofiju. Viņš būtu vēl viens cilvēks garā filozofu rindā, kā Sokrats vai Platons, kuri mācīja, kā dzīvot labi un tikumīgi.

Dzīvot labi un tikumīgi nav slikti, un to Kristus mācīja un mudināja uz svētdzīvi domās, vārdos un darbos. Bet tas nav viss, ko Jēzus mācīja. Viņš arī mācīja daudz par to, kas liecināja par Viņa patiesumu. Viņš mācīja, ka Viņu nodos, piesitīs pie krusta, bet trešajā dienā – augšāmcelsies.

Jēzus saka, ka Viņš ir kaut kas vairāk par filozofu, kaut kas vairāk par skolotāju. Viņš saka, ka Viņš ir Dieva Dēls, kas ir atnācis, lai izglābtu mūs no grēka un nāves varas, lai piedāvātu mums caur kristību un sakramentu jaunu dzīvi Viņā pašā. Viņš negrib mums piedāvāt jaunu dzīvesveidu. Viņš grib mums dāvāt jaunu dzīvi. Punkts un āmen! Kā stāv rakstīts: “Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2Kor 5:17)

Jēzus citur saka: “Es atdodu savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu. Neviens to nav Man atņēmis, bet Es to atdodu pats no sevis. Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt. Šo uzdevumu Es esmu saņēmis no sava Tēva” (Jņ 10:17b-18). Viņš runā it kā tā būtu parasta lieta, mirt un celties augšām, tikpat parasti kā cilvēks naktī aizvērtu acis un ietu gulēt, un nākamajā rītā atvērtu acis un pamostos. Jēzus varēja runāt par augšāmcelšanos tik vienkārši, jo Dievs Tēvs bija devis Viņam varu to darīt. Nevienam citam cilvēkam nav bijusi iespēja mirt un pašam sevi uzcelt no nāves. Bet Jēzus par sevi saka tā: “Cilvēka Dēlu nodos cilvēku rokās, un tie Viņu nokaus, un nokauts Viņš pēc trim dienām celsies augšām” (Mk 9:31). Šie apgalvojumi būtu absurdi, ja vien tie nebūtu patiesi.

Citur Jēzus par sevi teica: “Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs, šautīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām” (Lk 18:32-33). Vairākas reizes Jēzus pravietoja savu krusta nāvi un augšāmcelšanos, lai pierādītu tās patiesumu. Jēzus darbi liecina par Viņa teiktā patiesumu. Bet tas nav nekas svešs Viņa kalpošanā. Jēzus bieži teica kaut ko radikālu, kaut ko neiedomājamu, un pēc tam ar spēku un brīnumu pierādīja, ka tas, ko Viņš teica, ir patiesība.

Jēzus saka: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani” (Jņ 14:6). Tas ir diezgan bargi un šauri teikts. Neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani. Izklausās pat augstprātīgi, ja vien tā nav patiesība. Kaps, kas bija tukšs Lieldienu rītā, pierāda to, ka viss ko Jēzus bija sludinājis, nav apšaubāms, nav augstprātība, bet Dieva patiesība. To varam pieņemt vai noraidīt. Mēs varam to akceptēt vai neatzīt. Bet mēs nevaram Jēzu ignorēt. Tukšais kaps to nepieļauj. Tukšais kaps un augšāmcelšanās pierāda, ka Jēzus ir tas, par ko Viņš sevi nosauc – Dieva Dēls un cilvēces vienīgais pestītājs.

Nesen lasīju, ka pasaulē ir aptuveni 4200 reliģijas. Bet ir tikai viens tukšs kaps. Ir tikai viens Cilvēks, kas uzvarēja grēku, elli un nāvi uz mūžiem. Ir tikai viens ceļš uz debesīm. Viņa vārds ir Jēzus Kristus.

Jēzus Kristus ir augšāmcēlies! Viņš ir dzīvs! Visa vara debesīs, virs zemes un zem zemes ir dota Viņam – tā ir mūsu cerība. Viņš nav miris, bet dzīvs mūzu mūžos! Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies! Alleluja! Āmen.