Teksti: Ech 17:22–24; 2Kor 5:1-17; Mk 4:26–34
“Mēs zinām: kad mūsu laicīgais telts mājoklis būs nojaukts, tad mums ir ēka no Dieva, mājoklis, kas nav rokām taisīts, bet mūžīgs debesīs.” (2Kor 5:1)
Kad Mārtiņa Lutera meitai Magdalēnai bija 14 gadi, viņa saslima un gulēja uz nāvi. Luters klusi lūdza Dievu, “Ak Kungs, es viņu mīlu tik ļoti, tomēr Tavs prāts lai notiek.” Tad viņš pagriezās pret meitu un teica, “Magdalēna, vai tu labāk būtu šeit pie manis sava miesīgā tēva vai labāk ietu, lai būtu ar savu debesu Tēvu?” Viņa atbildēja, “kā Dievs vēlas.” Luters turēja viņu savās rokās, kad viņa aizgāja mūžībā, un kad viņi noguldīja viņu atdusas vietā viņš teica, “Ak mana dārgā Magdalēniņa, tu celsies augšā un mirdzēsi kā zvaigznes debesīs (Kol 3:4). Cik savādi būt tik noskumušam un tajā pat laikā zināt, ka viss ir mierā, viss ir labi.” Šī ir tā cerība, kas ikvienam kristietim ir viņa nāves stundā, ko mums sniedz augšāmcelšanās.
Kā ticīgajiem mums nevajadzētu baidīties no nāves, kā to dara cilvēki pasaulē. Nāve nav beigas. Kristus uzvarēja nāvi ar savu augšāmcelšanos, un tāpēc, ka Viņš ir dzīvs, mēs līdz ar Viņu (Ef 2:6). Jēzus apsola, “Es dzīvoju, un jums būs dzīvot.” (Jņ 14:19)
Bet kā kristiešiem mums nevajadzētu būt neveselīgai interesei pār nāvi, kā to dara goti v.tml. Ir dzirdēts teiciens, ka nāve ir dabiska, un ka cilvēki mirst dabiskā nāvē. Nāve nav dabiska, vismaz ne tādā ziņā, kā Dievs ir radījis dabu. Kad Ādams un Ieva grēkoja, nāve (un viss, kas runā pretī dzīvībai) ielauzās radībā kā sods par viņu nepaklausību. Pāvils māca, ka “caur vienu cilvēku grēks ir ienācis pasaulē un caur grēku – nāve” (Rm 5:12) un, citur ka “grēka alga ir nāve” (Rm 6:23). Mēs, kas dzīvojam grēkā kritušajā pasaulē, pazīstam nāvi kā kaut ko “dabisku”, kā kaut ko “normālu”, bet Dievs mūs ir radījis dzīvībai.
Kā jau teicu, mums nevajag neveselīgi interesēties par nāvi, tomēr Svētie Raksti mudina, “Dari man zināmu, Kungs, manu galu, un kāds ir manu dienu mērs, lai es saprotu, cik nīcīgs es esmu!” (Ps 39:4). Ikviens, kurš ir stāvējis atvērta kapa malā, saprot, ka viņa dienas virs zemes nav mūžīgas. Ir sākums mūsu dzīvei un ir gals. Būs diena, kad “mums visiem jāparādās Kristus soģa krēsla priekšā, lai ikviens saņemtu, ko, miesā būdams, darījis – vai labu vai ļaunu” (2Kor 5:10). Šie ir ļoti atskurbinoši vārdi. Stāvēt Kristus soģa krēsla priekšā, lai atbildētu par savu dzīvi. Kā luterāņi, man šķiet, mēs par šo nāves aspektu mēdzam aizmirst. Jēzus par mani ir miris, mēs dziedam un bezrūpīgi turpinām dzīvot savos grēkos. Mēs nevaram un nedrīkstam spēlēties ar Dieva žēlastību. Es esmu dzirdējis no vairākiem mācītājiem, ka bērēs atvērtais kaps sludina skaļāk par jebkuru garīdznieka sprediķi. Nāve aprīs visu, ieskaitot mūs. Kad mūs iznesīs kājām pa priekšu un četri vīri mūs ielaidīs kapā, nebūs vairs iespēja izlīgt ar dzīvesbiedru, mīlēt savus bērnus, izlabot savas kļūdas vai nožēlot savus grēkus. Nāve mums māca, ka mums ir šodiena, mums ir šī stunda, mums ir šis brīdis, lai atgrieztos un dzīvotu Dieva žēlastībā. Apdomāt nāvi un saprast, cik nīcīgi mēs esam, ir nopietna daļa no ticīga cilvēka dzīves.
“Apkop savu namu, jo tu mirsi” (2Ķēn 20:1) ir vārdi, kas skan kristīgās bērēs. Tos ir sacījis pravietis Jesaja ķēniņam Hiskijam, viņam guļot nāves gultā. Dzirdot šos nopietnos vārdus, ko Hiskija darīja? Viņš nožēloja savus grēkus, un Dievs viņu dziedināja. Kāpēc šie vārdi skan bērēs? Mēs nesludinām aizgājējam, bet pavadītājiem, lai viņi būtu gatavi, kad tā stunda nāks. Tas nozīmē nožēlot grēkus un ticēt evaņģēlijam šodien. Zināt, ka Kristus par tevi ir miris un tādēļ atvēris mūžīgās dzīvības vārtus. Darīt labu un Dieva žēlastībā tīšām neatkārtot savus grēkus, bet izlabot to, kas izlabojams. Dievs dziedināja ķēniņu Hiskiju, t.i., deva viņam vēl laiku. Kad Dievs piedod mums mūsu grēkus, mums tiek dāvāta Viņa dzīvība, lai, ticībā dzīvodami, mēs atspoguļotu Kristus mīlestību. Kā Pāvils saka, “Viņš mira par visiem, lai tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs sev pašiem, bet Tam, kas par viņiem miris un uzmodināts.” (2Kor 5:15)
Un, ja tā padomā, nāve nav tikai kaut kas, kas notiek dzīves beigās. Varam teikt, ka kristiešu dzīve ir tāda, kas viscauri sevī satur mazas nāves. “Un, pieaicinājis ļaudis līdz ar saviem mācekļiem, [Jēzus] uz tiem sacīja: Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ” (Mk 8:34). Kas ir krusts, ja ne nāve – nāve sev, savām iekārēm, savam ego, jo dzīvot sev, t.i., savai grēcīgai dabai, ir īsta nāve, kas ved uz mūžīgu postu. Kristieša ceļš ir krusta ceļš, kur ikdienas nonāvējam veco, grēcīgo cilvēku, lai ikdienas jaunais cilvēks Kristū tiek augšāmcelts. Jēzus turpina sacīt, “Jo, kas savu dzīvību grib glābt (tas nozīmē ar savu grēcīgu spēku, ar savu grēcīgu prātu, ar saviem grēcīgiem darbiem), tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ (tas nozīmē atgriezties, nožēlot savus grēkus un paļauties uz Kristu), tas to izglābs” (Mk 8:35). Tāpēc Pāvils var droši teikt, “Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2Kor 5:17)
Kristieša dzīve ir nekas mazāk, nekas vairāk, kā sagatavošanās mūžībai. Kā mēs to darām? Mēs to nedarām. Tas ir Dieva darbs mūsos. Mūsu darbs, ja vēlaties tā to nosaukt, ir ļauties nomirt pie krusta, ļauties Kristum veidot savu tēlu mūsos vārdā un sakramentā, lūgšanā un mācībā. Jēzus par šo miršanu un augšāmcelšanu mācīja līdzībā, “Ar Dieva valstību ir tāpat, kā kad cilvēks iemet sēklu zemē un guļas un ceļas, nakti un dienu, bet sēkla uzdīgst un izaug, tā ka viņš pats to nemana. Zeme pati nes augļus” (Mk 4:26-28). Kad Dievs iesēj mūsu sirdīs savu sēklu caur žēlastības līdzekļiem, sēkla pati uzdīgst un izaug. Raksti mūs mudina cīnīties labo ticības cīņu, kas nenozīmē neko citu, kā neļaut grēkam un mūsu vienaldzībai pret grēku šo sēklu nomākt un noslāpēt. Tas ir ceļš uz nāvi, bet ticība un paļāvība uz Kristu ved dzīvībā.
Kad Pāvils raksta, “Mēs zinām: kad mūsu laicīgais telts mājoklis būs nojaukts, tad mums ir ēka no Dieva, mājoklis, kas nav rokām taisīts, bet mūžīgs debesīs” viņš vēlas iedrošināt ticīgos, ka šī cīņa pret grēku un visu, kas runā pretī Kristum, ir tā vērta. Nāvei nav pēdējais vārds. Kristum ar savu augšāmcelšanos ir pēdējais vārds un uzvara. Šī ir mūsu cerība, ka viss neiet uz sairšanu, bet tiks taisīts no jauna Jaunajās debesīs un Jaunajā zemē. Mēs būsim tādi, kādus Dievs bija mūs iecerējis no sākuma – bez grēka, bez nāves, bez traipa. Ar šādu cerību mums jāiedrošina citam citu. Nāve ir aprīta uzvarā. Kristus uzvarā. Āmen.