“Adatas acs”, 27.nov.2019. (K.Zikmanis)

“Vēl Es jums saku: vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.” (Mt 19:24)

Kristiešu vidū ir populārs stāsts, kas mēģina skaidrot šo Jēzus teikto par kamieli un adatas aci, ka Jeruzālemes mūrī bija mazi vārti, kuri bija šauri un zemi, kas saucās “adatas acs”. Tiek stāstīts, ka tirgoņiem ar saviem kamieļiem bija grūti ienākt pa šiem vārtiem, jo vienīgais veids, kā kamielis varēja ienākt pa vārtiem, bija, nometoties uz ceļiem. Pēc gara ceļojuma, kamielis, kurš ir noguris, vairs nevēlas kustēties, kad ir nometies uz ceļiem, un parasti paliek vārtu priekšā nekustīgs. Tirgoņiem bija teju neiespējami iekustināt savus kamieļus no šī stāvokļa, un tādēļ bija tikpat kā neiespējami ieiet caur “adatas aci”.

Skaists stāsts, bet diemžēl nepatiess. Nekādi vārti ar tādu nosaukumu un izmēru nav eksistējuši. Tas ir izgudrots stāsts, lai padarītu Jēzus vārdus saprotamākus.

Bet stāstam, kaut tas nav balstīts uz vēsturiskiem faktiem, ir sava vērtība. Doma šim stāstam ir sekojoša: lai ieietu pa šiem šaurajiem vārtiem, ir jāzemojas, kas ir grūti izdarāms lepniem cilvēkiem. Bagāti cilvēki tika uzskatīti par lepniem, kas meklē glābiņu savā bagātībā, tātad līdzīgi, kā kamielis uz ceļiem neiet caur adatas acij, tā grūtāk bagātiem vai lepniem cilvēkiem ieiet debesu valstībā. Tā skaidro šo stāstu par Jēzu līdzību.

Tā ir taisnība, ka pazemība ir nepieciešama mūsu glābšanai. Lai saņemtu palīdzību no Dieva, ir jābūt pazemīgiem Viņa priekšā. Faktiski, lai saņemtu jebkādu palīdzību no jebkura cilvēka, tas prasa pazemību, jo, to lūdzot, mēs parādām, ka mēs nespējam un mums ir vajadzīgs otrs cilvēks, lai tiktu ar kaut ko galā. Tas prasa pazemību. Jo vairāk lūgt kaut ko no Dieva. Psalmos ir rakstīts: “Viņš vada pazemīgos uz taisnprātību, māca pazemīgiem viņu ceļu” (Ps 25:9) un Lūkasa evaņģēlijā ir rakstīts: “Viņš nogāzis varenos no troņiem un paaugstinājis pazemīgos.” (Lk 1:52)

Bet vai tiešām Jēzus domā, ka bagāti cilvēki nevar tik glābti? Kas ar muitnieku Cahariju – viņš bija bagāts, bet atrada glābšanu Kristū. Muitnieks Matejs pat kļuva par apustuli. Jāzeps no Arimatejas, kurš apglabāja Jēzus miesas, bija bagāts. Kas ar šiem cilvēkiem?

Dītrihs Bonhēfers savā grāmatā “Sekošana Kristum” saka radikālu domu par sekošanu Kristum. Ir rakstīts, ka tad, kad mācekļi sekoja Kristum, viņi atstāja visu. Šīs dienas tekstā arī: “Tad Pēteris Viņam par to jautāja: Redzi, mēs esam visu atstājuši un esam Tev sekojuši; kas mums būs par to?” (Mt 19:27). Mācekļi burtiski atstāja visu. Tā arī mums ir jāatstāj visu, lai sekotu Kristum. Mūsu sirdis nevar pieķerties šai pasaulei, mantai vai cilvēkiem. Kristum ir jābūt pirmajā vietā. Nepieķeršanās nozīmē, ka ja dotu izvēli starp Kristu un tādām lietām mūsu dzīvē kā mājoklis, manta, cilvēki – mēs izvēlētos Kristu. Tā ir radikāla doma. Ja kāds tev liktu izvēlēties starp darbavietu un Kristu, ko tu izvēlētos? Starp dzīvesbiedru un Kristu? Starp bērniem un Kristu? Vai esi gatavs atstāt visu, burtiski visu, lai sekotu Kristum? Tas ir grūts jautājums.

Kad Jēzus runāja par to, cik grūti kamielim iet caur adatas aci, Viņš nerunāja par to, cik grūti ir dabūt lielu dzīvnieku caur šauriem vārtiem (kas varbūt ar lielu piespiešanos ir iespējams), bet par ko neiespējamu, neiedomājamu. Kaut Jēzus runā par bagātajiem šajā līdzībā, mācekļi saprata, ka Viņš runā par ikkatru no viņiem. Ikvienam ir kaut kas, pie kā sirds pieķeras šajā pasaulē. Atteikties no tā ar gribasspēku ir neiespējami, kā kamielim caur adatas aci. Tāpēc mācekļi satraukti vaicāja Jēzum: “To dzirdēdami, mācekļi ļoti brīnījās un jautāja: Kas tad var tikt glābts?” (Mt 19:25). Dažus pantus iepriekš bagātais jauneklis prasīja to pašu jautājumu: “Skolotāj, ko labu man darīt, lai man būtu mūžīgā dzīvība?” (Mt 19:16). Šis ir jautājums, ko cilvēki vienmēr grib zināt – kas man jādara, lai tiktu glābts?

Kas man jādara? Kādus pātarus man jāskaita? Ko es drīkstu un nedrīkstu? Kas man jādara, lai tiktu glābts?

Kad cilvēki uzdod šādus jautājumus, viņi nedomā par glābšanu, bet par minimālajām prasībām. Kas ir tas minimums, kas man jāizpilda, lai es būtu pestīšanas cienīgs? Ja pestīšana būtu eksāmens, vai pietiktu ar “4-nieku”?

Jūs saprotat, ja skatāmies no tās puses, cik absurds ir šis jautājums. Cilvēks vaicā, “cik man jādara”, un Jēzus atbild “necik! Tas nav jūsu spēkos sevi glābt.” Tāpēc “Jēzus, tos uzlūkojis, sacīja: Cilvēkiem tas nav iespējams, bet Dievam viss ir iespējams” (Mt 19:26). Ja cilvēks būtu spējīgs sevi izglābt, tad Dievs nebūtu sūtījis savu vienīgo Dēlu, lai izdarītu to mūsu vietā.

Toties tas nenozīmē, ka mums nekas nav jādara. Jēzus, zinot, ka mūsu glābšana ir Viņa rokās, un tikai Viņa rokās, saka par pasaules atstāšanu: “Ikviens, kas atstājis māju vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus Mana vārda dēļ, saņems simtkārtīgi un iemantos mūžīgo dzīvību” (Mt 19:29). Joprojām Kristum ir jābūt pirmajā vietā mūsu dzīvēs. Mūsu raksturam ir jātiek noslīpētam ar Dieva žēlastību. Mūsu prioritātēm ir jātiek izmainītām ar Dieva žēlastību. Mūsu dzīves izvēlēm ir jātiek vadītām ar Dieva žēlastību. Tas, kas cilvēkam nav iespējams, ir iespējams Dievam. Tas ir ko Jēzus vēlas sacīt. Tu nevari. Viņš var. Ļaujies Viņam. Kas ir tā adatas acs tavā dzīvē. Uzticies Dievam tevi vadīt tai cauri. Āmen.