“Ak, dārgais krusts!”, 14.09.2022. (K.Zikmanis)

Teksti: 3Moz 21:4b-9; Fil 2:6-11; Jņ 3:13-17

“un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!” (Fil 2:8)

Šodien Austrumu un Rietumu Baznīcas svin Svētā Krusta pagodināšanas svētkus.

No 326. g. līdz 328. gadam Sv. Helēna, Romas pirmā kristīgā Imperatora Konstantīna māte veica svētceļojumu uz Jeruzālemi. Dažus gadus iepriekš Konstantīns ar savu namu bija pieņēmis kristīgo ticību, un viņš pieņēma likumu, ka kristīgā ticība ir valsts atzīta reliģija, kas vairs netiks vajāta. Visā impērijā kristieši sāka atklāti svinēt savus dievkalpojumus un apzināt savas svētās vietas. Visvairāk Svētajā zemē. Tautas atmiņā bija palicis, kas kur notika, un viņi sāka demolēt pagānu tempļus, kuri tīšām tika uzbūvēti virsū šīm svētvietām. Svarīgākā vieta bija Golgātas kalns un netālā kapa vieta, kur Jēzus tika apbedīts un augšāmcēlās. Helēna devās uz Jeruzālemi, lai redzētu šīs vietas savām acīm.

Kamēr viņa tur bija, tradīcija saka, ka, sekojot vīzijai, viņa kādā alā pie Kristus kapa atrada Svēto Krustu, pie kā Jēzus tika pienaglots. Saukts par “Patieso Krustu”, šis krusts tika turpmāk lietots dievkalpojumos, it sevišķi Lielajā Piektdienā, un dievbijīgi kristieši no visas impērijas nāca, lai redzētu šo svēto relikviju. Tika stāstīts, ka daudz brīnumu un dziedināšanu notika pie šī krusta. 614.g. Persijs iebruka Palestīnā un līdz ar citām kristiešu relikvijām nolaupīja Patieso Krustu. Vēlāk tas tika atgūts, bet 1187. g. krusta kara laikā Ēģiptes un Sīrijas musulmaņu sultāns Saladins to paņēma un kopš tā laika krusts nav redzēts.

Krusts ir kristiešu simbols. Tas rotā daudzu baznīcu torņus, tai skaitā arī mūsu baznīcas. Vēl vairāk, mūsu baznīca tiek saukta krusta vārdā, un virs altāra mēs redzam krustu. Krusti tiek dāvināti jaunkristītiem bērniem vai iesvētāmajiem, un tiek plaši valkāti visā tautā ķēdītēs (vai to valkātāji ir ticīgi vai nē). Krusti tiek tetovēti mačo vīriešiem uz muguras vai delnas, lietoti mākslā, un rotā ievērojami daudz kapu vai piemiņas vietu. Krusti ir redzami it visur. Mēs varam skatīties uz krustu, lai atrastu mieru dvēselei dzīves vētrās, vai turētos pie krusta (burtiski vai sirdī), lai atrastu spēku grūtā situācijā. Kāpēc mēs tā darām?

Jo, ja skatāmies vēsturiski, krusts nenesa nekādu labumu. Krusts pēc būtības bija nāves rīks, kur izpildīt nāves sodu. Vai mūsdienu cilvēki valkātu miniatūru elektrisko krēslu vai giljotīnu, vai karātavas ap kaklu? Izņemot, ja viņi ir sātanisti vai psihopāti, es domāju, ka saprātīgi cilvēki to nedarītu. Bet tas ir, kas krusts ir. Nāves rīks.

Krusts kļuva par kristiešu godātu simbolu nevis dēļ tā, kas tas ir, bet dēļ tā, kas uz tā notika. Kristus atdeva sevi pie krusta un ar savu nāvi iznīcināja mūsu nāvi. Kā Pāvils raksta vēstulē filipiešiem, “un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!” Viņš pazemojās līdz zemākai vietai, lai paceltu mūs augstākās debesīs.

Tas ir paradoksāli, ka nāvē var rast dzīvību. Bet Bībele ir pilna paradoksiem. Kā esmu teicis jau agrāk, paradokss nav pretruna. Paradokss ir, ka ārā līst lietus, bet reizē spīd saule. Kā tas var būt? Bet mēs visi esam to redzējuši. Saulei spīdēt, kad līst, nav pretruna. Tas ir paradokss. Pretruna ir teikt, ka līst un nelīst reizē.

Jēzus nāve pie krusta paradoksāli dod dzīvību ticīgajiem, jo caur šo darbību, Jēzus pagriež atpakaļ laiku, un atdara grēku, ko Ādams izdarīja. Ja Ādams pie dzīvā koka atrada nāvi, tad pie nedzīva krusta koka Jēzus dod dzīvību. Ja auglis no koka Ēdenē noveda grēkā, tad auglis no krusta koka Golgātā dāvā grēku piedošanu. Kā dziedam dziesmā, “Ak, dārgais krusts, kur Glābējs mans – bez grēka, tīrs – mirst manis dēļ. Tā mīlestība pārvērta šo raupjo krusta koku dzīvīb’s kokā man.”

Bet jebkurš simbols mūsu grēcīgās dabas dēļ var tikt sagrozīts, izkropļots. Ko es domāju ar to ir, ka mēs varam sākt domāt, ka pats priekšmets nes svētību un glābiņu. Tas ir, kā cilvēki nēsā zirga pakavu vai zvīņas makā. Ja mēs domājam, ka krusts ķēdītē mūs sargās un izglābs, tad mēs esam aizslīdējuši no ticības uz māņticību.

Israēls to darīja ar vara čūsku, ko Mozus darināja pēc Kunga pavēles, lai dziedinātu tos, kurus čūskas sakoda. Ikviens, kas ticībā uzlūkoja šo vara čūsku, pēc Dieva apsolījuma kļuva vesels. Ne tā vara čūska darīja kaut ko, bet Dieva apsolījums un ticība tam. Šis bija brīnišķīgs priekštēls Jēzus krustam. Ikviens, kas ticībā uzlūko Krustā Sisto, iegūs mūžīgo dzīvību (Jņ 6:40). Kā Jēzus teica Nikodēmam, “Un, kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību” (Jņ 3:14-15). Svarīgs ir Dieva apsolījums un mūsu ticība, nevis priekšmets, kā tāds.

Bet šis Vecās Derības žēlastības līdzeklis vēlāk kļuva par slazdu Israēlam, jo viņi sāka pielūgt pašu čūskas tēlu, pašu priekšmetu kā dievu un nevis dzīvo Dievu, kas kādreiz dziedināja tautu caur to. Tā daudzi pielūdz pašu krustu, nevis Kristu. Vai vajag godāt krustu un izturēties pret to ar cieņu? Protams, ka jā! Jo tas mums atgādina par Kristu un cenu, ko Viņš maksāja mūsu dēļ. Bet nevajag domāt, ka krusts pats no sevis nes svētību. Tā ir elkdievība.

Luters savā laikā cīnījās pret vairākām pārmērībām Baznīcā. Viena no tām bija relikvijas. Kādā lekcijā Vitenbergā viņš zobodamies teica, ka ir teikts, ka četrpadsmit no divpadsmit apustuļiem ir apglabāti Spānijā, un ja savāc visus skalus no Patiesā Krusta kopā tad var uzcelt šķūni. Relikvijas aizvirzīja cilvēku dievbijību prom no Kristus, domāja Luters.

Bet no otras puses Luters paturēja visu, kas parasti bija dievnamos tanī laikā – altāris, krusti, svētbildes, vitrāžas u.t.t. Jo šīs lietas palīdz cilvēkiem mācīties par Dievu, un ne tikai ar savām ausīm dzirdēt par Dievu, bet ar savām acīm arī. Draudzes, kas sadauzīja šādas lietas, Luters uzskatīja par dumpiniekiem un revolucionāriem. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka šīs lietas kļūst par elkiem mūsu sirdīs, bet tas nav iemesls tās nelietot godīgā un dievbijīgā veidā – veidā, kas ved pie Kristus.

Kur ir Patiesais Krusts tagad, neviens nezina. Vai tas bija Īstais Krusts, ko Sv. Helēna 14. septembrī atrada pirms tiem daudziem gadiem kādā alā Jeruzālemē? Varbūt. Varbūt arī nē. Bet tas, ko tas krusts pierāda ir, ka tas, ko kristīgā tauta saprata toreiz, joprojām ir patiess mūsdienās. Un tas ir, ka ja nebūtu krusts, nebūtu Kristus krusta nāve; un ja nebūtu Kristus krusta nāve, nebūtu mūsu pestīšana. Tādēļ tas ir labi un tā piederas godāt šo krustu (nevis pielūgt), jo šajā krustā pasaule atrada Pestītāju. Āmen.