Teksti: Mt 21:1–11; Jes 50:4–9a; Flp 2:5–11; Mt 26:14–27:66
“Ko jūs esat ar mieru man dot? Es jums Viņu nodošu.” (Mt 26:15)
Ir skaista doma, ka, ja tik vien visi dzirdētu Jēzus evaņģēliju, tad visi pieņemtu Kristu, un virs zemes būtu paradīze.
Bet tā diemžēl ir pasaka, nevis reālitāte. Bez šaubām Kristus evaņģēlijam ir jāskan no šejienes līdz pasaules malām. Bez šaubām mēs esam aicināti būt par sāli pasaulē, pilsētu kalnā, gaismu, kas spīd tumsā (Mt 5:14-16). Bet ir svarīgi atcerēties šo patiesību: ja evaņģēlijs, ko mēs sludinām, nenāk konfliktā ar šī laikmeta garu, tad mēs sludinām viltus evaņģēliju.
Visiem patīk, ka viņi patīk citiem. Cilvēki ir sociālas būtnes. Ir dabiski, ka mēs gribam būt kopā ar pūli. Pūlī ir drošība, draudzība u.t.t. Esmu vien dzirdējis par vienotību, kas bija atmodas laikā, kad pūļi izgāja ielās, saucot un pieprasot Latvijas brīvību. Un paldies Dievam par to!
Tomēr ne vienmēr pūļa instinkts ir pareizs. Ir grāmata, kas mums vidusskolā bija jālasa, ar nosaukumu “Mušu valdnieks”, kur vairāki angļu zēni pēc kuģa bojāejas tiek pamesti vientuļā salā bez vecāku pārraudzības. Ja sākumā viņi uzvedās kā labi audzināti angļu skolnieki vajadzētu uzvesties, tad pēc kāda laika viņi sāka līdzināties salas mežonīgajai videi, sadaloties divās grupās – tajos, kam bija vara, un tajos, kam nebija. Situācija haotiski kļuva nekontrolējama, līdzko kāds no zēniem gāja bojā. Ļoti laba mācība par to, kas notiek, kad valda bara instinkts, vai tas būtu starp dažiem zēniem vai valsts līmenī.
Tad, kad Jēzus iesāka savu kalpošanu, Viņš jau tad brīdināja savus sekotājus: “Vai! jums, kad visi cilvēki par jums teic labu; tāpat viņu tēvi darīja viltus praviešiem!” (Lk 6:26). Ir jauki saņemt komplimentus. Ir labi dot komplimentus. Bet tikai, kad tie ir patiesi. Ir arī viegli teikt otram to, ko viņš grib dzirdēt. To parasti sauc par glaimošanu. Ir grūtāk ar mīlestību un pieklājību teikt patiesību. Tad jūs tiksiet apzīmēti kā nemiera cēlāji. Un parasti nemiera cēlāji tiek izstumti. Bet pārliecinieties, ka tas, ko sakāt, ir patiesība, un ka neesat, kā cālis tajā filmā. Uz galvas viņam uzkrita ozolzīle, un tādēļ viņš bija pārliecināts, ka debesis viņam krīt virsū. Viņš kā negudrs skrēja apkārt, brīdinot visas vistas kūtī, ka “Debesis krīt mums virsū! Debesis krīt mums virsū!” Viņš tika (pelnīti) izsmiets. Turpretī mēs varam būt kā Noa, kas, būvējot šķirstu, vēstīja pasaulei par tās bojāeju. Viņš arī tika izsmiets, līdz dienai, kad pie apvāršņa parādījās lietus mākoņi.
Pasaulē arvien vairāk un vairāk parādās tādi, kurus varam saukt vienīgi par viltus Jēziem. Tādi, kuriem nav ko teikt par grēku, par netiklību, par visu to, kas runā pretī Dievam un Viņa vārdam. Jau gadiem ilgi ar tā saucamo progresīvo teoloģiju Baznīcas rietumos ir pagriezušas muguru Bībelei. Viņiem ir Jēzus, kas aicina visus un mīl visus. Jūs varētu vaicāt, kāda problēma? Problēma ir tāda, kā viens izstumts anglikāņu mācītājs nesen ir teicis, aizstāvot tradicionālās ģimenes vērtības, ka tā ir taisnība, ka Jēzus ēda kopā ar netiklēm un grēciniekiem, bet beigās mainījās viņi, nevis Jēzus. Sekulārais Jēzus mūsdienās pieņem visus, vienalga kādi būtu jūsu uzskati, un neliek nevienam atstāt grēku un atgriezties.
Sirdsmīļais Jēzus, par ko tiek runāts Bībelē, īstenībā nes zobenu, nevis olīvu zariņu. “Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu! Jo Es esmu nācis cilvēku sanaidot ar viņa tēvu, meitu ar viņas māti un vedeklu ar viņas vīramāti; un cilvēka tuvinieki būs viņa ienaidnieki” (Mt 10:34-36). Bieži Bībeles stundās vai citur cilvēkiem ir jautājumi par šo rakstu vietu. Atbilde ir vienkārša un dažās ģimenēs redzama. Jēzus un ticības dēļ ģimenes, draugi, kolēģi neieredz cits citu. Par laicīgām lietām viņi var runāt. Bet, kad sarunas skar ticību, sevišķi jautājumu par Jēzu un biblisko mācību, ir liela nevienprātība. Varbūt pat strīdi un kašķi. Tas ir Jēzus zobens, kas nošķir ticīgos no neticīgajiem. Un bieži vien vienīgais evaņģēlijs, ko jūsu tuvinieki lasīs, ir jūsu dzīvā liecība – jūsu mīlestība pret Jēzu, kā arī mīlestība pret viņiem. Varbūt tas nozīmēs teikt, “Es nepiekrītu taviem uzskatiem vai rīcībai. Bet es mīlu, cienu tevi.” Šāds teikums var atstāt durvis vaļā diskusijai par ticību.
Šodien ir Pūpolu Svētdiena, kad pieminam Jēzus triumfālo iejāšanu Jeruzālemē. Pūļi dziedāja par Jēzu, “Ozianna Dāvida Dēlam, svētīts, kas nāk Kunga vārdā! Ozianna augstībā!” (Mt 21:9). Turpretim Jūdas Iskariots teica virspriesteriem par Jēzu, “Ko jūs esat ar mieru man dot? Es jums Viņu nodošu.” Izvēle ir pieņemta, frontes līnija ir novilkta, kauja drīz sāksies.
Jēzus šo sadalīšanu paredzēja, kad Viņš teica, “Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nonāvē praviešus un nomētā akmeņiem tos, kas pie tevis ir sūtīti! Cik bieži Es gribēju sapulcināt vienkopus tavus bērnus, kā putns pulcina mazuļus zem saviem spārniem, bet jūs negribējāt” (Mt 23:37). Bet jūs negribējāt. Tik skumīgi vārdi. Jūs negribējāt. Daudz ir aicināti, maz izredzēti. Maz, kas atsaucas Jēzus aicinājumam. Jēzus to zina, un tomēr, turpina staigāt Krusta ceļu pasaules glābšanai.
Šī nedēļa iet no Pūpolu Svētdienas augstumiem līdz Lielās Piektdienas lejām. Jēzus aicinājums “Nāciet pie Manis, visi!” (Mt 11:28). joprojām skan ikvienam, kas gatavs dzirdēt. Sekosim Pestītājam Klusajā nedēļā, kad Viņš mums dod savu miesu un asinis Vakarēdiena sakramentā Zaļajā Ceturtdienā. Un neaizgriezīsim savu vaigu, kad pie krusta Viņš izstieps rokas, atdodot sevi par mums, dāvājot mums pestīšanu. Tad ieraudzīsim, kur Viņa svētās miesas tiek apbedītas, un kā elles un nāves akmens tiek uzvelts kapam, nošķirot Viņu no dzīvajiem. Beidzot sagaidīsim Lieldienas un Kristus lielo uzvaru pār elli un nāvi, kad Viņš miesā augšāmcēlās mūsu taisnošanai un cerībai. Klusā nedēļa ir nedēļa, kas šķīra pasauli divās daļās. Tādēļ sekosim, paliksim un aicināsim citus pie Kristus – vienīgā glābēja pasaulei. Āmen.