“Apbrīnojama žēlastība”, 13.06.2021 (K.Zikmanis)

Teksti: Jes 12:1–6; 1Pēt 5:5b–11; Lk 15:1–10

“Daudzi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai Viņu dzirdētu.” (Lk 15:1)

Trešdien es iesāku sprediķu ciklu (ja to var tā nosaukt), par līdzību, ko Jēzus teica, kad farizeji apsūdzēja Viņu, kamēr Viņš ēda kopā ar grēciniekiem. Farizejiem bija svarīgi atšķirt sevi no pārējās sabiedrības, jo viņi uzskatīja sevi par baušļu turētājiem, bet pārējos par baušļu pārkāpējiem, un negribēja “aplipt” ar viņu grēcīgumu, kā tādu slimību. Un, ja par to padomā, ja grēks pielīp kā netīrumi uz drēbēm, tad dvēselei grēks daudz vieglāk pielīp, nekā svētums. Farizeji, ja iespējams, ieturēja distanci no citiem. Un lai Dievs pasarga! ka viņi staigātu, dzīvotu vai ēstu kopā ar viņiem. Ēšana kopā bija vistuvākā, visintīmākā lieta, ko var darīt ar cilvēku, tādēļ tas viņus tik ļoti apmulsināja. Ārprāts! Jēzus pat ēd kopā ar tiem! Tas nav iespējams, Viņš pats ir grēcinieku grēcinieks, saka farizeji.

Trešdien es runāju par Pazudušo dēlu. Varat to atrast mūsu mājaslapā zem “sprediķiem” vai mūsu YouTube kanālā. Nākamtrešdien runāsim par Vecāko brāli.

Šai līdzībai, ko Jēzus teica, atbildot uz farizeju apvainojumu, ir trīs daļas. Kristieši mēdz lasīt šīs daļas atsevišķi vienu no otras, bet vajadzētu saprast, ka tās veido vienu veselumu. Šī slavenā Jēzus līdzība trijās daļās ir par Pazudušo avi, par Pazudušo drahmu vai grasi un par Pazudušo dēlu. Pat cilvēki ārpus baznīcas zina šos stāstus, ja ne visus trīs, tad vismaz par Pazudušo avi un Pazudušo dēlu noteikti. Bet ko šo līdzību izsaka mums par Dievu, par cilvēkiem un mūsu savstarpējām attiecībām?

Līdzības pirmā daļa ir par Pazudušo avi, kas raksturo situāciju, kad cilvēks tiek nošķirts no Dieva nejaušības pēc. Kaut kas atgadās, un cilvēks kā avs tiek nošķirts no gana, t.i., no Dieva un no ganāmpulka (jeb Baznīcas). Līdzīgi avij, kas iepinas ērkšķos un brikšņos, kristietis iepinas nepiedienīgās lietās – “netiklība, nešķīstība, izlaidība, kalpošana elkiem, pūšļošana, ienaids, ķildas, greizsirdība, dusmas, patmīlība, nesaticība, šķeltniecība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas” (Gal 3:19). Dievs kā gans iet meklēt pazudušo un priecājas, kad viņš ir atrasts.

Līdzība par Pazudušo drahmu (vecajā tulkojumā – grasi) raksturo situāciju, kad cilvēks tiek nošķirts no Dieva pasīvā veidā. Cilvēks atkrīt no Dieva, kļūst auksts ticībā un pasīvi pazūd tumsā, nenākot uz dievkalpojumiem, nelasot Bībeli, nelūdzot u.t.t. Dievs iet meklēt pazudušo un priecājas, kad viņš ir atrasts.

Par Pazudušo dēlu jeb drīzāk par Līdzcietīgo tēvu mēs nedzirdējām lasījumā, bet zinām – dēls no tīša prāta aiziet prom no tēva un pazūd savās kārībās. Šis ir cilvēks, kurš pamet draudzi varbūt aiz dusmām, ka mācītājs ir slikts, ka draudzes locekļi ir slikti, vai grib turpmāk darīt visu “pa savam”, bez Dieva, bez draudzes. Bet līdzībā tēvs, redzot savu dēlu, met kaunu pie malas un skrien viņam pretī. Iedomājieties, tēvs cienījamos gados, paceļ savu tuniku uz augšu līdz vēderam un skrien. Vai esat kādreiz redzējuši svarīgu valstsvīru vai diplomātu skrienam? Tādēļ saku: viņš met kaunu pie malas, jo svarīgāks viņam ir pazudušais dēls.

Šī līdzība ar trim daļām vēsta par Dieva lielo gribu atgūt pazaudēto. Šos stāstus atceras ar prieku stāstu beigām dēļ – pazudušais ir atrasts.

Bet ja padomājam – stāsti nav vis priecīgi, jo pirms laimīgām beigām ir noticis kas briesmīgs. Pazušana. Tikai pamanot šo pazušanas elementu, varam runāt par laimīgām beigām. Kaut kas slikts notika, kas laimīgi tiek atrisināts.

Kāds reiz ir teicis, ka baznīcā viss ir par žēlastību. Un tas izklausās labi un priecīgi. Dievs ir žēlīgs. Tās ir ļoti labas ziņas. Dievs ir mīlestība. Dievs ir žēlsirdīgs. Tas viss ir brīnišķīgi.

Bet ja Dievs ir žēlīgs, tas nozīmē, ka Viņam par kaut ko bija jābūt žēlīgam. Ja Viņš ir žēlsirdīgs, tas nozīmē, ka bija kaut kas, par ko apžēloties. Ja Dievam ir žēlastība pret mums, tas nozīmē, ka tā mums ir nepieciešama. Tas nozīmē, ka kaut kas slikts bija noticis – kā tas bija mūsu līdzībā. Tas sliktais, kas notika, bija grēks. Kā Ādams nošķīra sevi no Dieva grēkākrišanā – tā mēs nošķiram sevi no Dieva dēļ grēka mūsos. Dāvids vaimanā: “Redzi, ar vainu es esmu piedzimis, grēcīgs, kopš māte mani ieņēma” (Ps 51:7). Pāvils vēstulē Romiešiem turpina: “Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru” (Rm 7:19). Un turpinot, viņš gandrīz kliedz: “Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” (Rm 7:24)

Grēks ir tas briesmīgais, kas notika, kas mūs pazudināja. Ja neaptveram šo grēka nopietnību, tad stāsti paliek vien jauki stāstiņi un mūsu dzīves nemainīsies.

Stāstot šo trīsdaļīgo līdzību, Jēzus māca, ka Dievs priecāsies vairāk par vienu atgriezušos grēcinieku, nekā par 99 taisnajiem (vai drīzāk paštaisniem), kuriem atgriešanās nav vajadzīga. Šī līdzība ir labas ziņas muitniekiem un grēciniekiem, kuri apzinājās savu patieso stāvokli.

Tā bija arī brīdinājums farizejiem un visiem, kuri domāja, ka viņi paši par sevi ir taisni. Tas ir brīdinājums farizejiem un visiem, kuri domā savā sirdī, ka viss ir kārtībā, ka atgriešanās man nav vajadzīga, ka lūgsna “piedod mums mūsu parādus” (Mt 6:12) neattiecas uz mani. Ka Kristus pavēle mīlēt Dievu pāri visam un savu tuvāko, kā sevi pašu vai nu neattiecas uz mani, vai nu es domāju, ka to jau 100% pildu.

Bet pieredze rāda un Bībele māca, ka visiem ir nepieciešama piedošana, no zīdaiņa līdz sirmgalvim, no draudzes locekļa līdz visdižākajam teologam, no visrūdītākā noziedznieka līdz vissvētākajam svētajam, “jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības.” (Rm 3:23)

Dievs ir dedzīgs meklētājs – Viņš meklē ikkatru grēcinieku. Jautājums, vai es uzskatu, ka esmu grēcinieku vai taisno pulkā? Tas ir baiss jautājums, un šīs līdzības daļas parāda, cik tas ir nopietni.

Pazudusi avs bez gana, bez ganāmpulka ir pakļauta visvisādām briesmām. No drausmīgiem plēsējiem līdz bada nāvei, avs nevar pastāvēt bez gana un ganāmpulku. Tādēļ mēs, kas esam atzinuši savu vainu Dieva un cilvēku priekšā, sapulcējamies kopā, lai uzmundrinātu un stiprinātu cits citu, un tiekam uzmundrināti un stiprināti. Briesmas draud, kad domājam, ka esam gana stipri, lai veiktu visu vieni paši.

Drahma (vai grasis) tiek nošķirta pasīvi – tas vienkārši nokrīt. Tas nozīmē, ka cilvēks kļūst vēss savās attiecībās ar Dievu, savā ticības dzīvē, ar saviem brāļiem un māsām, un kā monēta, noslaucīta no galda, pazūd dzīves spraugās. Tā Dievs caur citu cilvēku meklē un atrod, un silda šo pazudušo dvēseli.

Kuri ir tie, kurus mēs pazīstam, kurus varam uzmeklēt un sasildīt ar Dieva mīlestību? Jo Dievs lieto mūs, lai veiktu savu meklēšanas darbu. Protams, Viņš varētu iesaistīties pārdabiski caur sapņiem un vīzijām, kā tas notiek tur, kur kristieši tiek vajāti, bet tas ir izņēmums. Vislabākais instruments, ko Dievs lieto, ir vājš cilvēks, nepilnīgs cilvēks, kurš atzīst savu atkarību no Dieva. Mēs esam Kristus rokas un kājas šajā pasaulē.

Jo, ja esam patiesi pret sevi, mēs zinām, ka mēs esam tās avis, mēs esam tā drahma, ko Dievs Kristū ir uzmeklējis. Debestēvs sūtīja savu Dēlu, lai mūs – nabaga grēciniekus atrastu. Ja atzīstu, ka es esmu tas viens, kuru Dievs, atstājot 99-us, gāja meklēt, tad tas sasilda manu sirdi. Es esmu dārgs un vērtīgs Dieva acīs – es bijušais pazudušais. Ar šādu atziņu tika rakstīts šo dziesmu pantu; “Kāds rūgtums grēku nožēlā, kāds pestīšanas prieks, kad žēlastības spožumu redz aklais grēcinieks.”[8]

Tikai tad, kad sevi uzskatām par pazudušiem, varam saredzēt Dieva mīlestībā un piedošanā jēgu un saturu. Tikai tad, kad saredzam sevi starp muitniekiem un grēciniekiem, varam saprast Dieva mīlestības augstumu, plašumu, dziļumu.

Dievs meklēja Pazudušo avi, Pazudušo drahmu un Pazudušo dēlu. Lai šī Dieva mīlestība, kas ir gatava uzmeklēt mūs, būtu dzinulis mums arī meklēt citus pazudušos. Āmen.

[8] LELB Dziesmu grāmata (IHTIS 2015. g.) 203.dziesma “Man žēlastība dāvāta”