“Apliecināt Kristu”, 13.nov.2019. (K.Zikmanis)

“Tad nu ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, arī Es apliecināšu sava debesu Tēva priekšā.” (Mt 10:32)

Kad mēs iesvētāmies baznīcā, mēs dzirdam šādus vārdus, ko Jēzus saviem mācekļiem teica: “Tad nu ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, arī Es apliecināšu sava debesu Tēva priekšā.” Apliecināšana ir svarīga daļa no kristietības. Jēzus pavēlēja saviem mācekļiem apliecināt Viņu, tātad Viņš to saka mums: tev būs Mani apliecināt! Bet šī nav tikai pavēle vien. Tā ir pavēle ar apsolījumu – ja mēs apliecināsim Jēzu pasaules priekšā, tad Viņš apliecinās mūs Tēva priekšā.

Apliecināt savu ticību ir nozīmīgi mūsu pestīšanai. Pāvils savā vēstulē Romiešiem saka: “Un, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no mirušajiem, tu tiksi glābts” (Rm 10:9). Sirds ticība un mutes apliecināšana iet roku rokā. Kaut kas notiek, kad izsakām savas domas vārdos. Puisis var iemīlēties meitenē no tālienes, bet nekas nenotiks līdz brīdim, kamēr viņš savu mīlestību neapliecinās viņai. Ir svarīgi izteikt vārdos to, ko mēs jūtam. Tas pats ar ticību. Mēs varam turēt savu ticību pie sevis, bet kaut kas garīgi notiek, kad apliecinām savu ticību Kristum citam cilvēkam. Mūsu ticība kļūst reāla, gandrīz taustāma, kad dalāmies ar citiem, jo tad ticība vairs nav tikai personiska lieta, ko es varu noslēpt kā tādu noslēpumu, bet tā kļūst par kopīgu atklātu lietu, kas nes dzīvību sev un citiem. Kā Jēzus teica: “Gaismekli iededzis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; un tas spīd visiem, kas ir namā.” (Mt 10:15)

Ticības apliecināšanai jeb liecināšanai ir sava gaišā puse, kad cilvēks, ar ko mēs dalāmies, ir uzņemošs un atvērts. Man nesen vaicāja, kas man, kā mācītājam patīk savā aicinājumā. Es atbildēju, ka man patīk, kad tu redzi to brīdi, kad cilvēks kļūst ticīgs. Notiek tāds kā “klikšķis” un cilvēkam “pielec”. To ir brīnišķīgi piedzīvot. Citreiz tas ir kā lēna gaisma, kas sāk atmirdzēt cilvēka acīs, kad viņš sāk saprast, ko Jēzus ir darījis viņa labā. Bez liecināšanas, bez apliecināšanas šis “klikšķis” cilvēkos nenotiktu. Ikviens ir kristietis, jo ir bijuši citi kristieši, kas par to stāstījuši. Jēzum nav cits plāns. “Ejiet un dariet par mācekļiem” (Mt 28:19) nozīmē tieši to. Pasaules evaņģelizācija ir mūsu rokās, un tas sākas ar mums. Mēs esam Jēzus mute un rokas šajā pasaulē.

Dažreiz cilvēki prasa, kā lai es liecinu par Kristu. Es nezinu, ko teikt, neesmu izglītots ticības lietās, nemāku saistoši stāstīt par Jēzu. Svarīgākais pirms mutes liecināšanas, ir tas, ko saka mūsu dzīve. Vai mēs dzīvojam tikumīgu, kristīgu dzīvi? Vai mēs atstājam pozitīvu iespaidu uz mūsu apkārtējo vidi mājās un darbā vai negatīvu? Respektīvi, vai mēs atšķiramies no pasaules tā, ka citi var pamanīt mūsos sāli un gaismu? Šis gan ir Svētā Gara darbs mūsos, bet, vai mēs ļaujam Svētajam Garam caur mums strādāt, vai mēs ar savu domāšanu vai rīcību esam tam šķērslis?

Ne visiem ir dota Gara dāvana uz ielas sludināt, bet mēs visi varam stāstīt par Jēzu saviem draugiem. Draugu evaņģelizācija ir visdabiskākā. Ir tāds teicies: Iegūsti draugu, esi draugs, ved draugu pie Kristus! Iegūsti draugu nozīmē būt draudzīgam un meklēt cilvēkus, ar ko varētu draudzēties. Esi draugs nozīmē tieši to – būt patiesam draugam priekos un bēdās. Ved draugu pie Kristus nozīmē dalīties ar visdārgāko, kas tev ir – draudzību ar Jēzu. Cik mēs esam padomājuši par to, ka varam savus draugus aicināt uz baznīcu? Uz dievkalpojumiem, vīru vakariem, sievu vakariem, Alfa kursu, Bībeles stundām? Cilvēkam vienam pašam ienākt svešā vietā ir grūti, bet kopā ar draugu tas ir viegli.

Apliecināt savu ticību citiem nav viegli. Tas prasa, ka mēs atveramies citu priekšā, kas nozīmē mēs varam tikt ievainoti. Kāds varētu mūs izsmiet vai nesaprast. Bet tas tā ir bijis no iesākuma. Kains nogalināja Ābelu, jo nesaprata viņa tuvās attiecības ar Dievu. Pravieši kā Jeremija tika apcietināti, apliecinot Dieva vārdu. Apustuļi un neskaitāmi asins liecinieki gāja bojā, apliecinot Kristu. Pavisam nesen šajā zemē kristietība tika vajāta, un varbūt šajā zālē sēž kāds vai jūs pazīstat kādu, kas tika vajāts ticības dēļ. Paldies Dievam mēs dzīvojam brīvā zemē tagad, un varam bez bailēm liecināt par Kristu. Jautājums ir, cik mēs to darām, un cik mēs kaunamies to darīt?

Jēzus teica: “Tad nu ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, arī Es apliecināšu sava debesu Tēva priekšā. Bet, kas Mani noliegs cilvēku priekšā, to arī Es noliegšu sava debesu Tēva priekšā.” Lai Dievs mums dod Gara spēku Viņu apliecināt, ne tikai savu iesvētību dienā, ne tikai dievkalpojumos un svētbrīžos, bet ikdienā ar saviem vārdiem un saviem darbiem. Āmen.