“Apņemšanās”, 26.06.2022. (K.Zikmanis)

Teksti: 1Ķēnj19:15-16,19-21; Gal 5:1,13-25; Lk 9:51-62

“Neviens, kas savu roku uzlicis uz arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.” (Lk 9:62)

Lai pabeigtu kaut ko, kas ir izaicinošs, ir nepieciešama apņemšanās. Mans krustdēls skrien maratonus. Tas prasa apņemšanos regulāri trenēties. Mans švāģeris ar saviem dēliem skrien orientēšanās sacensībās. Tas arī prasa apņemšanos. Studēšana universitātē vai aroda apgūšana ir lietas, kas prasa apņemšanos. Palikt uzticīgiem laulībā prasa apņemšanos. Pat izrāpties no gultas ik rītu, lai ietu uz darbu, prasa apņemšanos. Faktiski mēs varam teikt, ka jebkas, kam ir kāda vērtība, prasa apņemšanos. Apņemšanās ir nepieciešama, ja mēs gribam ko sasniegt šajā dzīvē. Bet apņemšanās nav tikai laicīga vērtība. Izrādās, ka tā ir vitāli svarīga arī ticības lietās.

Mūsu ticība Bībelē tiek salīdzināta ar cīņu, kā Pāvils saka savam garīgajam dēlam Timotejam, “Cīnies labo ticības cīņu, turi cieši mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts” (1Tim 6:12). Pāvils liek saprast, ka sasniegt mūžīgo dzīvību ir grūti. Viņš saka, ka mums ir jātur mūžīgā dzīvība cieši jo cieši, citādāk tā var aizslīdēt prom. Līdzīgi, kā bērns, kurš sākumā, kad viņam tiek iedots hēlija balons, turas stingri pie aukliņas, bet tad ierauga cukurvates stendu, un balons ir prom.

Bet, mācītāj, vai Jēzus nav “reizi par visām reizēm iegājis svētnīcā un ieguvis mūžīgu izpirkšanu” (Ebr 9:12), tiem, kas Viņam tic? Vai Viņš nav ieguvis mūžīgu pestīšanu visiem ticīgajiem? Jā, Viņš ir. Jēzus teica, “Mana Tēva griba ir, lai ikvienam, kas skata Dēlu un tic Viņam, būtu mūžīgā dzīvība, un Es to augšāmcelšu pastarā dienā.” (Jņ 6:40)

Ja tas tā ir, tad vai nav tā, kā daži saka “vienreiz pestīts, vienmēr pestīts”? It kā viss, kas ir vajadzīgs, ir vienreiz apliecināt Jēzu par Kungu un pestītāju, un tas viss – Debesis tev ir garantētas? Nē. Jo mēs neesam roboti, ko Dievs ieprogrammē vienu mūžīgai dzīvei, citu mūžīgai pazušanai. Mēs esam dzīvas būtnes ar savu gribu, un mums ir jālieto savu gribu Svētā Gara spēkā, lai apņemtos palikt ticībā. Būt modriem par savu ticību. Barot savu ticību vārdā un sakramentā, mācībā un kristīgā sadraudzībā, lūgšanā un Dieva apcerē. Lūk, šie ir mūsu garīgie ieroči, lai cīnītos labo ticības cīņu.

Mēs lasām šīsdienas evaņģēlija tekstā, ka “[Jēzus] droši vērsa savu vaigu uz Jeruzālemi, lai dotos turp” (Lk 9:51). Jēzus zināja, kas Viņu gaidīja Jeruzālemē – ciešanas un nāve. Bet Viņš “droši vērsa savu vaigu”, lai nekas nevarētu novērst uzmanību no Viņa mērķa. Es kādreiz skrēju vieglatlētiku, un pēdējos 100 metrus tu neskaties uz neko citu, kā vien uz finiša līniju. Ne pa labi, ne pa kreisi, tikai taisni uz kāroto mērķi. Tas ir, kā mēs varam iedomāties Jēzu. Nekas nevarēja novērst Viņa uzmanību no krusta un Viņa mērķa sasniegšanas. Šī iemesla dēļ – mūsu pestīšanas dēļ – Viņš bija nācis pasaulē, un Viņš bija apņēmības pilns to sasniegt. Aleluja!

Jēzum var uzticēties. Mūsu svārstīgajām sirdīm nevar uzticēties. Bez disciplīnas mūsu acis šaudās šurpu turpu, no vienas lietas uz otru, un ticība kļūst otršķirīga. Dzīve ir pilna ar lietām, kas prasa mūsu uzmanību. Ja neesam uzmanīgi, mēs veltām vairāk laika šīm citām lietām, nekā veltām Jēzum. Kā divi cilvēki miglā mēs drīz vien dreifējam prom viens no otra un vairs nevaram viens otru atrast. Jēzus nav tas, kas aizdreifē prom. Tie esam mēs.

Kristus piemērs ir mūsu piemērs kristīgai dzīvei. Jēzus saka, “Neviens, kas savu roku uzlicis uz arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.” Es neesmu lauksaimnieks, bet saprotu, ja cilvēks neskatās uz priekšu, taisna vaga nesanāk. Ja fermeris skatās atpakaļ, pāri plecam, vaga būs šķība un greiza. Tā Jēzus salīdzina mūsu ticības dzīvi. Ir jāskatās uz mūsu mērķi – debesīm, lai kas sanāktu.

Dzīt vagu ir grūts darbs. Tā arī ticības dzīve. Tas prasa, kā jau teicu, apņemšanos. Bez šaubām tas ir žēlastības darbs, jo bez Dieva žēlastības mēs neko nespējam. Viss, kas ir vajadzīgs, ir mūsu stingrais jā-vārds. “Lai tas maksā, ko maksādams,” kāds reiz teica, “es palikšu Tavā žēlastībā!”

Lasīt Bībeli regulāri, t.i., ik dienu ir grūts darbs. Skatīties televizoru ir viegli. Izklaidēt sevi nav slikti. Katram ir nepieciešama izklaide. Bet, kas ir mans mērķis? Iepriecināt sevi vai barot savu dvēseli?

Nākšana uz dievkalpojumiem prasa apņemšanos. Vieglāk ir svētdienas rītos palikt gulēt. Bet gultā nevar piedzīvot kristīgo kopienu un sadraudzību, un vēl svarīgāk, nevar saņemt svēto sakramentu. Sakramentu var baudīt tikai esot klāt. Kaut dievkalpojumu ieraksti ir svētīgi, tajos nevar saņemt Dieva žēlastību taustāmā, baudāmā veidā.

Kad bija pēdējā reizē, kad lūgšanā pavadījāt laiku Dieva apcerē – domājot un meditējot par Dieva majestāti un godību? Par Viņa žēlastībām un svētībām? Tas prasa apņemšanos nošķirt laiku, lai to darītu. Un kad bija pēdējā reize, kad atlikāt laiku sevis izglītošanai par kristīgo ticību? Mums ir labs grāmatu galds, kur var iegādāties sev labu grāmatu, kā arī bibliotēka, kur var aizņemties grāmatas, lai paplašinātu savas zināšanas par ticību.

Nav jābūt pravietim, lai saprastu, ka priekšā stāv grūti laiki, jo šī laikmeta gars kļūst skaļāks, kamēr kristīgā ticība tiek nostumta malā. Nav laiks bēdāties, bet stiprināties Garā un patiesībā. Ir laiks jo vairāk apņemties staigāt šauro ceļu, lietojot visus žēlastības līdzekļus, kas mums pieejami, lai kā Jēzus “droši vērstu savu vaigu” pret debesīm, turētos stingri pie ticības arkla un dzītu ticības vagu, vienalga cik tas būtu grūti.

Kristīgās kopienas, vai tās būtu tik lielas, kā draudze, vai mazas, kur divi vai trīs sanāk kopā pielūgt Kungu, kā tagad, tā nākotnē būs svarīgas, lai turētos pie savas apņemšanās iet Jēzum pretī, jo kā saka ‘viens nav karotājs’. Kopā mēs varam iedrošināt viens otru palikt šaurajā ceļā.

Kristīgā dzīve nav pasīva aktivitāte, bet aktīva apņemšanās. Mums ir jāapņemas stingri turēties pie krusta, jo kad pasaules vētras plosās visapkārt, mēģinot mūs izsist no līdzsvara, izšķirošs būs mūsu jā-vārds, jo Kristus saka, “Neviens, kas savu roku uzlicis uz arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.” Āmen.