Es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju, debess un zemes Radītāju;

un uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas, cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē, trešajā dienā augšāmcēlies no mirušiem, uzkāpis debesīs, sēdies pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.

Es ticu uz Svēto Garu, vienu svētu kristīgu Baznīcu, svēto sadraudzi, grēku piedošanu, miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu. Āmen!


Apustuļu simbols

Braiens Litfins (Bryan Litfin) par Apustuļu ticības apliecības autentiskumu.

Daudzi evaņģēliskie kristieši—pat tie, kuri nav no augstbaznīcas tradīcijas vai no kādas liturģiskas draudzes—dažreiz svētdienas rītos apliecina tā saukto Apustuļu ticības apliecību. Galvenās protestantu un katoļu Baznīcas to lieto vēl biežāk. Kad mēs, kristieši, izrunājam šos vārdus kopā, mēs pieņemam, ka mēs apliecinām mūžīgās patiesības, kas nāk no mūsu ticības visagrīnākajām paaudzēm. Mēs, protams, zinām, ka šī apliecība nav ierakstīta Bībelē, tomēr tai ir jābūt senai. Bet cik tieši sena tā ir? Vai tā patiešām nāk no apustuļu laika?

Par to vēsta kāda sena leģenda. Pēc baznīcas vēsturnieka Rufinusa no Akvilejas (Rufinus of Aquileia) teiktā, kas rakstīja ap 400.g., kristiešu tēvi bija nodevuši tradīciju, ka divpadsmit apustuļi, pirms viņi gatavojās katrs iet savu ceļu, pēc Svētā Gara saņemšanas augšistabā, nolēma noformulēt apustuļu sludinājuma apkopojumu. Rufinuss mums stāsta:

Būdami visi kopā, un, būdami Svētā Gara pilni, viņi sastādīja, kā esam teikuši, šo īso formulējumu par viņu turpmāko sludināšanu, katram ieguldot pa vienam teikumam veidojot kopīgu kopsavilkumu: un viņi nolēma, ka šim ticības likumam, šādi noformētam, vajadzētu tikt nodotam tiem, kas tic. Šo formulējumu, daudz un pietiekamu iemeslu dēļ, viņi nosauca par Simbolu.

Vārds “simbols” bija agrīno kristiešu veids, kā raksturot jebkādu apliecību. Senatnē simbols (sumbolon grieķu val.) bija pierādījums, garants vai lozungs, līdzīgi pazīšanas zīmēm vai parolēm, ko lietoja karavīri, lai identificētu sevi. Rufinuss saka, ka Apustuļu ticības apliecība kalpoja kā pārbaudījums, ar ko īsti kristieši, kuri ticēja šim būtiskajām lietām, varēja tikt atpazīti no herētiķiem, kuri šīm lietām neticēja. Bet tas nebija apliecības galvenais pielietojums. Kā īsu un parocīgu būtiskās doktrīnas apkopojumu, senbaznīcas galvenokārt lietoja apliecības, lai apmācītu jaunatgrieztos pirms kristībām. Apliecība tika izstudēta, iemācīta no galvas un atkārtota bīskapam kristības ūdeņos.

Vai apustuļi sarakstīja apliecību?

Rufinusa jaukais stāsts nav patiess. Šīs apliecības rašanos nevar izsekot līdz kādai īpašai sanāksmei augšistabā, katram māceklim pierakstot pa teikumam. Tomēr tas nenozīmē, ka Apustuļu ticības apliecības būtību nevar uzskatīt par “apustulisku”. No kurienes šis teksts ir cēlies? Un kā tas ir saglabājies līdz mūsdienām?

Apustuļu ticības apliecība ir teksts latīņu valodā, tādēļ tas tiek lietots vienīgi Rietumu baznīcās (Romas katoļu un Protestantu), bet netiek lietots Austrumu (Pareizticīgās) baznīcās. Agrīnie Reformētāji, tādi kā Mārtiņš Luters un Žans Kalvins deva savu piekrišanu šai apliecībai, tāpat kā viņu katoļu pretinieki. Reformācija neapstrīdēja Apliecības saturu. Gandrīz visi mūsdienu Protestanti (izņemot Anabaptistu tradīciju) pieņem šo apliecību kā doktrināli pareizu un liturģiski lietojamu.

Apliecības pamata latīņu teksts nāk no pēc apustuļu laika, kas ir vairākus gadsimtus vēlāk. Agrīnāko rakstisko tekstu, kas ir saglabājies, ir sarakstījis kāds mūks ap 700. gadu vārdā Sv. Pirmins (St. Pirmin), kurš dibināja klosteri Reihenava salā (Rechenau island) Konstances ezera vidū Dienvidvācijā. Sv. Pirmins bija misionārs tām Ziemeļeiropas tautām, kas vēl joprojām bija pagāniskas. Apliecība bija daļa no viņa misionāra rokasgrāmatas, kā īstas ticības apkopojums, uz ko ģermāņu tautai vajadzētu tikt atgrieztai.

Tomēr zinātnieki ir pamanījuši, ka Sv. Pirmina versija bija kādas citas agrīnas apliecības pielāgošana, ko vēsturnieki sauc par Veco Romas simbolu (Vetus symbolum romanum latiņu val.). Šī bija kristības apliecība, kas tika lietota Romas baznīcā 4. g.s., t.i., 400 gadus pirms Sv. Pirmina. Grāmata, kurā Rufinuss atstāsta dievbijīgo leģendu par augšistabu, arī satur Vecā Romas simbola versiju latīņu valodā. Vecajam Romas simbolam ir vēl agrīnāka versija grieķu valodā no Bīskapa Marceluss no Ankaras (Marcellus of Ancyra). Ceturtajā gadsimtā kristieši sāka saukt šo tekstu par “apustuļu apliecību” (the creed of the apostles) (Skat. Sv. Ambross no Milanas, “Vēstules” 42.5).

Bet vai mēs varam izsekot šī teksta vēl agrāku rašanos? Patiešām varam. Zinātnieki uzskata, ka Vecajā Romas simbolā ir apvienojušās daudzas brīvformu apliecības, kuras tika sauktas par “ticības likumu” (regula fidei latiņu val.). Dažreiz šīs apliecības tiek sauktas par ticības likumu, baznīcas likumu vai tml. Kaut regula fidei formulējumi nebija precīzi noteikti, vispārējas iezīmes bija tās pašas visās versijās.

Šajā plūstošajā apliecību formulējuma laikā ir grūti noteikt, ko vajadzētu uzskatīt par īstu apliecību, ko piefiksējis kāds sens autors, un kas ir tikai punkts no kādas diskusijas par doktrīnu. Savā pētnieciskajā darbā es esmu plaši pētījis šo tematu un esmu atklājis trīspadsmit pierakstītus regula fidei piemērus pirms Nīkajas koncīla (325.g.). Šīs apliecības vairojās otrajā un trešajā gadsimtā. Kādu nozīmīgu piemēru sagādājis izcilais afrikāņu baznīctēvs Tertuliāns. Tā doktrinālais plūdums ir ļoti līdzīgs mūsdienu Apustuļu ticības apliecībai.

Apliecības Bībelē

Viens maz zināms fakts par Jauno derību ir, ka tā faktiski satur kristīgās apliecības. Šie formulējumi pārsvarā ir īsi, un tie centrējas uz apliecinājumu, ka “Jēzus ir Kungs” Viņa augšāmcelšanās dēļ. Bieži tiek apliecinātas divas lietas, apliecinot Dievu Tēvu un Viņa dievišķo Dēlu, Jēzu Kristu. Pētnieki uzskata otrā gadsimta regula fidei un visas apliecības, kas attīstījās pēc tam, par pirmo Jaunās derības apliecību paplašinājumiem. Šīs bibliskās apliecības ir evaņģēlija vēsts kopsavilkumi, ko sludināja apustuļi, parasti saukti kerygma, kas grieķiski nozīmē – sludināšana.

Labākā vieta, kur Jaunajā derībā ieraudzīt izrakstītu apliecību, ir 1 Korintiešiem 15:1-11. Šeit apustulis Pāvils skaidri citē Jeruzālemes apliecību, ko viņš “saņēma” pie savas atgriešanās un tagad to “nodod” korintiešiem. Ievērojiet apliecības Kristoloģisku fokusu: “Vispirms es jums nodevu to, ko pats esmu saņēmis: Kristus mira par mūsu grēkiem, pēc Rakstiem, un tika guldīts kapā un trešajā dienā augšāmcēlās, pēc Rakstiem, un parādījās Kēfam, pēc tam tiem divpadsmit” (vv. 3-5).

Citi piemēri atzītu apliecību piemēri Jaunajā derībā ir Romiešu 1:3-4 un 8:34, 1 Korintiešiem 8:6, 1 Timoteja 2:5-6 un 3:16, 2 Timoteja 2:8, un 1 Pētera 3:18-22. Un bez šaubām vispilnīgākie piemēri par apustulisko kerygma ir no Pētera sprediķiem Apustuļu darbu grāmatā. Šī sludināšana centrējās uz apliecību, ka “Dievs lika Viņu par Kungu un Kristu, šo Jēzu, kuru jūs piesitāt krustā” (2:36).

Patiesi apustuliska apliecība

Kaut šodienas Apustuliskā ticības apliecība angļu valodā ir tulkota dažādās versijās, vairums mūsdienu versijas ir diezgan līdzīgas. Visi šie tulkojumi nāk no viduslaiku latīņu teksta, kas cēlušies no Sv. Pirmina un kļuva par normu Rietumu baznīcā. Bet, kā mēs esam redzējuši, Sv. Pirmina apliecība cēlās no ceturtā gadsimta Vecā Romas Simbola. Šī savukārt bija otrā un trešā gadsimta regula fidei versiju kristalizācija. Šīs apliecības pašas bija reprodukcijas un apustulisko kerygma kodola apliecību paplašinājumi, kādi tie atrodami Jaunajā derībā un sludināti iepriekšējās paaudzēs.

Tādēļ, ja mēs vaicājam vai Apustuļu ticības apliecību sarakstīja tie Divpadsmit pirms viņi aizceļoja savos evaņģelizācijas darbos, atbilde ir nē. Bet ja mēs vaicājam vai Apustuļu ticības apliecības saturs ir tieši izsekojams līdz Jēzus pirmo sekotāju oriģinālajai sludināšanai, atbilde ir pārliecinošs jā.

Brians Litfins (Bryan Litfin) bija Teoloģijas profesors Mūdija (Moody) Bībeles institūtā sešpadsmit gadus, un tagad strādā kā pētnieciskais redaktors Mūdija (Moody) izdevniecībā. Viņam ir Ph.D. senajā kristietībā no Virdžīnijas universitātes. Viņa nesen publicētā grāmata ir After Acts: Exploring the Lives and Legends of the Apostles (Moody Publishers, 2015). Brians ar sievu Karolīnu dzīvo Vītonā, Ilinoisā, ASV.

Tulkojis Kārlis R. Zikmanis (Kor. Anda Zikmane), “Touchstone – A Journal of Mere Christianity” May/June 2020