“(asins)liecība”, 27.10.2021. (K.Zikmanis)

Teksti: Jes 28:14-16, Jņ 15:17-25

“Bet, tā kā jūs neesat no pasaules, bet Es jūs esmu izredzējis no pasaules, tad pasaule jūs ienīst.” (Jņ 15:19)

Šovakar ir Sv. Sīmaņa un Sv. Jūdas pieminēšanas priekšvakars un tas liek prasīt, kādēļ mums būtu jāatceras divi vīri, par kuriem maz ko zinām pēc 2000 gadiem, vietā, kas ir tūkstošiem kilometru no viņu dzīves vietas? Viss, ko Bībele saka, ir, ka viņi bija Jēzus mācekļi.

Kā būtu, ja es to vaicātu citā veidā? Kādēļ Baznīcai vajadzētu jūs atcerēties pēc 2000 gadiem? Pārsvarā mēs visi esam un būsim tikpat vienkārši un nezināmi pasaules kontekstā. Droši vien kāds varētu jūs tagad “uzgooglēt”, bet pēc 2000 gadiem? Es domāju, ka nē.

Sīmanis un Jūdas tiek pieminēti. Kādēļ? Pirmkārt, viņi bija apustuļi, kaut ne tik labi pazīstami, kā viņu kolēģi. Sīmanis nav Sīmanis-Pēteris, bet tika dēvēts “Sīmanis Kānaānietis”, vai “Sīmanis Zelots”. Tas liek domāt, ka viņš piederēja zelotiem, kas ir ebreju atbrīvošanas kustība un brīvības cīnītāji. Toties Jūdas tiek aprakstīts, kā “Jūdas, ne Iskariots”, lai nejauktu ar Jēzus nodevēju. Citur viņš tiek dēvēts par Tadeju vai Jēkaba brāli. Dažreiz vārdi Bībelē ir tikpat sarežģīti kā Dostojevska grāmatās.

Bet kas viņi bija? Ja Jūdas rakstīja Jūdas vēstuli, tad viņš saka, ka viņš ir Jēkaba brālis un dažas agrīnas tradīcijas saka, ka viņš ar Jēkabu bija Jēzus brāļi. Bet ir jāsaprot, ka ebreju kultūrā jebkāds radinieks var tikt saukts par brāli, kaut viņi ir brālēni. Tradīciju pārsvars pieņem šo variantu – ka viņi bija Jēzus brālēni. Ja viņš rakstīja Jūdas vēstuli, tad ir skaidrs, ka viņš ilgojās pēc Tā Kunga dienas, kad visas netaisnības tiks labotas. Viņam bija stipra taisnības izjūta, un tādēļ viņš atrada radniecīgu garu Sīmanī.

Tātad varbūt mums ir pāris iespējamas degošās pagales, kas padarīja jau tā dzīvo mācekļu bariņu vēl dzīvelīgāku. Jēzus nepadarīja savu dzīvi vieglāku, kad Viņš izvēlējās šos vīrus. Viņš iebūvēja konflikta iespējamību, kad Viņš izraudzījās šos vīrus. Jēzus teiktie vārdi mācekļiem tanī naktī, kad Jūdas Iskariots Viņu nodeva, no kuriem mēs dzirdam tikai daļu Evaņģēlija lasījumā, par mīlestību citam pret citu, ir daudz vieglāk pasakāmi nekā izdarāmi. Bija diezgan liela garantija, ka, esot kopienā, mācekļi saplēsīsies viens ar otru viņu dažādo temperamentu dēļ. Baznīcai ir bijuši iekšējie konflikti jau no paša sākuma, un tādēļ tam mūs tagad nevajadzētu pārsteigt mūsdienās.

Kaut Bībele klusē par Sīmani un Jūdu, mums jāatceras, ka tā saka daudz par mācekļiem kā grupu. Jēzus arī viņus izvēlējās pēc garas nakts lūgšanā, un tie labprāt atbildēja, apgriežot savas dzīves kājām gaisā. Viņi piedzīvoja brīnumus. Viņi dzirdēja Jēzus mācību. Viņiem bija apjukuma brīži un izbrīna brīži. Viņi līdz ar visiem bēga, kad Jēzus tika arestēts. Viņi bija klāt, kad Jēzus aiz aizslēgtām durvīm parādījās dzīvs pēc augšāmcelšanās. Viņi redzēja, kad Viņš uzkāpa debesīs un saņēma Svēto Garu kopā ar pārējiem Vasarsvētkos. Tie pacieta vajāšanas evaņģēlija dēļ un kļuva par agrīnās Baznīcas vadītājiem.

Jūdam bija viens spilgts moments, kad Viņš vaicāja Jēzum, “Kā tas nāk, ka Tu gribi parādīties mums, bet ne pasaulei?” (Jņ 14:22). Šinī brīdī Jēzus runāja mīklaini, tādēļ nav pārsteigums, ka Jūdas prasīja skaidrojumu. Tāpēc, ka jautātājs un jautājums tika piefiksēts, ir acīmredzams, ka citiem arī patika, ka viņš to vaicāja. Padomājiet: ja kāds jūs atcerētos, balstoties uz vienu svarīgu jūsu uzdotu jautājumu, kas tas būtu?

Jēzus atbildēja Jūdas jautājumu izvairīgi. Viņš teica, ka sevi atklās pasaulei nevis caur savu darbību, bet caur ko citu. Viņš teica, ka tie ļaudis, kas Viņu mīlēs, turēs Viņa vārdu un ka Tēvs viņus mīlēs un nāks, un mājos viņu vidū. Jēzus tiks atklāts pasaulei, kad mācekļi mīlēs Viņu un turēs Viņa vārdu. Viņš tiks atpazīts caur Viņa uzticīgajiem mācekļiem, nevis caur fizisku kontaktu ar Viņu pašu.

Šodienas evaņģēlijā ir grūti izteicieni par to, ar ko mācekļiem bija (un ir) jāsaskaras Jēzus mīlestības dēļ: viņi tiks tautas ienīsti un vajāti Jēzus dēļ. Tā tas bija ar Sīmani un Jūdu.

Pēc Jēzus nāves, ko šie dedzīgie, iespējams, karstgalvīgie mācekļi – Sīmanis un Jūdas – darīja ar savu aizrautību? Ne kā Jūdas Iskariots, kurš izmantoja savu dedzību postam, Sīmanis un Jūdas pārkala savu reliģisko dedzīgumu mīlestības aizrautībā, liecinot par Jēzu, kas cieta un mira. Viņu aizraušanās ar Dieva valstību veda pie aizrautīgas rīcības. Jautājums, kā mēs vadam un pārkaļam savu dedzīgumu un aizrautību, lai tās nestu pestīšanas augļus, ir aktuāls jautājums ikvienam no mums mūsdienu pasaulē. Sīmaņa un Jūdas pārvēršana no vardarbīgiem reliģiskiem fanātiķiem uz aizrautīgiem Jēzus mācekļiem bija liecība evaņģēlija spēkam pārvērst nevis aizrautību – tā netika apdzēsta – bet dzīvesveidu, paražas un mērķi. Viņi mums liek priekšā Dieva aizrautības piemēru, ko atdarināt.

Sīmaņa un Jūdas vārdi tiek saistīti ar evaņģēlija sludināšanu Tuvajos Austrumos, Āfrikā, Lībijā, Mezopotāmijā un Armēnijā. Ja domā par to, ka pat mūsdienās ir cilvēki, kuri neizbrauc ārpus savas valsts vai reģionu, un ja brauc, tad uz kūrortu, šie vīri mēroja tūkstošiem kilometru kājām tikai tādēļ, ka viņi bija pārliecināti, ka Jēzus dzīve, ciešanas un augšāmcelšanās var pozitīvi izmainīt jebkuru dzīvi.

Tradīcija saka, ka viņi abi nonāca Sīrijā, kur tie aizgāja mocekļu nāvē ap 65.g. Beritus pilsētā (mūsdienu Beirutā). Sīmanis tika pārzāģēts uz pusēm, kamēr Jūdam nocirta galvu. Daudzās senās baznīcās ir svētbildes, un pat mūsu Doma baznīcā ap kanceli ir statujas, kur apustuļi tiek attēloti ar saviem nāves rīkiem. Bieži apustuļi tiek attēloti laimīgi – nevis tādēļ, ka mirst, bet tādēļ, ka caur savu (asins)liecību citi, t.sk. mēs nākam pie ticības. Vēstules ebrejiem autors raksta: “Tāpēc tad arī, kur ap mums visapkārt tik liels pulks liecinieku, dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas, un raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai.” (Ebr 12:1-2)

Ar ko mēs esam aizrāvušies? Pārsvarā Dievs neaicina mūs uz kaut ko ekstrēmu. Bet esmu pārliecināts, ka Viņš var lietot mūsu aizrautību un pārvērst to Valstības labā. Luters runā par dzīves aicinājumu. Savā laikā aicinājums bija tikai uz garīdzniecību. Bet viņš nonāca pie secinājuma, ka ikvienam ir aicinājums – vai tas būtu sētnieks vai priekšnieks; būt mammai, tētim, dēlam vai meitai – mums visiem ir talanti un aizrautības, ko varam lietot Kungam par labu. Kas ir jūsu?

Viss, ko mēs zinām par Sīmani un Jūdu, ir, ka viņi bija mācekļi, kuri īpaši neizcēlās ne ar labu, ne ļaunu, kā to darīja citi mācekļi, bet viņi uzticīgi palika pie Jēzus. Tas izsaka daudz vairāk par viņiem, nekā varētu šķist.

Kādēļ pieminēt Sīmani un Jūdu pēc 2000 gadiem? Tādēļ, ka viņi bija uzticīgi un lietoja savas aizrautības Dievam. Kādēļ kādam vajadzētu atcerēties jūs pēc 2000 gadiem? Ja kādi no mums tiks ierakstīti vēstures grāmatās, un pat ja tas nenotiks, lai mēs tiekam atpazīti par mūsu aizrautīgo, uzticīgo mīlestību uz Dievu. Āmen.