“Atklāt sevi Kristū”, 29.06.2022. (K.Zikmanis)

Teksti: Apd 12:1-11; Gal 1:11–20; Mt 16:13-19

“Bet ko jūs sakāt – kas Es esmu?” (Mt 16:15b)

Kristus vaicāja saviem mācekļiem, “Ko cilvēki saka par mani – kas es esmu?” Tas ir būtisks jautājums—kas ir Kristus—jo, kā mēs uzskatām Kristu, tā arī mēs pret Viņu izturamies. Tas, ko mēs domājam, kas Viņš ir, nemaina Viņa būtību. Tāpēc, ka es domāju, ka melns ir balts, nedara to gaišāku. Tāpat Jēzus ir tas, kas Viņš ir, vienalga, ko mēs domājam. “Jēzus Kristus ir tas pats vakar, šodien un mūžos!” (Ebr 13:8). Bet tas, ko es domāju par Kristu, Viņa dabu, Viņa būtību, ietekmē to, kā es uz Viņu reaģēju. Šis nav tukšs filozofisks jautājums, ko Kristus uzdod mums, bet dziļš praktisks jautājums. Tas, ko es domāju par Kristu, tieši ietekmē manu dzīvi, manas dzīves uzskatus, kā es pieņemu lēmumus, manas dzīves virziens. Galu-galā, tas nosaka, ko es domāju par sevi – kas es esmu.

Bet sāksim ar citu jautājumu, pēdējo jautājumu—kas es esmu, ko es domāju par sevi? Šeit ticībai ir liela nozīme. Tas, kam es ticu, nosaka to, kā es uz lietām skatos. Man ļoti patika tas, ko māc. Arnis Bušs reiz teica par ticības apliecību. Ar to, ka mēs sakām “es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju, debess un zemes Radītāju” mēs līdz ar to apliecinām, ka mēs esam radītas būtnes, kas radītas ar nolūku, kas sevī nes Dieva tēlu un līdzību, nevis nejaušas radības, kas cēlušās no pērtiķiem v.tml. Ja es ticu, ka Dievs ir mans Tēvs—un pie tā mīlošs Tēvs, tad es mēģinu Viņam līdzināties. Līdzīgi kā bērni atdarina savus vecākus, kas par viņiem rūpējas, man arī ir ko atdarināt, man ir, kas par mani gādā. Bet, otrādi arī ir loģiski – ja domāju, ka esmu cēlies no dzīvniekiem, un apģērbts mērkaķis vien esmu, tad kam, lai es līdzinātos? Mums jāsaprot tas, cik daudz evolūcijas teorija ietekmē mūsu sabiedrību no visām pusēm—zinātni, politiku, ekonomiku, tikumību un kultūru. Tas, ko es domāju par sevi—kas es esmu pēc būtības—ietekmē to, kā es rīkojos. Ja esmu nejaušs, tad es rīkošos nejauši un nekam nav jēgas “tad jau tik ēdīsim un dzersim, jo rīt mums jāmirst” (1Kor 15:32). Bet, ja esmu radīts ar nolūku, tad ir vērts meklēt iemeslu un nozīmi manai dzīvei.

Mozus bija gans tuksnesī. Kāda nozīme bija tādai dzīvei? Kādu dienu viņš redzēja dīvainu skatu – ērkšķu krūmu, kas dega ugunīs, bet nesadeg. Šis moments mainīja visu viņa turpmāko dzīvi. Viņam bija satikšanās ar dzīvo Dievu, savu Radītāju. Mozus vaicāja “Kas Tu esi?”, uz ko Dievs teica: “ES ESMU, kas ES ESMU” (2.Moz 3:14). Šis vārds – ESMU – ir atvasinājums no četriem ebreju burtiem – JHVH – esošais. Šis nav tukšs teoloģisks, filozofisks jautājums – kas ir Dievs? Viņš ir tas, kas Viņš ir. Viņš ir tas, kas ir radījis visu redzamo un neredzamo. Dēļ Viņa, mēs eksistējam, kā Pāvils saka “Viņā mēs dzīvojam un kustamies, un esam” (Ap 17:28). Šī atklāsme mainīja viņa perspektīvu uz dzīvi un dzīves jēgu. Tikai pēc Dieva atziņas Mozus saprata, kas viņš pats ir, kāda ir viņa vērtība un sūtība.

Tas pats notika ar mācekļiem. Jēzus prasīja mācekļiem: kas Es esmu? Daži teica, ka Jēzus ir Jānis Kristītājs: kāds, kas runā bargi pret pastāvošo iekārtu—revolucionārs. Citi teica – Ēlija, brīnumu darītājs. Citi teica Jeremija vai kāds no praviešiem, respektīvi, labs orators un skolotājs. Tomēr Pēteris atbildēja—Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls. Kaut visi bija kopā ar Jēzu no sākuma, tikai tagad kaut kas “pieleca” Pēterim, kaut kas tika viņam atklāts. Viņš tika Svētā Gara apgaismots, jo Jēzus teica: “Laimīgs/svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis to tev neatklāja, bet Mans debesu Tēvs.” Dievs sevi atklāja Pēterim, un tas atstāja iespaidu uz viņa. Tad Jēzus turpina, sakot: “Tu esi Pēteris, un uz šīs klints Es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks” (Mt 16:17,18). Ievērojiet secību. Jēzus prasa – kas Es esmu? Kad Pēterim tika atklāts, ka Jēzus ir dzīvā Dieva Dēls, tad Jēzus atklāja viņam, kas viņš ir. “Tu esi Pēteris.” Saskaroties ar Jēzu un apliecinot Viņu kā Dieva Dēlu, deva jaunu nozīmi, jaunu jēgu un saprašanu Pēterim par Jēzu, un arī pašam par sevi. Pēteris bija vienkāršs zvejnieks, bet sakāroties ar Jēzu un Viņu apliecinot, viņš kļuva par apustuli, pirmais starp līdzīgiem, un ar saviem vārdiem un darbiem vadīja pirmbaznīcu – atgriežot tūkstošus pie tā Kunga. Dzīves beigās viņš deva galīgo ticības apliecināšanu, mirstot kājām gaisā pie krusta kā moceklim.

Pāvils arī, satopoties ar Jēzu tika izmainīts pilnīgi. Pirms viņš satika Kristu, viņš bija reliģisks fanātiķis, vēl trakāk nekā mūsdienu reliģiskie pašnāvnieki. Viņam bija vara apcietināt un nogalināt kristiešus. Degsme viņam bija, bet viņam trūka mīlestību pret cilvēkiem. Tā ceļā uz Damasku Jēzus viņu uzrunāja “kādēļ tu Mani vajā?” (Apd 9:4). Pāvils saprata, ka, vajājot kristiešus, viņš vajā pašu Kristu. Šī atklāsme izmainīja Pāvilu no iekšienes. Viņš saprata, cik svarīga ir kristiešu sadraudzība un draudzes nozīme ticīgo dzīvēs. Par savu jauniegūto pārliecību viņš daudz cieta, pacietīgi saņemot tos sitienus, kurus viņš kādreiz bija devis citiem. Sastopoties ar Kristu, viņš saprata, kas ir Baznīca—Kristus miesa, un saņēma jaunu pārdabisku mīlestību pret Kristu, kas atklāta tuvākajā. Par to viņš daudz rakstīja Jaunajā Derībā. Sastopoties ar Kristu, Pāvils saprata, kas ir Jēzus, un kas viņš pats ir Kristus Baznīcā.

To pašu var teikt par visiem, kuri aprakstīti Bībelē un Baznīcas vēsturē, sākot ar Ābrahāmu un patriarhiem Vecajā Derībā, līdz Pēterim un Pāvilam, kuru svētku dienu šodien svinam. To pašu var teikt par katru dvēseli šodien, kura satiekoties ar Dievu, saņem jaunu nozīmi dzīvei, jo kad Dievs mūs sauc, tad mēs sākam redzēt dzīvi no Viņa perspektīvas, mēs saprotam, kas mēs esam un kāda ir mūsu vērtība. Jēzus vaicā, ko jūs sakāt – kas es esmu? Ticības atbilde—Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.

Cilvēkam ir tik daudz vērtības Dieva acīs, ka Viņš ne tikai mūs radīja, bet kļuva viens no mums. Cilvēks ir dārgs un vērtīgs, tāpēc atpestīt un atjaunot viņu – dot viņam patiesu dzīves jēgu un mērķi dzīvei – ir vērts. Pierādījums tam ir krusts. Cilvēks bija pazudis – Dievs Kristū atpestīja viņu no grēka, nomirdams un samaksādams par mums ar savām asinīm. Ar savu dzimšanu, Jēzus apliecināja, ka būt cilvēkam ir vērts, jo Dievs uz mūžīgiem laikiem savienoja savu dabu ar mūsu. Caur Kristu šis sabojātais Dieva tēls un līdzība mūsos tika atjaunota. Ar savu nāvi, Jēzus apliecināja, ka cilvēka dzīve ir tik dārga un Dieva mīlestība ir tik liela, ka bija vērts maksāt visaugstāko cenu. Ar savu augšāmcelšanos Jēzus uzvarēja nāvi un ar to visskaļākā veidā apliecināja, ka nekas nevar mūs šķirt no Dieva mīlestības. (Rm 8:39b)

Kas mums jādara, lai to saņemtu? Ko mēs varam darīt, lai zinātu, ka šī satikšanās ir notikusi, un šīs pārmaiņas turpinās notikt? Tas pats, kas ir noticis ar cilvēkiem caur gadsimtiem, kuri ir atzinuši Trīsvienīgo Dievu. Jāatgriežas. Šis vārds nozīme pagriezties atpakaļ, mainīties. Mainīt savu domāšanu. Kristus vaicā – ko tu saki, kas Es esmu? Ja es domāju, ka Viņš ir tikai kāds labs skolotājs – es reaģēšu uz Viņu, kā tādu, no kā mācīties, no kā kļūt gudrākam. Viņš ir mūsu skolotājs, bet vai Viņš nāca, lai tikai mācītu? Ja es domāju, ka Viņš bija revolucionārs, kas izaicināja tālaika uzskatus – tad es arī sekošu šim piemēram, un mēģināšu izaicināt visu, ieskaitot to, ko Viņš ir dibinājis, savu Baznīcu. Bet ja es uzskatu Viņu par Dieva Dēlu, kas nāca, lai meklētu pazudušo—lai meklētu un izglābtu mani, tad es redzēšu savu dzīvi caur citu prizmu—piedošanas prizmu. Es varu atzīt, ka neesmu perfekts, varu atzīt, ka esmu kļūdījies, esmu grēkojis—nesis nāvi manā un citās dzīvēs. Atzīt Jēzu par to, kas Viņš ir, nozīmē atzīt Viņu par Dievu, kas ir atdevis sevi par mani. Atzīt Viņu, nozīmē saprast, kas es esmu Viņa acīs – apžēlots grēcinieks. Atzīt Viņu nozīmē saprast, ka Viņš nesa nāvi, lai dzīvotu.

Jēzus ir, un paliek Dieva Dēls. Viņš ir, un paliek Cilvēka Dēls. Viņš ir un paliek Kristus, Dieva sūtītais. Tas, ko mēs domājam par Viņu, nemaina Viņa būtību. Toties, ko mēs sakām un domājam par Viņu maina to, kā mēs uz Viņu reaģējam. Tas maina mūsu būtību, jo kā es skatos uz Kristu—ticībā vai neticībā—nosaka to, kā es skatos uz sevi. Āmen.