“Atļaut Jēzum savas kājas mazgāt.”, 9.apr.2020. (K.Zikmanis)

Teksti:   1Moz 14:17-20; 1Kor 11:20-32; Jņ 13:1-15

“Ja Es nemazgāšu, tad tev pie Manis nav daļas.” (Jņ 13:8b)

Jēzus sēdēja kopā ar saviem mācekļiem Pashas svētkos. Šie svētki un tiem sekojošās dienas bija lieli svētki Vecās Derības ticīgajiem. Šajos svētkos viņi svinēja brīvību no Ēģiptes verdzības, ko Dievs bija veicis caur Mozu.

Bija ierasts, ka mielasta gaitā namatēvs piecēlās no galda, lai mazgātu savas rokas. Jēzus pārsteidza savus mācekļus, kad Viņš ņēma priekšautu un tā vietā, lai mazgātu savas rokas, sāka viņu kājas mazgāt.

Pat bez paskaidrojumiem varam saprast, cik tas ir negaidīti. Varat iedomāties, cik darbinieki būtu pārsteigti, ja kādas firmas prezidents sāktu visiem taisīt, piemēram—kafiju, vai drīzāk—iztukšot miskastes, slaucīt grīdas vai mazgāt tualetes. Kājas mazgāt bija nepatīkams darbs, ko atvēlēja vismazākajam sulainim vai vergam.

Tas, ka Jēzus mums dod priekšzīmi, arī ir skaidrs. To Viņš arī teica: “Jo Es jums esmu devis priekšzīmi, lai jūs darāt, kā Es esmu darījis” (Jņ 13:15). Šeit, protams, nav burtiski jāsaprot tikai kāju mazgāšana, bet kalpošana kopumā. Kad dienēju flotē, laiku pa laikam mums uz klāja bija pikniks, kad kapteinis ar virsniekiem cepa matrožiem hotdogus un hambergurus. Tas veicināja savstarpēju cieņu. Ir labi, ka tie, kuri ir vadošos amatos, rāda priekšzīmi ar savu kalpošanu.

Nekas peļams ar kāju mazgāšanu – tas ir labs žests ar dziļu simbolisku nozīmi. Es esmu piedalījies dievkalpojumos (un pats tos arī vadījis), kuros mācītājs mazgā draudzes locekļu kājas (vai arī cits citam). Bet vai jūs zināt, kas ir grūtāk? Mazgāt kādam citam kājas, vai ļaut, lai kāds mazgā tavas kājas?

Pārsteidzošākais ir tas, ka vairākumam cilvēku ir grūtāk saņemt šāda veida kalpošanu, nekā to dot. Grūtāk nekā mazgāt kādam citam kājas, ir saņemt kāju mazgāšanu. Bet šajā vienkāršajā aktā ir daudz ko mācīties – gan par to, kā dot žēlsirdību (t.i., kalpot tuvākajam), gan par to, kā saņemt žēlastību (t.i., saņemt brīvu dāvanu, par ko nejūtamies, ka būtu cienīgi saņemt).

Jēzus pienāca pie Pētera ar bļodu un ūdeni, nometās ceļos pie viņa kājām, lai sāktu tās mazgāt. Viegli varam iztēloties, kā Pēteris ātri parāva savas kājas nost, teikdams: “Nemūžam Tu man nemazgāsi kājas!” (Jņ 13:8a)

Varam viņu saprast. Kurš varētu iedomāties, ka Dievs tā pazemotos, lai darītu tik netīru darbu? Bet šeit ir mācība par pašu Kristu – par Dieva Dēlu, “kas, būdams Dieva veidā, neuzskatīja kā satveramu laupījumu būt vienādam ar Dievu, bet sevi iztukšoja, pieņēmis kalpa veidu, un, tapis pēc cilvēka līdzības un būdams tāds pats kā cilvēks, Viņš pazemoja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei” (Fil 2:6-8). Jēzus pazemojās līdz viszemākajai vietai, lai palīdzētu, paceltu un pestītu viszemāk kritušo.

Tāpēc Jēzus brīdināja Pēteri: “Ja Es nemazgāšu, tad tev pie Manis nav daļas.” Un te ir mācība par to, kā mums būs saņemt Dieva žēlastību. Mums ir jābūt tik pazemīgiem, lai ļautu Jēzum mazgāt mūsu kājas. Jēzus mazgā mūsu grēkus savās asinīs, ko Viņš izlēja pie krusta. Ir dziesma “Nav kas no grēka atbrīvo. Tikai, tikai, tikai Jēzus asinis.” Jēzus nāk pie mums savā vārdā un sakramentos, lai mazgātu mūs. Viņš mums saka: “Ja jūsu grēki būtu kā purpurs, tie būs balti kā sniegs, ja tie būtu karmīnsārti, tie balos kā vilna.” (Jes 1:18)

Kristības sakramentā mēs tiekam līdz ar Kristu aprakti nāvē, lai līdz ar Kristu augšāmceltos dzīvībai. Vakarēdiena sakramentā mēs saņemam Kristus patieso miesu un dzeram Viņa patiesās asinis, kas izlietas mūsu grēku piedošanai.

Šī piedošana ir pieejama, tikai nākot pie Jēzus. Kad ticībā nākam pie Viņa, Viņš arī mūs mazgās tīrus – jautājums ir, vai mēs ļausim Viņam to darīt, vai mēs atrausim savas kājas kā Pēteris, teikdami: “Nemūžam, Kungs!” Tas ir, kas notiek, kad cilvēki domā, ka nav vērts nākt, ignorējot Dieva aicinājumu atgriezties, vai no otras puses – ar saviem darbiem mēģinot izpatikt Dievam, vai nopelnīt savu pestīšanu, sakot “es pats, es pats!”

Jēzus ir vienīgais Pestītājs un vienīgais starpnieks starp Dievu un cilvēkiem. Ja mēs nenāksim pie Jēzus, lai Viņš mūs mazgātu, mums nebūs daļas pie Jēzus un mums nebūs daļas pie Viņa valstības.

Vai mācekļi bija cienīgi saņemt šādu kalpošanu no Kunga? Nē – bet Jēzus to izdarīja. Jēzus padarīja viņus cienīgus ar savu vārdu. Viņš teica: “Jūs esat tīri” – Viņš teica mums šos pašus vārdus Kristībās. Viņš saka mums šos vārdus grēksūdzē un absolūcijā – “tev tavi grēki ir piedoti!” Tu esi tīrs Kristū. Viņš atkārto šos vārdus pie Vakarēdiena biķera, kas “izliets grēku piedošanai”. Viņš dara mūs cienīgus.

Pashas svētkos Jēzus sēdēja kopā ar saviem mācekļiem un sāka viņiem kājas mazgāt. Katrs dievkalpojums ir kā šie svētki, kad Jēzus caur vārdu un sakramentiem mūs mazgā.

Šodiena, Zaļā Ceturtdiena un tai sekojošās dienas – Lielā Piektdiena un Lieldienas mums ir vislielākie svētki, jo, līdzīgi Pashas svētkiem, kuros ebreji svinēja brīvību no Ēģiptes verdzības, ko Dievs bija veicis caur Mozu, šajos svētkos mēs svinam brīvību no grēka un nāves verdzības, ko Dievs ir veicis caur Jēzu Kristu. Āmen.