Teksti: 1Ķēn 17:8-16; Rm 12:1-6; Mk 12:38-44
“Un Viņš pieaicināja Savus mācekļus un tiem sacīja: Patiesi Es jums saku: šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi, kas ziedojumus šķirstā ir metuši. Jo visi no savas pārpilnības ir metuši; bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu, kas tai bija, visu savu padomu.” (Mk 12:43-44)
Reiz bija divi vīri – kristietis un ebrejs. Viņi bieži runāja par savām reliģijām, un pienāca laiks, kad viņi domāja, ka vajadzētu apmeklēt vienam otra dievkalpojumu. Kristietis pirmais apmeklēja sinagogu kopā ar savu draugu. Kad viņi iegāja svētnīcā, kristietis mazliet ziņkārīgi paskatījās, cik viņa draugs ebrejs iemeta ziedojuma traukā. Viņu pārsteidza tas, ka viņa draugs iemeta precīzi 35 (trīsdesmit piecus) euro un 28 (divdesmit astoņus) centus. Viņš prasīja, vai tas bija ziedojums nedēļai, mēnesim vai gadam. Jautājums samulsināja ebreju, un viņš teica: “Kā? Vai tu nesaproti, ka esmu ortodokss ebrejs, un Svētie Raksti man pavēl ziedot desmito tiesu no ienākumiem Tam Kungam? Es biju domājis, ka jūs kristieši darāt to pašu?” Atbildēja kristietis: “Nē, nē! Mēs esam atbrīvoti no likuma un tagad dzīvojam zem žēlastības vien. Mēs esam brīva tauta un neesam piespiesti ievērot šo likumu.” Ebrejs prasīja, ko tad kristietis ziedo katru nedēļu? Kristietis atbildēja, “Tas ir vienkārši – es dodu to, kas paliek pāri.” “Tiešām” teica ebrejs, “tu ar savām paražām mani gandrīz pārliecināji kļūt par kristieti.”
Baznīcā mēs bieži dzirdam, cik daudz Dievs mums dod. Un tā ir tiesa! Dievs dod mums daudz: žēlastību, mīlestību, žēlsirdību. Bet kaut kādā veidā mēs bieži nedzirdam par to, ko mēs varam dot Dievam. Ko mēs varam dot Dievam? Ko mēs varam dot Viņam, kā pateicību par pestīšanu, par grēku piedošanu, par visām tām svētībām, ko Viņš mums bagātīgi dod? Kā mēs varam par to samaksāt?
Padomājiet par to šādā veidā. Ja kāds Jums uzdāvinātu lidmašīnu, kā Jūs par to varat samaksāt? Jūs nevarat. Pirmkārt, tāpēc, ka tā ir dāvana un par dāvanām parasti nemaksā. Bet, otrkārt, Jūs nevarat atļauties par to samaksāt. Viss, ko Jūs varat darīt, ir pateikt “Paldies!”.
Tāpat ar Dievu. Par to, ko Jēzus mums ir uzdāvinājis, mirstot pie krusta, mēs nespējam Viņam samaksāt. Tā ir dāvana no Dieva. Bet mēs varam un mums vajag pateikties Viņam par to. Bet kā?
Bībelē ir rakstīts, ka mēs varam dot savu dzīvi kā ziedojumu Dievam. Apustulis Pāvils raksta: “Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana.” (Rm 12:1)
Tā ir atbilde uz jautājumu, ko mēs varam dot Dievam. Mēs varam dot sevi pašus, kā mēs dziedam dziesmā Ņem manu sirdi, Žēlotāj! – “Ņem visu, kas man ir, es to Tev priecīgs nododu / Jo citu, kas tā apmīļo, nekur es nerodu … Par īpašumu atdošu Tev miesu, dvēseli / Uz Tevi vien es cerēšu un ne uz pasauli.”
Ko tas nozīmē? Kā mēs varam dot sevi pašus? Skaisti vārdi, “es sevi atdodu Tev, Jēzu”, bet kā tas reāli notiek? Vai visiem ir jākļūst par mūkiem un mūķenēm un jādzīvo klosteros, lai atdotu visu Jēzum? Kā mēs varam reāli īstenot šo vēlmi, šo pavēli – kļūt par “dzīvu, svētu, upuri” Jēzum?
Viena metode, trijos veidos, kā to panākt, ir šāda: dot Dievam desmito tiesu no 1) laika 2) talantiem 3) naudas. Pārsvarā, kad runājam par desmito tiesu, cilvēki uzreiz domā par naudu. Bet finansiāla dāvana nav vienīgais veids, lai saprastu, ko mēs varam dot Dievam, lai pateiktos Viņam, bet tas varētu būt visvieglāk saprotams. Ziedot arī var savu laiku, piedaloties talkās, aktivitātēs, diakonijā, – vienalga, ko darām, kad draudzei ir vajadzīga palīdzība, lai izdarītu kādu darbiņu, ja mēs tam atsaucamies, mēs varam to izdarīt kā dāvanu Jēzum. Ziedot arī var savus talantus, dziedāt korī, lasīt lasījumus, rušināt dārzā, vai arī kad draudzei tas ir vajadzīgs. Atkal talanti, ko izmantojam draudzei, ir dāvana Jēzum.
Evaņģēlijā, kā arī Vecās Derības lasījumā šodien mēs dzirdējām par atraitnēm, kas deva visu, kas viņām bija. Mūsu acīs varbūt tās divas monētas, ko iemeta atraitne tempļa šķirstā, izskatās mazas, bet ievērojiet, ko Jēzus par tām saka: “šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi, kas ziedojumus šķirstā ir metuši, jo … šī no savas nabadzības ir iemetusi visu, kas tai bija.” Vecajā Derībā, atraitnei bija jāiztērē viss, kas viņai bija, lai sataisītu pravietim maizi. Bet Dievs to vēroja, un svētīja viņu, tā, ka tai nepietrūka milti un eļļas. Tas bija brīnums.
Bet vai mēs esam citādāki? Mēs ziedojam draudzes darbam. Aritmētiski skaitot, ziedojot dažus euro un pāris centus nedēļā, nevar samaksāt par dievnama izmaksām – elektrību, apkuri, nemaz nerunājot par algām un citām lietām. Bet Dievs redz, ka mēs varbūt esam līdzīgi tām atraitnēm – un svētī to mazumu, lai ar to pietiktu visam. Slava un pateicība vienīgajam Dievam, kas neļauj savai laivai grimt. Bet, kā piebilde, mums nevajadzētu “spekulēt” uz Dieva žēlastību, domājot, ka man nav jādara sava daļa, jo Dievs atgūs nokavēto. Mēs nedrīkstam spēlēt uz Dieva žēlastības rēķina.
Baznīca ir pirmā un primārā vieta, kur mums būs nest savas dāvanas Dievam. Dāvanu došanu Dievam ir daļa no garīgās dzīves – tāpēc ziedojumu došana un nešana uz altāri ir daļa no dievkalpojuma kārtības. Bet baznīca nav vienīgā vieta, kur varam ziedot savu dzīvi kā upuri Kristum. Ikdienā ir arī daudz vietu ziedošanai.
Ģimenē: Dievam tas patīk, ka mūsu ģimenēs ir miers, mīlestība un savstarpēja uzticība. Lasīt Bībeli kā ģimenei un lūgties kopā, ir veidi, kā mēs varam nest dāvanas Dievam – jo tas prasa laiku, un atcerieties, laiku arī var ziedot Dievam, tāpat kā naudu. Laiks, ko mēs pavadām kopā ar ģimeni, nekad nebūs par velti iztērēts, un Dievs šo laiku svētīs.
Darbā: Dievam patīk, ka mēs esam labi un uzticīgi darbinieki vai priekšnieki. Ja mēs domājam par to, ka Dievs redz visu un ir teicis, lai mēs čakli strādājam, tad arī strādājot savu “maizes darbu”, varam nest Dievam to kā upuri. Ja mēs labi strādājam, nekrāpjam savus darbadevējus, bet uzticīgi izpildām savus pienākumus, ne tikai mūsu priekšnieki to ievēros un pamanīs, bet Dievs arī.
Sabiedrībā: Šeit varētu būt vēl viens redzams lauks, par ko nedomājam, kad domājam par ziedošanu. Ja mēs dzīvojam tā, kā Dievs vēlas, tas ir, ievērojot baušļus, dzīvojot tikumīgu dzīvi, dzīvojot godīgu dzīvesveidu, tas prasa no mums piepūli. Šīs pūles varētu būt vieglākas, ja domājam par to, ka tieši šī joma – mūsu ikdienas dzīvesveids – ir dāvana, ko nesam Dievam. Katra reize, kad darām labu tuvākajam, ir veids, kā nevis samaksāt Dievam par Viņa žēlastību, bet pateikties Viņam par to.
Viņš dod mums visu to labāko – Dievs mums ir devis savu paša Dēlu: labāk nevar būt! Mēs arī varam nest Viņam to labāko, kas mums ir: laikā, talantos, naudā; un tos ziedot baznīcā, ģimenē, darbā un sabiedrībā. Āmen.