Teksti: Jes 65:17–25; 1Kor 15:19–26; Lk 24:1-11
“Kamēr viņas bija apjukušas par to, kas noticis, redzi, tām blakus nostājās divi vīri spoži mirdzošās drānās.” (Lk 24:4)
Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies! Tas ir Lieldienu sveiciens visās pasaules malās, jebkurā valodā. Ar Kristus uzvaru kristieši sveicina cits citu. Rietumu Baznīca gavilē ar latīņu vārdiem: Christus surréxit! Bet Austrumu Baznīca līksmo, dziedot grieķu valodā: Χριστὸς ἀνέστη (Christos anesti). Senslāvu valodā tas ir Христос воскрес (Christos voskres). Kristieši Japānā saka: Harisutosu Fukkatsu, bet arābu kristieši pasludina: Al Maseeh Qam! Un starp tiem, kas pēc miesas ir no Dieva pirmās izredzētās tautas, kuri tagad ir atzinušas savu Mesiju Jēzū Kristū, ar gavilēm un dejām ebreju valodā saka: Ha Mashiyach qam!
Dievs jau no senatnes bija plānojis veidot sev tautu, kas cēlusies ne tikai no Ābrahama pēcnācējiem, bet no visām tautām, ciltīm un valodām, lai tie paustu Viņa varenos darbus Kristū. Ir rakstīts: “Bet jūs esat izredzēta tauta, ķēniņu priesterība, svēta cilts, Dieva īpaši ļaudis, kas jūs aicinājis no tumsības pie Savas brīnišķās gaismas, lai jūs sludinātu Viņa izcilos darbus – Jūs, kas citkārt nebijāt Dieva ļaudis, bet tagad esat Dieva ļaudis, kas citkārt nebijāt apžēloti, bet tagad esat apžēloti” (1Pēt 2:9-10). Kristieši visā pasaulē – no Rīgas līdz Romai un Riodežaneiro, no Seulas līdz Stambulai un Sidnejai, šodien, tieši šodien (jo Lieldienu datums pareizticīgajā Baznīcā un visās citās Baznīcās šogad sakrīt) svin Kristus uzvaru pār nāvi un elli. Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies!
Šis sauciens ir svarīgs, jo tas nozīmē, ka Kristus mācība par grēku piedošanu un taisnošanu Dieva priekšā ir patiesa. Tā nav kaut kāda mirusi mācība, kas atrodas kaut kādu teoloģijas grāmatu zemteksta piezīmē, kas ir aizmirsta kādā Vatikāna slepenajā bibliotēkā. Tā ir reāla un dzīva patiesība. Tāpēc, ka Kristus ir dzīvs, Viņa vēsts ir dzīva, Viņa Baznīca ir dzīva, ticība Viņam ir dzīva. Tādēļ kristieši visā pasaulē sauc – Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies!
Tomēr, lai nokļūtu līdz šai patiesībai bieži, ja ne vienmēr ir vispirms jāiet grūts un tumšs ceļš. Līdzīgi, kā šis dievkalpojums iesākās ar tumšu un pat baisu baznīcu, kas tagad ir gaiša un gavilējoša, tā mēdz notikt arī dzīvē. Lai dzemdētu bērnu, ir jāiet caur dzemdību sāpēm. Lai tiktu līdz ražai, ir vispirms jāveic grūtie sēšanas un pļaušanas darbi. Lai nokļūtu uzvarā, ir jāiet cauri sakāvei. Kā tas notiek dzīvē, tā tas notika arī ar mācekļiem. Pirms augšāmcelšanās rīta, mācekļiem bija jāpiedzīvo Lielās Piektdienas tumšā nakts.
Pūpolsvētdienā Jēzus iejāja Jeruzālemē kā gaidītais Ķēniņš, kā Mesija, kas nācis, lai atbrīvotu tautu. Viņš šķīstīja templi un mācīja ļaudis par gaidāmo valstību. “Viss ir lieliski”, domāja mācekļi. Drīz mūsu trīs gadus ilgie pūliņi ar Jēzu vainagosies panākumiem, Viņš sēdīsies Dāvida tronī un mēs līdz ar Viņu. “Vai, cik brīnišķīgi!”, domāja mācekļi.
Varbūt mēs arī tā domājam. Esam gājuši caur dzīves grūtībām un tagad, pie ticības nākuši domājam, ka viss būs brīnišķīgi, mums klāsies lieliski.
No vienas puses tā ir taisnība. Grēku piedošanu saņēmuši un, Kristus taisnību Dieva priekšā iemantojuši, piedzīvojuši mūsu dvēseļu atbrīvošanu un dziedināšanu, mēs varam ar eņģeļu spārniem sasniegt tos Dieva mērķus, ko Viņš ir iecerējis no iesākuma. Dieva tēls, kas caur grēku tika sabojāts ikkatrā no mums, ir atjaunots Kristū. Mēs Viņā esam atdzimuši. Kristū mēs esam jauni radījumi (2Kor 5:17). Tā ir tā ticīgās dzīves lielā patiesība.
Bet ticības dzīvei ir arī otra puse. Gavēņa laikā ir dziesma ar vārdiem “Ceļš uz Lieldienu ved caur Golgātu.” Šī ir tā ticības dzīves puse, ko varbūt kristieši atzīst ar prātu, ar tādu aukstu aprēķinu – jā, jā, es zinu, ka būs grūtas, pārbaudījumu pilnas dienas, caur kurām man būs jāstaigā, bet Tas Kungs būs ar mani, kā ir rakstīts 23. psalmā. Ar prātu ir vienkārši saprast dvēseles tumšo nakti, bet kā ar sirdi? Ir viegli skatīties uz Jēzu, un līdz ar Pēteri un visiem citiem mācekļiem teikt, ka mēs iesim Viņam līdz, kaut līdz krustam. Ir viegli staigāt Krusta ceļu mūsdienās, uz kura Jēzus asinis ir izžuvušas jau pirms daudziem gadu simteņiem, bet vai mēs spējam staigāt pa Viņa siltajām, mitrajām asins pēdām šodien? Tas ir īstais jautājums ikvienam ticīgajam. Vai es ticēšu arī tad, kad nāk grūti laiki?
Iepriekšējā nodaļā Lūkas evaņģēlijā mēs lasām vārdus, kas apraksta mācekļu izmisumu. “Un sievas, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas, arī gāja līdzi un apskatīja kapu un kā Viņa miesas tapa noliktas. Un, atpakaļ griezušās, tās sataisīja smaržīgas svaidāmās zāles, un sabatu tās pavadīja klusu pēc bauslības.” (Lk 23:55-56)
Sievas raudāja pie krusta, redzot, kā mirst visas viņu cerības. Sievas dzirdēja, kā Jēzus kliedzot no krusta, atdeva Garu Dievam un mira. Sievas pārdzīvoja, kā kareivji no krusta noņēma Jēzus mirstīgās atliekas un tās atdeva Jāzepam no Arimatijas, lai guldītu kapā.
Un tagad, kas viņām atliek? Viņas sataisīja smaržīgas svaidāmās zāles, lai iebalzamētu Jēzus miesas. Jēzu, kuram vajadzēja visu sakārtot. Jēzu, kuram vajadzēja visu padarīt labāku. Jēzu, kuram vajadzēja viņus visus izglābt. Jēzus, pasaules Pestītājs – ir miris. Kā griezt to par labu? Kā atrast zelta maliņu? Darot to, kas šķiet dabiski. Jēzus ir miris? Sataisīsim smaržīgas svaidāmās zāles, apbērēsim Viņu, kā arī ticību Viņam, un dosimies tālāk! Ko vēl varētu izdarīt, kad ticība ir mirusi?
Klusā Sestdiena droši vien viņiem visiem bija bijusi smaga. Jēzus ar visām cerībām guļ aiz kapakmeņa, kas tiek apsargāts, lai neviens netiktu iekšā, lai neviens netiek ārā. Kur ir zelta maliņa tagad? Šķiet, ka Dievs ir miris, ticība mirusi, cerība mirusi.
Bet tāpēc, ka Dievs ir kluss šajā Klusajā Sestdienā, nenozīmē, ka Viņš ir bezdarbīgs un promesošs. Kad mūsu dzīvēs šķiet, ka Dievs klusē un nav klāt, atcerieties šodienu! Drīz iezvanīs Lieldienu rītu un, kā uzvarētājs Kristus no kapa iznāks augšāmcēlies un dzīvs. Nāve ir aprīta uzvarā! Kur nāve tava uzvara? Kur elle tavs dzelonis? Kristus ir augšāmcēlies! Nāvei vairs nav varas pār Viņu, jo Viņš sēž pie Tēva labās rokas mūžīgi mūžam. Kristus pārvērta nāvi par dzīvību, bezcerību par cerību un neticību par ticību.
Tad, kad jūs sniedzaties pēc smaržīgām svaidāmām zālēm, lai apbērētu un apraktu savas cerības, atcerieties un neaizmirsiet šo – Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies!