“Patiesi, patiesi Es jums saku: nāk stunda, un tā ir jau tagad, kad mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi, un tie, kas būs dzirdējuši, dzīvos.” (Jņ 5:25)
Ticības apliecībā mēs apliecinām, ka ticam miesas augšāmcelšanai. Šī apliecība ir pārsteidzoša, ja par to padomājam. Man šķiet, ka ir vieglāk domāt, ka mēs pēc dzīves dzīvosim tikai garā, bez miesas. Bet par spīti tam visas vēsturiskās ticības apliecības: Apustuļu, Nīkajas un Atanāzija drosmīgi pasludina, ka Pastarā dienā mēs miesā, t.i., fiziski ar ķermeni augšāmcelsimies.
Cilvēks nav ķermenis vien. Cilvēkam ir gars un dvēsele. Tas, kas padara cilvēku par cilvēku, ir šī savienība – miesa, gars un dvēsele. Daži uzskata, ka svarīgākais šajā “trīsvienībā” ir dvēsele. Ka miesa ir “dvēseles cietums”, it kā dvēsele visu mūžu mēģina šķīstīties un tikt vaļā no miesas, kas to iesloga. Šajā skatījumā miesa tiek uzskatīta par ļaunu, bet gars vai dvēsele par labu. Šajā skatījumā viss fiziskais ir ļauns, bet viss garīgais ir labs. Bet šāds iedalījums nav bibliski pareizs. Es atkārtoju: sadalīt fizisko pasauli ļaunajā, bet garīgo pasauli labajā nav ne bibliski, ne kristīgi. Šī doma var būt ļoti smalka un viltīga. Varbūt jums nav atklāts naids pret visu fizisko, bet varbūt kaut kur zemapziņā ir tāda vientiesīga un naiva doma, ka viss garīgais ir labs. Uzmanieties no tā! Visi gari nav svētie gari! Apustulis Jānis saka, “Mīļotie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet, vai tie ir no Dieva, jo daudzi viltus pravieši ir izgājuši pasaulē.” (1Jņ 4:1)
No otras puses, ja jums ir aizdomas par fizisko pasauli, ka tā ir ļauna, tad atcerieties, ka Dievs iesākumā radīja fizisko pasauli un visu, kas to pilda, ieskaitot mūsu ķermeņus, un teica, ka tas ir “ļoti labi” (1Moz 1:31). Tas, ko Dievs ir teicis, ka ir labs, pat ļoti labs, mēs nedrīkstam saukt savādāk. Dieva vērtējums ir un paliek. Tas, ka grēks ir ienācis pasaulē un atstājis pēdas uz visu radību, to vājinot un izkropļojot, ievadot slimības un citas kaites, kas beigās ved uz nāvi, ir cits stāsts. Grēks nebija Dieva izvēle, bet gan cilvēka. Dievs visu bija radījis labi.
Radot cilvēku, mēs lasām, ka Dievs paņēma zemi, izveidoja cilvēku un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu (1Moz 2:7). Vārds, kas tiek tulkots, kā “dvaša” ebrejiski ir ruach. Šo vārdu var tulkot arī kā gars vai dvēsele. Cilvēks nav tikai miesa – jo bez gara tā ir nedzīva, un cilvēks nav tikai gars vai dvēsele – jo garīgas būtnes bez fiziskiem ķermeņiem ir eņģeļi, nevis cilvēki. Cilvēki ir miesa, gars un dvēsele, kā Dievs mūs radīja.
Un šādā veidā, kā Dievs mūs radīja, Viņš arī mūs atpestīs. Miesu, garu un dvēseli. Tādēļ iemiesošanās ir tik svarīga. Dievs ir gars. Viņam nav ķermeņa, miesas. Lai atpestītu miesā dzimušos cilvēkus, Viņš pats kļuva par cilvēku, ar miesu, garu un dvēseli. Viņš ir pilnīgs cilvēks un pilnīgs Dievs.
To, ko cilvēks izraisa miesā (resp. grēko), Cilvēka Dēls atraisa. Mēs Dievam neklausām. Jēzus Dievam klausīja. To, ko mēs nespējam, Jēzus spēja. Un tāpēc, ka Viņš ir Cilvēka Dēls, tas ir pilnīgi cilvēks, tas, ko Viņš veica miesā tiek attiecināts uz mums, kas dzīvojam miesā. Viss, ko grēks izpostīja cilvēkos, tiek restaurēts Kristū. Tas ir Dieva plāns – visu atjaunot uz Kristu, caur Kristu un Kristū.
Un tāpēc Kristus augšāmcelšanās ir centrālā tēma kristietībā. Jēzus augšāmcelšanās nenotika garā vai dvēselē, bet miesā, fiziski viņa ķermenī. Vairākkārt tas tiek uzsvērts Jaunajā derībā – Jēzus ēda un dzēra pēc augšāmcelšanās kopā ar mācekļiem. Garam nav miesas, ka tas varētu ko ēst vai dzert. Mācekļi aptaustīja Jēzu, lai pārliecinātos, ka tas ir Viņš – miesā augšāmcēlies.
Mēs tiekam pestīti tagad, cerībā, ka Pastarā dienā Jēzus mūs fiziski augšāmcels tāpat, kā Viņš fiziski augšāmcēlās. Šī cerība – miesas augšāmcelšanās – nesākās Jaunajā derībā, bet Vecajā. Ījabs saka: “Es zinu, mans Glābējs dzīvs un galā nostāsies pāri pīšļiem, kad man nebūs vairs ādas šīs – tomēr miesā es skatīšu Dievu! Es Viņu skatīšu pats, manas acis redzēs, ne citas!” (Īj 19:25-27). Pravietis Daniēls saka: “Daudzi, kas atdusas zemes pīšļos, celsies – citi mūžīgai dzīvei, citi mūžīgam kaunam un negodam” (Dan 12:2). Un pravietis Jesaja saka: “Dzīvos tavi miroņi, līķi celsies! Mostiet un līksmojiet, kas pīšļos mītat, jo tava rasa ir gaismas rasa, un zeme atlaidīs mirušo ēnas.” (Jes 26:19)
Kā ir nolikts ticīgiem sekot savam Kungam, tā mēs visi Viņam sekosim vispirms nāvē, tad augšāmcelšanā. Un, kā dzirdējām no pravieša Daniēla, tā Jēzus atkārto: “Nāk stunda, kurā visi, kas ir kapos, dzirdēs Viņa balsi un izies ārā: tie, kas darījuši labu, – celsies augšām dzīvībai, bet tie, kas darījuši ļaunu, – notiesāšanai” (Jņ 5:28-29). Pastarā dienā visi celsies augšām. Tanī dienā notiks arī Pastarā tiesa, kad atpestītie iemantos mūžīgo dzīvi, bet notiesātie – mūžīgo sodu. Abi šie stāvokļi notiks miesā, kas ir baisa doma. Mūžīgs prieks debesīs miesā izklausās brīnišķīgi, bet mūžīgs sods ellē, piedzīvots miesā, tiešām ir kas briesmīgs.
Kā izvairīties no soda un iemantot debesis? Jēzus saka: “Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Manus vārdus dzird un tic Viņam, kas Mani ir sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir pārgājis dzīvībā” (Jņ 5:24). Ticība Kristum ir izšķiroša. Viens garīgs lēmums iespaidos to, kur mēs miesā pavadīsim mūžību.
Miesas augšāmcelšanās ir būtiska kristīgajā ticībā, jo kā Dievs bija radījis visu pasauli, kas tika sabojāta grēkā krišanā, tā Dievs ir atjaunojis visu Kristū, un tā Viņš atjaunos visu Kristū – ieskaitot mūsu miesu. Āmen.