Teksti: Jes 43:1-3a; Ef 4:8-10; Jņ 11:17-27
„ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic uz mani, tas dzīvos, kaut arī viņš mirtu!”[1]
Kad Jēzus saka: “Es esmu augšāmcelšanās” Viņš saka vairāk par sevi nekā tikai, ka trešajā dienā Viņš no nāves atdzīvojās. Augšāmcelšanās nav vienīgi tas, kas notika ar Kristu, vai tas, ko Kristus dara – drīzāk tā ir Viņa daba, Viņa misija, Viņa sūtība, kādēļ Viņš nāca. Ja Ēdenes dārzā caur nepaklausību mēs tikām sagūstīti grēkos un pakļauti velna un nāves varai, tad Ģetzemanes dārzā Kristus paklausībā sāka staigāt krusta ceļu, lai atbrīvotu mūs—sagūstītos, atsvabinātu mūs—velna un nāves pakļautos. Augšāmcelšanās nav tikai Kristus personīgā uzvara pār grēku, velnu un nāvi, bet arī mūsu, ja ticam.
Ticības apliecībā mēs varam iedziļināties Kristus pestīšanas darbā. Mēdz vaicāt, kādēļ jāatkārto ticības apliecību katrā dievkalpojumā, uz ko kāds gudrs mācītājs reiz atbildēja: lai iedziļinātos ticībā. Jo vairāk mēs ar lūgšanām pārdomājam pestīšanu, ko mums Kristus savās asinīs ir nopircis, jo stiprāki mēs kļūsim ticībā un pārliecībā par Dieva piedošanu, mīlestību un žēlastību.
Pirmā daļa: “Ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas, cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts” ir Kristus pazemības stāvoklis, kad Viņš, Dievs būdams, pazemojās, un pieņēma cilvēciskos ierobežojumus. Viņš kļuva cilvēks. Šajā dzīves daļā Kristus dalās līdz ar mums. Mēs piedzimstam, piedzīvojam labas un ļaunas lietas dzīvē, ciešam dažādus krustus, un beigās nomirstam un tiekam aprakti. Te Kristus ir pilnīgi kopā ar mums – visos brīžos, visos sīkumos. Tāpēc ir rakstīts, ka Jēzus “sevi iztukšoja, pieņēmis kalpa veidu, un, tapis pēc cilvēka līdzības un, būdams tāds pats kā cilvēks, Viņš pazemoja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei.”[2] Kristus iemiesojās, lai būtu pilnīgi ar mums.
Otrā daļa ir Kristus paaugstināšanas stāvoklis, kad Viņš kā Dievs parāda savu varenību un spēku. Par izbrīnu šī daļa iesākas ar vārdiem “nokāpis ellē”. Tiešām? Ar vārdiem “nokāpis ellē” mēs sākam liecināt par Kristus spēku un varenību? Jā! Tiešām.
Kur Bībelē ir pieminēts Kristus nokāpšana ellē? 68. psalmā ir pravietots par Kristus nokāpšana ellē: “Tu uzkāpi augstumos, vezdams gūstā, tu ņēmi cilvēkus sev par balvu”[3] Pāvils retoriski vaicā par šo psalmu: “Ko nozīmē – Viņš uzkāpa? Vai ne to, ka Viņš arī nokāpa zemes dziļumos? Tas, kas nokāpa, ir tas pats, kas uzkāpa augstāk par visām debesīm, lai visu piepildītu.”[4]
Kādēļ Kristus nokāpa ellē? Lai atbrīvotu sagūstītos, kā Gliks šo psalmu bija tulkojis: «Tu eßßi uskahpis Augßtibä/ tu eßßi to Zeetumu Zeetumä weddis/ tu eßßi Dahwanas dabbujs preekšch teem Zilwekeem». Cietums, par ko ir runāts, ir šeola, t.i. elle, vai mirušo valstība, kur visi taisnie gaidīja Pastaro dienu, kā māca Pēteris: “Arī Kristus ir vienreiz par visām reizēm grēku dēļ cietis – taisnais par netaisnajiem –, lai jūs pievestu pie Dieva; nonāvēts miesā, bet dzīvs darīts Garā, kurā Viņš devās pasludināt arī tiem gariem, kas cietumā.”[5] Visi Vecās Derības ļaudis gaidīja Kristus nākšanu, bet nomira pirms varēja dzirdēt Labo Vēsti. Kaut šie cilvēki bija ticīgi, nāve joprojām valda pār viņiem un nāvei bija varas viņus sagūstīt, “jo alga par grēku ir nāve”[6] un “kā caur vienu cilvēku grēks ir ienācis pasaulē un caur grēku nāve, tā arī nāve ir iespiedusies visos cilvēkos, jo visi ir grēkojuši.”[7] Tādēļ Kristus nokāpa ellē kā uzvarētājs, nevis cietējs, lai atbrīvotu sagūstītos. Tāpēc varam teikt, ka ar nokāpšanu ellē sākās Kristus paaugstināšana. Kā vienprātības grāmatā rakstīts: “Kristus ir nokāpis ellē, visu ticīgo dēļ elli izpostījis, izrāvis mūs no nāves un sātana varas, no mūžīgās pazudināšanas un elles rīkles.”[8]
Vēlos jums izskaidrot svētbildi[9], ko iedevu jums (ko arī droši varat paņemt mājās!). Ikona saucas “Anastasis”, grieķu valodā: “Augšāmcelšanās”. Ja lasījums ir Evaņģēlijs ausīm, tad ikonas ir Evaņģēlijs acīm, tādēļ saka, ka ikonas tiek rakstītas, nevis gleznotas. Bet kā analfabēts nevar saņemt svētību no Bībeles, tādēļ, ka nemāk lasīt, tā ikonām ir “sava valoda”, kas ir jāprot, lai sniegtu mums svētību.
- Kristus ir centrā – visa Persona, Dievs un cilvēks, pēc guldīšanas kapā ir nokāpis ellē, uzvarējis velnu, salauzis elles varu un atņēmis velnam visu viņa spēku.”[10]
- Zelta durvis pie Viņa kājām ir elles vārti, ko Viņš ir paņēmis un salauzis. Salauztas atslēgas un ķēdes, kas karājās bezdibenī parāda, ka Viņš ir iegājis un uzvarējis velnu un elli.
- Sasietais tēls ir nāve, ko Kristus ir nonāvējis.
- Divi cilvēki, ko Kristus pie rokas ir satvēris, ir Ādams un Ieva, simbolizējot, ka Viņa uzvara atpestī visus cilvēkus, pat līdz iesākumam.
- Trīs tēli kreisajā pusē ir Dāvids un Zālamans, divi no Viņa priekštečiem pēc radurakstiem. Tur ir arī Jānis Kristītājs, kas bija viņa garīgais priekštecis dzīvē un nāvē.
- Labās puses tēli ir apustuļi, kuri dalījās Kristus kalpošanā, sludinot Viņa augšāmcelšanos. Tur ir arī pirmais moceklis—ganiņš Ābels, kas bija pirmais grēka upuris.
- Abas puses parāda, ka Kristus ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi. Viņa kalpošana ir pāri laikam un telpai. Tas, ko Viņš ir darījis, ir par visiem cilvēkiem visos laikos. Mēs varam sevi iztēloties šajā ikonā – pie apustuļiem, pie Viņa atpestītajiem, kas gaida miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu.
Tātad, kad apliecinām savu ticību Kristum, neteiksim frāzi “nokāpis ellē” it kā tas būtu pats zemākais brīdis Kristus kalpošanā. Bet ar to Viņš parāda, ka ir Ķēniņš par visu – zemi, elli un debesīm. Viņš tur iegāja, lai mums tur nav jāiet. Viņš atņēma nāvei varu, ka tā, ja ticam, vairs nevar mums kaitēt. “Ja esam miruši līdz ar Kristu, mēs ticam, ka arī dzīvosim līdz ar Viņu, zinādami, ka no mirušiem augšāmceltais Kristus vairs nemirs. Nāve vairs nevalda pār Viņu, jo mirdams Viņš reiz par visām reizēm ir nomiris grēkam, bet dzīvodams Viņš dzīvo Dievam.”[11]
Ko Jēzus augšāmcelšanās nozīmē mums? Jēzus augšāmcelšanās mums—visiem grēciniekiem—ir devusi pilnīgu mierinājumu un mieru, ko tikai ticībā mēs varam gūt. Tas nozīmē, ka Viņa vārds ir patiess. Tas nozīmē, ka Tēvs ir pieņēmis Viņa mūžīgo salīdzināšanas upuri, un uz tā pamata taisnojis pasauli. Tas nozīmē, ka būs vispārēja augšāmcelšanās, kad neticīgie tiks tiesāti, bet visi uz Kristu ticīgie celsies augšā mūžīgai dzīvošanai.[12]
Kad sakām “nokāpis ellē, trešajā dienā augšāmcēlies no mirušiem, uzkāpis debesīs, sēdies pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos” mēs apliecinām, ka Kristus, šajā paaugstinātajā stāvoklī ir gājis mums pa priekšu un sagatavojis mums vietu pie Tēva.
Augšāmcelšanās, nokāpšana un uzkāpšana nav vienīgi tas, kas notika ar Kristu, vai tas, ko Kristus dara – tā ir Viņa daba, Viņa misija, Viņa sūtība, kādēļ Viņš nāca. Augšāmcelšanās, nokāpšana un uzkāpšana nav tikai Kristus personīgā uzvara pār grēku, velnu un nāvi, bet arī mūsu, ja ticam. Āmen.
[1] Jņ 11:25
[2] Ef 2:7-8
[3] Ps 68:19
[4] Ef 4:9
[5] 1Pēt 3:18-19
[6] Rm 6:23
[7] Rm 5:12
[8] Konkordijas formula “epitome” 9:4
[9] http://www.orthodoxroad.com/christs-descent-into-hell-icon-explanation/
[10] Konkordijas formula 9:2
[11] Rm 6:8
[12] Dr. Mārtiņš Luters, “Kristīgā mācība” (Svētdienas Rīts, 1994), 151.lpp., 202. punktā “Ko Jēzus augšāmcelšanās nozīmē tev?”