“Bet nāc, uzliec viņai savu roku, un tā dzīvos.” (Mt 9:18b)
Kāds draudzes loceklis man atgādināja, ka mums ir jāpriecājas, ejot cauri visādām grūtībām. Doma bija pareiza, jo mums kā kristiešiem ir jāpaļaujas uz Dieva nepelnīto žēlastību un labvēlību vienalga, kas ar mums notiek. Tas nenozīmē, ka bēdās mēs nedrīkstam skumt, ka mums jābūt ar amerikāņu smaidu uz lūpām, bet aiz mūsu skumjām ir jābūt Kristus augšāmcelšanās priekam. Cerības priekam. Cerība, ka, kaut es nesaprotu, kas ar mani notiek, Dievs patlaban gādā un turpinās gādāt par mani. Tāpēc mēs bēdās varam priecāties. Tas ir tas, ko mēs varam redzēt šodienas lasījumos.
Vīrs evaņģēlija lasījumā bija satraukts un skumjš. Viņš bija zaudējis daudz. Viņa divpadsmit gadus vecā meita nupat bija nomirusi, un viņš meklēja vienīgo palīgu – Jēzu. Te ir mūsu atbilde – bēdās meklēt Jēzu. Viņš teica: “Bet nāc, uzliec viņai savu roku, un tā dzīvos.” Ticība Jēzum bija viņa dzinulis. cerība, ka Jēzus var palīdzēt, bija viņa spēks. Kaut stabulnieki un citi trokšņotāji skaļi sēroja pie šī vīra namdurvīm, viņš nebija zaudējis cerību uz Jēzu.
Divpadsmit gadi ir nozīmīgs skaitlis. Ebreju kultūrā tas bija slieksnis, kuru šķērsojot cilvēks tiek uzskatīts par atbildīgu – nevar to saukt par pilngadīgu, bet par cilvēku, kas Dieva un Baušļu priekšā atbild par sevi. Pirms tam cilvēks tiek uzskatīts par bērnu un tēvs atbild Dieva un Baušļu priekšā par viņu. Ar divpadsmit gadiem sākas jauna ēra šī cilvēka dzīvē ceļā uz pieauguša cilvēka statusu. Viņai viss vēl bija priekšā.
Tāpēc tēvs bija tik izmisis. Tiek zaudēta nākotne, kas varētu būt. Zaudētas cerības, zaudēts prieks, zaudētas visas rītdienas. Tāpēc vīrs meklēja Jēzu – lai Jēzus atvērtu durvis uz nākotni.
Tas ir pretstatā sievietei, kura aizskāra Jēzu pūlī, domādama pie sevis: “Ja vien Viņa drēbēm pieskaršos, kļūšu vesela!” Viņai bija zaudēta pagātne. Divpadsmit gadus viņa bija sirgusi. Tā nebija tikai saslimšana, bet pēc bauslības, šī slimība darīja viņu par nešķīstu – par izraidīto. Viņa arī slimoja divpadsmit gadus. Divpadsmit gadi ārpus sabiedrības. Divpadsmit gadi prom no ģimenes. Divpadsmit gadi prom no saviem bērniem. Viņa bija zaudējusi visu šīs slimības dēļ.
Viņai nevajadzēja atrasties pūlī, jo pēc Mozus bauslības viņa bija nešķīsta, bet viņai arī bija cerība, ka Jēzus var palīdzēt. “Ja vien Viņa drēbēm pieskaršos.” Drosmīga rīcība. Ticības rīcība. Cerības pilna rīcība. Tāpēc sieviete meklēja Jēzu – lai Jēzus aizvērtu durvis uz pagātni.
Abi šie cilvēki saņēma, ko meklēja. Sieviete kļuva vesela, vīrs saņēma savu meitu atpakaļ dzīvu. Abi ir stāsti par augšāmcelšanos. Viens burtiskā nozīmē, kad Jēzus uzcēla meitiņu no nāves gultus, bet otrs, kad Jēzus atgrieza sievieti sabiedrībā veselu. Viņš atdeva atpakaļ vienam savu meitu, otrai viņas dzīvi.
Viens stāsts, stāsts par meiteni skatās uz priekšu – uz to, kas varētu būt. Otrs stāsts, stāts par slimo sievieti, skatās atpakaļ – uz to, kas varēja būt. Abos gadījumos Jēzus atdeva atpakaļ zaudēto. Meitene var augt un turpināt dzīvot, sieviete var atgriezties mājās un atgūt zaudēto laiku. Abi stāsti ir par Jēzus spēju augšāmcelt jebkuru situāciju – zaudēto nākotni vai zaudēto pagātni un griezt abus par labu.
Ja šie lasījumi bija par pagātni un nākotni, tad Vecās derības lasījums bija par tagadni. Ījabs bija zaudējis savu tagadni slimībā un sāpēs. Dievs bija ļāvis pārbaudījumiem nākt pār Ījabu. Lielas grūtības nospieda Ījabu. Bet, kaut viņš vaidēja un sūdzējās, viņš nezaudēja cerību uz Dievu un nezaimoja Dievu savās bēdās. Savās bēdās viņš spēja redzēt to, ko daudzi cilvēki, veseli būdami, nespēj saskatīt – ka Dievs valda pār visu, gan labām un patīkamām lietām mūsu dzīvē, gan pār smagajām un nepatīkamajām lietām. Dievs valda pār visu. Vīrietis un slimā sieviete evaņģēlijā arī saprata šo patiesību, un tādēļ nāca pie Jēzus. Vislabākā lieta, ko varam darīt savās bēdās, ir griezties pie Jēzus, lai Viņš, uzlikdams savu roku uz mūsu situācijas, sniegtu mierinājumu, iedrošinājumu un cerību. Ne vienmēr situācija pagriezīsies tā, kā mēs bijām domājuši un cerējuši, bet mēs varam būt droši, ka Dievs situāciju kontrolē un tas dos sirdī mieru. Mums ir jāpriecājas augšāmcelšanās cerībā, ejot cauri visādām grūtībām.
Ījabs savās lielajās sāpēs par savu cerību saka tā:
Es zinu, mans Glābējs dzīvs
un galā nostāsies pāri pīšļiem,
kad man nebūs vairs ādas šīs –
tomēr miesā es skatīšu Dievu!
Es Viņu skatīšu pats,
manas acis redzēs, ne citas! (Īj 19:23-25)
Ījabs pasaka, iespējams, vecāko citātu par augšāmcelšanas cerību. Miesā es skatīšu Dievu! Es Viņu skatīšu pats, manas acis redzēs, ne citas! Kaut Ījabs mirst, viņš droši saka, ka viņš miesā augšāmcelsies un redzēs Dievu savām acīm. Un tā beigu beigās ir visu mūsu cerība – tam vīram, kas cerēja uz meitas augšāmcelšanos, tai sievietei, kas cerēja uz savas dzīves augšāmcelšanos no slimības, līdz pat mums, kas ceram uz Kristus pieskārienu savās dzīvēs un augšāmcelšanos vienalga kādā situācijā.
Kāpēc bija jācieš šādas sāpes? Varbūt, lai mēs ar lielāku pārliecību teiktu, kā Pāvils saka otrajā lasījumā: “bet mēs piederam debesīm, no kurienes mēs ar pacietību gaidām glābēju Kungu Jēzu Kristu, kas pārmainīs mūsu zemības miesu un darīs to līdzīgu Viņa godības miesai” (Flp 3:20-21). Tā ir pastarās tiesas augšāmcelšanās, kad mēs – visi ticīgie, līdz ar Ījabu skatīsim Dievu vaigu vaigā, kura priekštēls tika atklāts, kad Jēzu atgrieza mirušo meitiņu un sasirgušo sievieti atpakaļ dzīvībā.
Lai Dievs dod, ka vienalga kādu situāciju mēs pārdzīvojam, vai tas būtu līdzīgi vīrietim vai sievietei evaņģēlijā vai Ījabam vecajā derībā, varam saskatīt mūsu Pestītāja roku pāri visam, un paļauties uz cerību, ka Viņš ir augšāmcelšanās un dzīvība. Āmen.