Teksti: 2Moz 12:40–51; 1Kor 15:29–41; Mt 28:1–16
“Tad tās steigšus devās prom no kapa, baiļu un liela prieka pārņemtas, tās skrēja pasludināt šo vēsti Viņa mācekļiem.” (Mt 28:8)
Visi lasījumi, kas paredzēti šajā nedēļā, ir centrēti ap augšāmcelšanās notikumu. Visa kristīgā ticība ir centrēta ap Jēzus Kristus augšāmcelšanos, jo Viņa krustā sišanā un augšāmcelšanās Viņš ieguva mums pestīšanu no grēka un nāves. Visa Kristus kalpošana virzījās uz Lieldienām, visa Viņa mācība kulminējās Lieldienās, Viņa vienīgais iemesls iemiesoties bija, lai īstenotu Lieldienas. Tādēļ Baznīca īpaši svin šos svētkus, jo tie ir mūsu pestīšanas svētki. Baznīca tos svin ne vien Pirmajās Lieldienās vai Otrajās Lieldienās, bet Lieldienas tiek īpaši svinētas veselu nedēļu, kas tiek saukta par Lieldienu oktāvu, kad visi lasījumi ir tikai par augšāmcelšanos un ar to saistītiem notikumiem. Svinības turpinās 50 dienas pēc Lieldienām līdz pat Vasarsvētkiem, kad šajā laikā liturģiskā krāsa ir balta – gaviļu krāsa. Baznīca izceļ šīs 50 dienas, lai īpaši gavilētu par Kristus augšāmcelšanos. Visi gavēņi ir atcelti, ceļos krišana ir atcelta (izņemot grēksūdzi un dievgalda saņemšanu), un ir laiks priecāties un gavilēt Kungā, jo Viņš ir uzvarējis grēku un nāvi un ir dzīvs mūžīgi. Jēzus saka: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic uz Mani, tas dzīvos, kaut arī viņš mirtu! Un katrs, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam!” (Jņ 11:25-26). Un vēl Viņš saka: “Es dzīvoju, un arī jūs dzīvosiet” (Jņ 14:19). Viņš ir dzīvības Kungs, Viņš augšāmcēlās dzīvībai un ir atpestījis mūs dzīvībai. Nāvei nav varas pār tiem, kas Viņam tic, jo Viņš ir augšāmcēlies un augšāmcels arī mūs. Tas ir tas, ko mēs svinam. Par spīti krustam un nāvei Jēzus augšāmcēlās. Par spīti ierobežojumiem un pandēmijai Kristīgā baznīca svin un gavilē par sava Pestītāja uzvaru, jo Viņš ir uzvarētājs!
Ziņas par Viņa uzvaru tajās pirmajās Lieldienās izpletās ātri. Ziņas par Viņa augšāmcelšanos turpināja izplesties un, kā Jēzus paredzēja un pavēlēja, tika sludinātas visā pasaulē. Ir retais, kurš nezina par Jēzus Kristus augšāmcelšanās faktu. Retais nav dzirdējis par to, kas notika Lieldienu rītā. Jautājums ikvienam ir, kā uzņemt šo vēsti, ko ar to darīt, kā uz to reaģēt? Kā Jēzus vārdi “katrs, kas tic Man” liek domāt, katrs ir nostādīts izvēles priekšā – ticēt vai neticēt. Ar zināšanām vien nepietiek. Ir jāizdara izvēle un jānolemj savā sirdī, kā šis notikums iespaido mani personīgi un atbildēt jautājumu “ko Jēzus augšāmcelšanās nozīmē man?”
Par piemēru varam apskatīt pretstatu starp sievietēm un mācekļiem no vienas puses un kapu sargiem, virspriesteriem un vecajiem no otras.
Marija Magdalēna un citas sievietes, kas nāca pie kapa Lieldienu rītā, kā arī sargi bija zemestrīces, kapakmens novelšanas un eņģeļu parādīšanās aculiecinieki. Viņi visi redzēja to pašu notikumu, dzirdēja to pašu vēsti: “Nebīstieties! Es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, kas bija krustā sists, Viņa šeit nav, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš bija sacījis” (Mt 28:5-6). Fakti visiem bija vienādi. Bet reakcija bija dažāda.
Sievietes uzņēma šo vēsti “baiļu un liela prieka pārņemtas” un “tās skrēja pasludināt šo vēsti Viņa mācekļiem” (Mt 28:8). Kaut šīs ziņas bija neticamas un neparastas, viņas drebēdamas uzņēma to ticīgām sirdīm un bija gatavas to steigšus pasludināt mācekļiem. Vēsts par Kristus augšāmcelšanos pamodināja viņās ticību, un viņas gribēja tajā dalīties ar citiem.
Mācekļi, dzirdēdami no sievietēm, ka Kristus ir augšāmcēlies, gāja no šaubām un neticības līdz ticībai un pārliecībai. Mācekļi nebija aculiecinieki brīnumam pie kapa. Viņi dzirdēja sieviešu liecības, un ticībā gāja uz Jēzus norādīto vietu, kur viņi satikās ar augšāmcelto Kristu. Gan sievietes, gan mācekļi attiecināja Jēzus augšāmcelšanos uz sevi. Jēzus augšāmcelšanās iespaidoja viņu ticību un caur to viņu rīcību un turpmāko dzīves gājumu. Kā Kristus augšāmcelšanās ir iespaidojusi tavu ticību, rīcību un dzīves gājumu?
Tagad apskatīsim, kā šis notikums iespaidoja sargus. Viņi redzēja pie kapa to pašu, ko sievietes, un līdzīgi sievietēm arī steigdami gāja to kādam pavēstīt. Virspriesteri un vecaji, līdzīgi mācekļiem arī dzirdēja par Jēzus augšāmcelšanos, bet viņu reakcija bija pretēja. Viņi negribēja tam ticēt. Viņiem tas nebija izdevīgi, nesakrita ar viņu pasaules uzskatu, nesaskanēja ar viņu plāniem. Viņi bija tie, kas panāca Jēzus nosodīšanu un krustā sišanu, lai Viņš netraucētu viņu ērtajam dzīvesveidam un politiskajai iekārtai. Jēzus pretinieki zināja, ka Viņš teica, ka pēc trim dienām augšāmcelsies, tādēļ viņi norīkoja sardzi. Viņiem bija bail, ka kāds nozags līķi un safabricēs augšāmcelšanos. Viņi negaidīja, ka tas patiešām notiks. Tagad, kad sargi pavēsta par notikušo, viņi ir izvēles priekšā – ticēt, ka Jēzum bija taisnība un ka viņiem ir jānožēlo savas kļūdas un grēki, vai neticēt un augstprātīgi turpināt, it kā nekas nebūtu noticis. Kā mēs zinām, viņi izvēlējās otro, samaksāja sargiem kukuli, lai tie izplata melus. Vieglāk bija ticēt meliem, nekā atzīt savu vainu.
Augšāmcelšanās liek izšķirties par labu ticībai vai neticībai. Ja ticam, tas nozīmē, ka Jēzum ir taisnība un visa Viņa mācība ir patiesa un man ir jāmaina sava domāšana un rīcība, tai pieskaņojoties, resp. atzīt savus grēkus un atgriezties. Ja neticam, tad apšaubām un diskreditējam Jēzu un Viņa mācību, lai es varētu turpināt dzīvot kā līdz šim.
Kristus augšāmcelšanās ir atslēga kristīgajai ticībai, jo tas ir pārbaudes akmens visam, ko Jēzus darīja un mācīja. Kristus augšāmcelšanās dod jēgu un saturu mūsu ticībai. Jēzus augšāmcelšanās ir izšķiršanās brīdis, mirklis, kad ticam, vai neticam, brīdis, kad lepni pagriežam muguru, vai pazemīgi krītam pie Kristus kājām.
Lai Kristus augšāmcelšanās tiek augsti vērtēta un turēta godā mūsu sirdīs un dzīvēs tagad un vienmēr. Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies! Āmen.