Teksti: Rdz 3:22–33; 2Kor 8:7–15; Mk 5:21–43
“tava ticība tev ir palīdzējusi” (Mk 5:34)
Šajā nedēļā starp Jāņiem un Pēteriem ir ļoti svarīga diena kā luteriskajā baznīcā, tā arī Kristīgajā draudzē visā pasaulē. Mēs visi zinām par Reformācijas dienu 31. oktobrī, kad 1517. g. Mārtiņš Luters pie Vitenbergas baznīcas durvīm piestiprināja 95. tēzes, bet nieka 13 gadus vēlāk luterāņi aizstāvēja savu ticību Svētās Romas impērijas ķeizara priekšā, lai pilnīgi noteikti deklarētu, ka mēs turam sentēvu ticību tīru un nesagrozītu. 1530. gada 25. jūnijā Augsburgas pilsētā Vācijā ķeizaram Kārlim Piektajam tika pasniegts dokuments, kas vēlāk tika nosaukts par Augsburgas Ticības Apliecību. Šis dokuments apkopo un satur Biblisko mācību, kā tā tika nodota no apustuļiem. Vēlāk, 1580. g. tika izdota grāmata ar šo apliecību, tās aizstāvēšanu un citiem rakstiem, tostarp Lutera mazo un lielo katehismu, kā arī citiem Lutera rakstiem. Šo grāmatu sauc par Liber Concordiae vai latviski: Vienprātības Grāmata. Tā ir mūsu Baznīcas doktrinālā grāmata, tā ir luteriskās baznīcas ticības apliecība. Šis dokuments ir unikāls, jo izņemot dažus koncilus agrīnajā baznīcā, kas risināja dažādas ķecerības un nepareizas mācības par Dievu, noformulējot piem. Nīkajas ticības apliecību, Vienprātības grāmata bija pirmais gadījums, kad Baznīca definēja to, kas Tā ir, ko Tā māca, kur ir Tās robežas un kam Tā tic.
Bet kam tad mēs ticam?
Pirmais un varbūt svarīgākais ir tas, ka Kristīgā ticība ir vairāk nekā tikai faktu iegaumēšana. Kristīgā ticība ir paļaušanās uz dzīvo Dievu Jēzus Kristus personā.
Es varu ticēt, ka Jēzus Kristus kādreiz dzīvoja senajā Palestīnā. Es varu iegaumēt baušļus, Tēvreizi un visu citu. Bet, kā es jau teicu, kristīgā ticība ir kaut kas vairāk nekā tikai faktu iegaumēšana. Ja jūs ticat, ka Jēzus Kristus ir, tas ir labs sākums, bet ar to nepietiek. Velns ar visiem dēmoniem arī tic, ka (Jēk 2:19) Jēzus eksistē, bet tas nenozīmē, ka viņi ir “ticīgie.” Kristīgajā ticībā ietilpst arī stigra paļāvība – paļāvība uz Jēzus personu, ka tas, ko Viņš par sevi saka, ir patiesība.
Šī apziņa par Jēzu nepaliek mūsu smadzenēs kā vēl viens fakts daudz faktu krājumā, bet stimulē mūs uz kādu darbību, kādu rezultātu.
Evaņģēlija lasījumā mēs dzirdējām par diviem cilvēkiem – sinagogas priekšnieku Jairu un sievieti, kurai bija asiņošana 12 gadus. Abi bija dzirdējuši par Jēzu. Bet šīs zināšanas par Jēzu neatstāja viņus vienaldzīgus. Jairs nepalika savā sinagogā, kad viņa meita saslima un šī sieviete nepalika savās mājās ar savu slimību. Abi, ticības motivēti, cēlās un gāja pie Jēzus ar savām problēmām. Un Jēzus teica, ka viņu ticība viņiem palīdzēja.
Citos vārdos Viņš uz tiem saka: tas ir labi, ka jūs zināt, kas Es esmu. Vēl vairāk tas ir labi, ka jūs reaģējat uz to. Jūs īstenojat praksē savu ticību. Jūs saprotat, ka Es esmu tas pats Dievs, kas ir runājis ar jūsu tēviem – ar Ābrahamu, Īzaku un Jēkabu. Tāpēc jūs nākat, lai Manī ieklausītos. Es esmu tas pats Dievs, kas no vētras mākoņa runājis ar Ījabu. Es Ījabam teicu, ka Es esmu tas, kurš ir radījis visu pasauli, jūru un vētras ieskaitot. Tāpēc, ka jūs to saprotat, jūs paļaujaties uz Mani un zināt, ka Es esmu tas, kas saka jūrai “līdz šai vietai tu plūdīsi, bet ne tālāk, un šeit lai norimst tavi lepnie viļņi!” (Īj 38:11). Tāpēc, ka jūs to zināt, un tāpēc, ka jūs uz to paļaujaties, jūsu prāts ir mierīgs, jo jūs zināt, ka Man ir vara pār visām lietām.
Viņu ticība nebija tikai prātā, bet redzama iekš tā, ko viņi darīja un kā viņi reaģēja.
Kā ir ar mūsu paļāvību? Kad dzīvē iet gludi, ir vienkārši paļauties uz Dievu, vai ne? Bet, kad vētras sāk celties visapkārt, kur tad ir mūsu ticība? Ticība tiek pārbaudīta krīzēs. Ja mēs atrodamies krīzes situācijā, pirmais, ko vajag vaicāt sev, ir “vai es uzticos Dievam?” Vai es ticu, ka Dievs joprojām ir uzticams un mīl mani? Vai es paļaujos, kā stāv rakstīts Rm 8:28, ka “visas lietas nāk par labu, tiem, kuri mīl Dievu” (Rm 8:28). Tas nenozīmē, ka viss ies gludi un kā mēs gribam – bet tas nozīmē, ka visas lietas nāk mums par labu, ja mēs mīlam Dievu. Krīzēs ir laiks vaicāt Dievam – kas man ir jāmācās no šīs situācijas? Kāpēc es atrodos šajā situācijā? Varbūt šī situācija ir radusies, lai es mācītos vairāk paļauties, vairāk mīlēt, vairāk cerēt, vairāk ticēt. Galvenais ir, ka mēs visās situācijās uzticamies Dievam, nevainojam Viņu, bet saucam uz Viņu pēc palīdzības.
Mēs uzticamies Jēzus personai, ka to, ko Viņš saka, Viņš arī izdarīs – un Viņš to izdarīs par mums. Es varu zināt, ka Jēzus ir miris par pasaules grēkiem, bet, ja es to neattiecinu uz sevi, tas man nepalīdzēs. Es varu zināt, ka Jēzus ir miris pie krusta, bet ja es to nesaņemu ticībā, ka tas, ko Viņš dara, ir tieši manis dēļ, es vēl dzīvoju savos grēkos. Absolūcijas vārdi: “Visu spēcīgais, mūžīgais Dievs par mums ir apžēlojies Kristū Jēzū” prasa ticību, ka tieši tā, ka Dievs par mani ir apžēlojies un nevis tikai par kādu pelēku masu. Kristīgā ticība ir kā trauks, kas saņem to, ko Dievs tajā ielej – savus apsolījumus.
Ticība un paļāvība ir balstītas uz Jēzus apsolījumiem. Piemēram, mazajā katehismā, kas ir viena no Vienprātības Grāmatas sastāvdaļām, mēs lasām par svēto Vakarēdienu. Es citēšu: “Īsti cienīgs un labi sataisījies ir tas, kas tic šiem vārdiem: par jums dota un izlietas grēku piedošanai.” Tikai sirds ticība, kas zina, ka tas, ko Jēzus saka un dara, ir “par mani” vai “manis dēļ”, ir ticība, kas izglābs.
Šāda ticība nav akla vai naiva, jo tā ir balstīta Dievā un uz to, ko Viņš ir darījis un sacījis. Es varu ticēt, ka es esmu marsietis, vai ka ziloņi lido, bet tā ir akla un naiva ticība – tā nav balstīta uz faktiem. Pareiza un Bibliska ticība ir balstīta uz faktiem un Dieva nemainīgajiem apsolījumiem.
Dievs ir teicis, ka Viņš apžēlojas par mums. Ja mēs tam ticam, tad mūsu ticība ir redzama tajā, ko darām un kā mēs uzvedamies. Ja tas tā nebūtu, Jūs šeit nebūtu, Jūs nekristītu savus bērnus, Jūs nenāktu pie dievgalda – bet redzama ir ticība tad, kad Jūs sagaidāt no Dieva to, ko Viņš ir apsolījis – proti, grēku piedošanu, mūžīgo dzīvību. Neticīgās sirdis, baidoties no Dieva, ka tikai Viņš mani nenolād, kā Ādams baidījās no Dieva Ēdenes dārzā, paslēpjas krūmos. Ticīgās sirdis bīstas Dievu, zinādamas, ka Viņš ir taisns tiesnesis, kurš var mūs sodīt mūsu pašu grēku dēļ, bet arī mīl Dievu, zinādamas, ka Viņš ir žēlīgs tiem, kas atgriežas pie Viņa.
Mūsu pasaule ir nolemta nāvei un bojāejai, līdzīgi kā tie divi cilvēki evaņģēlijā, viens baidās par savu meitu, otrs par sevi pašu. Bet ticībā viņi saņēma mieru no Kunga. Miers un prieks varētu caur ticību arī būt mūsu sirdīs, zinot to, ka Jēzus tieši mūs ir izglābis. Tāda ir kristīgā ticība. Kristīgā ticība ir balstīta uz faktiem un Dieva stigriem apsolījumiem. Mūsu ticības tēvi bija gatavi ne tikai palikt savās universitāšu auditorijās, piļu zālēs vai baznīcas sakristejās, bet bija gatavi savas ticības un pārliecības dēļ nākt ķēniņa priekšā, riskējot ar savu dzīvību, lai apliecinātu īsto ticību Kristum. Lai mums visiem būtu Vienprātība šajā īstajā, patiesā un glābjošā ticībā! Āmen.