Teksti: Mih 3:9–4:5; Atkl 8:1–13; Lk 10:17–24
“Viņš tiem sacīja: “Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam!” (Lk 10:18)
Kad kristieši mēģina nosaukt lielākos grēkus, ko kāds var izdarīt, bieži viņi secina, ka tie ir seksuālie grēki. Bet tā nav taisnība. Seksuāli grēki, kaut ļoti nopietni, nav sliktākie grēki. Klāvs Steipls Luiss izcēla šo patiesību ļoti precīzi. Vienā rindkopā savā grāmatā Vienkārša kristietība, Luiss saka:
Ja kāds domā, ka kristieši uzskata nešķīstību par lielāko netikumu, viņš rupji maldās. Miesas kārības ir sliktas, bet tie ir mazākie no visiem grēkiem. Vissliktākās baudas ir garīgas. Bauda par citu cilvēku nomelnošanu. Bauda izrīkot kādu, uzkundzēties, apsmiet vai aprunāt; varaskāri un ar baudu turēt naidu. Jo ir divas lietas manī, kas cīnās pret cilvēku manī, par ko es cenšos kļūt; tie ir dzīvnieks manī vai velns manī; un sliktākais no tiem ir velns manī. Tādēļ auksts, paštaisns draņķis, kas regulāri apmeklē baznīcu varbūt daudz tuvāk ellei, nekā ielasmeita. Bet protams, labāk būt ne vienam, ne otram.
Lepnība ir visu grēku sakne. Sakāmvārdu grāmatā ir rakstīts: “Šīs sešas lietas Tas Kungs ienīst, un septītā Viņam ir negantība: augstprātīgas acis, melīga mēle, rokas, kuras izlej nevainīgas asinis, sirds, kas staigā apkārt ar ļaunu viltu sevī, kājas, kas ir raitas, lai nodarītu citam ļaunu, viltīgs liecinieks, kurš nekaunīgi runā melus, un tas, kurš rada nesaskaņas brāļu starpā” (Sak 6:16-19). Kā Luiss teica, vairums šie grēki ir pēc dabas garīgi, ne miesīgi – nesaskaņu cēlāji, melotāji, viltnieki, ļaunuma darītāji, tie, kas ir greizsirdīgi u.t.t. Bet vai jūs pamanījāt, kas bija pati pirmā lieta, kas Tam Kungam riebjas? Augstprātība, iedomība, lepnība. Šīs ir tās lietas, kas pāri visām citām ir negantība Dieva acīs.
Atkal un atkal Svētajos Rakstos Dievs sevišķi brīdina pret lepnības grēku. Psalmos ir teikts: “Kas savu tuvāko slepeni aprunā, to es piespiedīšu klusēt un izdeldēšu; kam lepnas acis un uzpūtīga sirds, to es necietīšu” (Ps 101:5). Starp septiņiem nāves grēkiem lepnība ir minēta kā pirmā.
Ja domājam tīri cilvēciski, es domāju, ka droši varu teikt, ka nevienam nav patīkams lepns cilvēks. Lepnā cilvēka ego pārpilda telpu, kur viņš atrodas, un izstumj citus. Tāda sajūta, ka nav ko elpot, jo viņa pārpūstā pašapziņa ir viss, ko var elpot. Dažreiz šis nāk par labu lepnam cilvēkam, sevišķi, ja viņš ir vadītājs vai politiķis, un cilvēki meklē kādu, kas viņus var iedvesmot, uzkurināt un pašiem justies lepniem.
Es vēlos nošķirt divus veidus, kā mēs lietojam vārdu lepnība, labā un sliktā nozīmē. Labā nozīmē būtu veselīga pašapziņa, ka esmu radīts pēc Dieva tēla un līdzības un tādēļ nesu sevi kā kaut ko cildenu. Līdz ar to nesu veselīgu pazemību, zinot, ka esmu grēcinieks, par ko Jēzus izlēja savas asinis. Es varu būt lepns par savu valsti vai par saviem bērniem, nenicinot citus. Šī nav tā lepnība, par ko runā Bībele.
Lepnība, kas liek sevi centrā, domā augstāk par sevi, nekā vajadzētu, nicina citus, resp. vīzdegunība ir tā, par ko Bībele runā. Šāda lepnība ir bīstama, jo tā saindē visu, kas tai apkārt. Šī lepnība kliedz: “Skatieties, ko es spēju darīt! Apbrīnojiet mani, jo esmu skaists! Ieklausieties manī, jo esmu gudrs!” Vai simtiem citu veidu, kā likt sevi citiem pamanīt – sevišķi, ja tas tīši vai netīši liek citiem izskatīties sliktākiem, nevērtīgākiem, necienīgākiem. Mēs varam to panāk caur vārdiem, ar mūsu uzvedību vai ģērbšanās stilu. Tas nenozīmē, ka mums visiem ir jābūt maziem, melniem un nepamanāmiem – jautājums ir par motīvu.
Garīga augstprātība ir ļaunākā no visām. Farizeji iekrita šajā grēkā. “Dievs, es tev pateicos, ka neesmu kā pārējie cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības apgānītāji vai arī kā šis te muitnieks” (Lk 18:11). Mēs zinām, kā beidzās šis stāsts, muitnieks, kurš pazemīgi lūdza “esi man grēciniekam žēlīgs”, aizgāja mājās attaisnots, kamēr farizejs netika attaisnots, jo ir rakstīts: “Dievs stājas pretī augstprātīgajiem, bet pazemīgajiem dod žēlastību.” (Jēk 4:6)
Kāpēc tā ir? Tas viss nonāk līdz sirds stāvoklim. Pazemīgs cilvēks ir gatavs lūgt palīdzību, meklēt palīdzību, saņemt palīdzību. Lepnais nevar pārkāpt savu ego, lai atzītu savu nespēku. Lepns cilvēks ir pārāk piepildīts ar sevi, lai ļautu kaut kam citam ienākt. Pazemīgs cilvēks redz sevi tādu, kāds viņš patiesībā ir un pieņem to, kamēr lepns cilvēks ir akls, un ierauga sevi tādu, kādu viņš sevi iztēlojas. Ja kaut kas runā pretī viņa iedomātajam tēlam, viņš ir gatavs darīt jebko, lai to iznīcinātu. Līdzīgi ļaunajai karalienei, kas saka “Spogulīt, spogulīt saki man tā!” un nevar pieņemt, ka Sniegbaltīte ir skaistāka, viņa ir drīzāk gatava viņu nogalināt, nekā būt otrajā vietā. Cik cilvēkus mēs apskaužam, sirdī ienīstam, ļaunu domājam? Raksti saka, ka, kaut tas notiek tikai prātā, tas ir tāpat, kā nodurt viņus caur sirdi pašu rokām (1Jņ 3:15). Un tas viss no lepnuma.
Jēzus bija sūtījis 72 mācekļus sludināt miera evaņģēliju. Varam iedomāties, ar kādu prieku un entuziasmu viņi to darīja. Atpakaļ nākot, viņi Jēzum sajūsmināti teica: “Kungs, Tavā vārdā pat dēmoni mums pakļaujas!” (Lk 10:17). Redzot viņu dedzību, un varbūt augot lepnībai, Jēzus saka viņiem ko savādu. Viņš nesaka: “Malači! Es zināju, ka jūs to spēsiet!” vai “Apsveicu! Jūsu darbs bija lielisks!” Nē! Viņš saka: “Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam!” Tā ir negaidīta reakcija. Kāpēc pieminēt sātana krišanu šajā brīdī?
Jo sātans tika izmests no debesīm lepnības dēļ. Lepnība bija pirmgrēks. Jesajas grāmatā ir rakstīts: “Kā gan no debesīm nokriti, mirdzošais rītausmas dēls [t.i. Lucifers]! Pats esi notriekts pie zemes, tu, tautu gāzēj! Tu domāji savā sirdī: es debesīs uzkāpšu, augstāk par Dieva zvaigznēm uzcelšu savu troni, sēdēšu sapulces kalnā pašos ziemeļos! Virs mākoņu virsotnēm uzkāpšu, šķitīšos kā pats Visuaugstais! – taču šeolā nobrauci! Pašā bedrē!” (Jes 14:12-15). Lucifers, sātans savā augstprātībā gribēja būt augstāks, lielāks, varenāks par pašu Dievu. Un līdzīgi pasaku tēlam Ikaram, kurš gribēja lidot pārāk tuvu saulei, viņš krita, un smags bija šis kritiens.
Jēzus brīdina – nekļūstiet lepni, sevišķi, kad piedzīvojat garīgu veiksmi. Ievērojiet, ko Jēzus saka: “Redzi, Es jums esmu devis varu staigāt pāri čūskām un skorpioniem, un katram naidīgam spēkam – un jums nekas nekaitēs” (Lk 10:19). Es jums esmu devis varu. Es – Jēzus. Vara un spēks ir no Jēzus. Veiksme ir no Dieva. Viņam pieder visa slava un gods.
Tad Jēzus teica, par ko mēs varam priecāties: “Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums pakļaujas, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs” (Lk 10:20). Priecāsimies par to, ka mūsu grēki ir piedoti Jēzus vārdā, ka Kristus asinīs mums ir pestīšana. Ne mūsu darbi, mūsu kalpošana, mūsu sludināšana v.tml. ir mūs izglābusi, bet paša Tēva griba un Kristus upuris. Mūsu vārdi caur kristībām tika ierakstīti Dzīvības grāmatā ar Kristus asinīm. Tas nav mūsu nopelns. Krusts ir labākās zāles pret lepnību. Es nevaru sevi atpestīt, es nevaru sevi attaisnot, es neko nevaru darīt sevis labā, jo es esmu nespēcīgs, nabaga grēcinieks. Bet Kristus manī, kas dārgs un neatkārtojums. Viņš mani nespēcīgu piecēla no grēka dubļiem, nomazgāja kristības ūdenī, pabaroja ar debesu maizi dievgaldā un nolika mani starp Viņa svētajiem savā draudzē. Tas viss ir Viņa darbs. Ne mans. Man nav ar ko lepoties. Man vien ir ko pateikties, ka mans vārds ir ierakstīts debesīs. Āmen.