Teksti: 2Moz 20:1–17; 1Kor 1:18–25; Jņ 2:13–22
“Es esmu Kungs, tavs Dievs, kas tevi izveda no Ēģiptes zemes, no vergu nama!” (2Moz 20:2)
Kad domājam par Bauslību, pirmais, kas nāk prātā droši vien ir kaut kas slikts. Kaut kas nepatīkams. Kaut kas ierobežojošs. Bet, kad Izraēla bērni tos saņēma Sinajas kalnā pirms teju 3000 gadiem, tie liecināja par Dieva apsolījumu izvest viņus no verdzības brīvībā. Bauslība pēc būtības ir laba un svēta (Rm 7:12), jo tā ir no Dieva, un Viņš ir labs un svēts. Bauslība ir Derība, ko Dievs slēdza ar savu tautu, apsolot, ka Viņš būs viņu Dievs, bet viņi būs Viņa tauta. Šī ir Dieva Derība ar savu tautu, kas atklāj, kas Viņš ir, kāds Viņš ir, un kas mēs esam, kas mums jādara, un kādiem mums jābūt.
Vispirms – kas ir derība? Tā ir savstarpēja vienošanās, kuru nedrīkst lauzt. Sods, laužot derību, bija nāve. Derības senos laikos sekoja noteiktai formai – līdzīgi mūsdienu līgumiem – nosakot abu pušu nosacījumus, atbildības un tiesības. Derības slēdz augstākstāvoša persona ar zemāko – piemēram: ķēniņš ar pilsoni. Dievs slēdza šo derību ar savu tautu. Tā ir Dieva Bauslība, nevis Mozus, cilvēku vai laicīgās varas likumi. Pats Dievs dod likumus, kas nosaka mūsu uzvedības normas, un aiz katra Baušļa vārda stāv Viņa godība un spēks; mums vienmēr jāpatur tas prātā. Bauslība ir Dieva un no Dieva. Bauslība ir laba un svēta, jo Dievs ir labs un svēts. Bauslība mums pavēl būt labiem un svētiem.
Pēc formas derības sākumā tiek nosauktas abas puses. Bauslība tā arī iesākas: “Es esmu tas Kungs, tavs Dievs.” Viņš ir Kungs, kas ir no mūžības uz mūžību. Viņš ir Valdītājs, kas radījis debesis un zemi. Viņam pieder visa radība, visa vara, visa godība. Tai pašā laikā Viņš nav bezpersonisks, attāls vai nesasniedzams. Viņš ir mūsu Dievs, mans un tavs Dievs. Ļoti personisks. Un Viņa labā, žēlīgā daba jau parādās šajos pantos: “Es esmu Kungs, tavs Dievs, kas tevi izveda no Ēģiptes zemes, no vergu nama!” Viņš ir atbrīvotājs. Šī ir labā vēsts. Viņš nav bargs kungs, kas pieprasa pielūgsmi bez pamatojuma. Viņš dāvā brīvību. Citur Dievs saka: “Jūs redzējāt, ko Es darīju ēģiptiešiem, ka Es jūs nesu uz ērgļa spārniem un atvedu pie sevis! Un tagad – ja jūs Man klausīt klausīsiet un turēsiet Manu derību, tad no visām tautām jūs būsiet Mans īpašums, jo Mana ir visa zeme! Jūs Man būsiet priesteru valsts un svēta tauta!” (2Moz 19:4-6)
Šajā vietā Dievs saka, kas mēs esam – priesteru valsts un svēta tauta. Priesteri senos laikos pārstāvēja cilvēkus Dieva priekšā un vēstīja par Dievu cilvēkiem. Tā ir īsta privilēģija – pārstāvēt Dievu un aizlūgt par cilvēkiem! Mēs esam Dieva vēstneši, Dieva pārstāvji. Dievs mūs aicina būt svētiem. Viņš mūs aicina uz ko augstāku, uz ko labāku. Mēs neesam Viņa vergi. Viņš mūs ir atbrīvojis un aicina mūs uz svētu kalpošanu: būt par gaismas vēstnešiem.
Toties atkrišana verdzībā vienmēr pastāv. Bauslība parāda mums, kas mums jādara, kur mēs drīkstam atrasties, ko drīkstam darīt – tā iezīmē drošu laukumu, kur mums droši dzīvot ticības dzīvi. Tas ir, kā vecāki saka saviem bērniem, kur viņi drīkst spēlēties un kur nē, lai neiekļūtu nepatikšanās. Tādēļ Baušļi pārsvarā ir izteikti “negatīvā” formā – tev nebūs, jo Baušļi iezīmē robežas. Ārpus šīm robežām mēs zaudējam to brīvību, ko Dievs mums devis, mūs atpestījot. Ārpus šīm robežām mēs apdraudam sevi un tuvākos, un tas ir grēks.
Kas ir grēks? Grēks būtībā ir jebkas, kas nesaskan ar Dieva prātu. Dieva prāts pret mums ir labs (Jer 29:11). Viņš ir mīlestība (1Jņ 4:8). Viņš vēlas, lai mēs būtu brīvās, mīlestības pilnās attiecībās ar Viņu un ar savu tuvāko. Vai tas ir kas slikts? Tas ir kā ģimenē. Ikviens vēlas, lai ģimenē ir saticība un mīlestība, lai vecāki mīl bērnus, bērni vecākus, un bērni cits citu. Dievs arī vēlas, lai Viņa ģimenē lietas notiek tāpat. Tas ir Dieva mērķis. Grēks oriģinālvalodā nozīmē “netrāpīt mērķī”. Dieva “mērķis” mums ir, lai mēs būtu ar Viņu mūžīgi. Jebkas, kas liek mums “nošaut greizi”, ir grēks. Bauslība norāda tās lietas, kas liek mums “netrāpīt mērķī”.
Tādēļ Bauslībai ir trīs pielietojumi. Pirmkārt, lai ierobežotu un tiesātu grēku šai pasaulē. Kā policists, kas apkaro noziedzību, Bauslība ir ierakstīta mūsu sirdīs un runā caur sirdsapziņu kā tiesnesi, kas mūs apsūdz vai attaisno. Tā ir tā mazā balss, kas atgādina, kas labs un kas ļauns. Šī sirdsapziņa katrā cilvēkā kopš grēkā krišanas ir nobālējusi, un šķiet, ka dažos galīgi izskausta. Dievs deva Desmit Baušļus, lai šis likums kļūtu atkal skaidrs mūsu acīm.
Bet cik šie vārdi mūsos ir skaidri? Kā mums iet ar to ievērošanu un pildīšanu? Šajā vietā Bauslība sāk dzelt. Tas ir Bauslības otrais pielietojums: lai uzrādītu grēku mūsos. Kā ir rakstīts: “labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru” (Rm 7:19). Bauslība otrajā pielietojumā ir kā spogulis, kas mums ļauj sevī ieskatīties no Dieva puses, lai ieraudzītu, cik tālu mēs esam no Dieva mērķa savā dzīvē. Bauslība norāda, kur mūsos mīt grēks, kā ir rakstīts: “ja es daru to, ko negribu, tad ne jau es to daru, bet manī mītošais grēks” (Rm 7:20). Līdzīgi cilvēkam, kurš vēlas kārtīgi nomazgāt seju, lai ieraudzītu netīrumus uz vaiga, vispirms viņš ieskatās spogulī, tā Bauslība atklāj mums tieši to, kas mums jāizsūdz Dievam, lai mēs no grēka atbrīvotos.
Un te der atšķirt divas galvenās Bībeles mācības – Bauslību un Evaņģēliju. Katrai ir savs saturs, savs uzdevums, un katra ietekmē cilvēka sirdi savādāk. Tādēļ mācībā un praksē mums ir “pareizi jāšķir patiesības vārds.” (2Tim 2:15)
Bauslība ir apkopota Desmit Baušļos, bet tā ir izskaidrota vairākos tekstos gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā. Jebkurš teksts, kur Dievs kaut ko pavēl vai aizliedz, būtībā ir Bauslība. Evaņģēlijs savukārt ir labā vēsts, kas stāsta, ko Dievs ir darījis mūsu labā. Bauslība mūs sagatavo Evaņģēlijam, parādot mūsu statusu kā pazudušajiem un nepieciešamību pēc Glābēja (Gal 3:24), bet tā nevar mūs atpestīt. Vienīgi Evaņģēlijs ir Dieva spēks pestīšanai (Rm 1:16), jo tas atklāj un piedāvā mums Dieva taisnību, kas ir mūsu caur ticību.
Kāda ir atšķirība starp Bauslību un Evaņģēliju? Bauslība mums māca, ko MUMS būs darīt un nedarīt; bet Evaņģēlijs māca, ko DIEVS ir darījis, un vēl dara mūsu pestīšanai. Bauslība parāda mums mūsu GRĒKUS un Dieva dusmas; Evaņģēlijs parāda mums PESTĪTĀJU un Dieva žēlastību. Bauslība mūsos rada bēdas par grēkiem mūsu sirdīs un bailes no soda; Evaņģēlijs rada ticību Kristum, mīlestību pret Dievu, un cerību par mūžīgo dzīvību, tādejādi padarot mūs gribošus sekot Dieva gribai.
Lietojot līdzību par spoguli – spogulis uzrāda, kur mums ir netīrums uz vaiga. Tas nespēj to nomazgāt. Savukārt ūdens nomazgā seju, darot to tīru no traipiem. Bauslība ir spogulis, bet Evaņģēlijs kā ūdens. Neviens nemazgā seju ar spoguli.
Bieži kristiešu aprindās šīs abas mācības tiek sajauktas. Evaņģēlijs tiek padarīts par Bauslību un otrādi. Mēs gribam atrast pestīšanu Bauslībā, kas nav iespējams, jo, ja esam atklāti un godīgi pret sevi, izpildīt Bauslības prasības līdz galam nav iespējams. Jāsaņemas! Jādara! Jābūt centīgākam! Uz kādu laiku var, bet kaut kad mūsu spēki izdziest, pacietība pazūd, un motivācija izgaist. Kad meklējam glābiņu Bauslībā, tas padara Evaņģēliju par likumu kodeksu. Tev jālūdz vairāk! Tev jāizsūdz savi grēki sirsnīgāk! Tev jāiet pie dievgalda ticīgāk! Cilvēki, kuri meklē mieru caur Bauslības darbiem, vienmēr būs izmisuši. Bauslība ir, kas mums jādara. Mums ir jāskatās spogulī. Savukārt Evaņģēlijs ir Dieva darbs. Dievs Kristū mūs ir mazgājis ar ūdeni caur Vārdu (Ef 5:26). Ja sajaucam Evaņģēliju ar Bauslību, mēs mēģinām darīt to, ko tikai Dievs spēj darīt! Tāpēc bieži kristieši ir izmisuši, jo nav atšķīruši Bauslību no Evaņģēlija. Katra mācība ir jāsludina pareizā laikā un veidā. Bauslībai jātiek sludinātai visiem cilvēkiem, bet it sevišķi tiem, kuri nenožēlo grēkus; Evaņģēlijam jātiek sludinātam grēciniekiem, kuriem ir nemiers sirdī par saviem grēkiem. Vienīgi tā mēs atradīsim mieru.
Tie, kuri uzmanīgi klausījušies, zina, ka neesmu pieminējis Bauslības trešo pielietojumu. Bauslības trešais pielietojums ir atgrieztiem grēciniekiem, kuri saprot, ka Dievs viņus ir atpestījis Kristū un vēlas staigāt šauro ceļu ar Viņu. Bauslība šajā pielietojumā ir ceļvedis kristīgajai dzīvei. Tas ir svētdarīšanas ceļš, kad izdzīvojam savu ticību darbos, kā esmu runājis pēdējos dievkalpojumos trešdienās un svētdienās. Ar šo pielietojumu mēs nenopelnām pestīšanu, bet, sekojot Bauslības norādēm, ejam pa svētdarīšanas ceļu.
Bauslība ir laba un svēta, ja mēs to lietojam tā, kā Dievs ir gribējis. Tā ierobežo ļaunumu grēkā kritušā pasaulē. Tā norāda mums mūsu grēkus, lai saprotam, ka mums nepieciešams pestītājs. Tā palīdz mums staigāt svētdarīšanas ceļu, kad esam atgriezušies no grēka. Lai Dievs dod, ka pareizi lietojam Bauslību savās dzīvēs. Āmen.