“Bauslības piepildījums mīlestībā”, 12.dec.2018. (O.Svilāns)

“Un tie aizgāja katrs savās mājās. Bet Jēzus aizgāja uz Olīvkalnu. Rīta agrumā viņš atkal bija templī, un visa tauta nāca pie viņa, un viņš apsēdies tos mācīja. Tad rakstu mācītāji un farizeji atved pie viņa sievieti, kura pieķerta laulības pārkāpšanā, un, to vidū nostādījuši, viņam sacīja: “Skolotāj, šī sieviete ir pieķerta laulības pārkāpšanas brīdī, bet Mozus mums bauslībā pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Un ko saki tu?”  Viņi tā sacīja, viņu kārdinādami, lai varētu viņu apsūdzēt. Bet Jēzus noliecies ar pirkstu rakstīja uz zemes. Kad nu tie nerimās izjautāt, viņš piecēlās un tiem teica: “Kurš no jums ir bez grēka, lai pirmais met akmeni uz viņu!” – un atkal noliecies rakstīja uz zemes. To dzirdējuši, viņi cits pēc cita gāja projām, sākot ar vecākajiem. Un Jēzus palika viens līdz ar sievieti, kas stāvēja vidū. Jēzus piecēlās un viņai jautāja: “Sieviete, kur viņi ir? Neviens tevi nenotiesāja?”  Viņa teica: “Nē, Kungs, neviens!” Tad Jēzus sacīja: “Arī es tevi nenotiesāju; ej un no šī brīža vairs negrēko!” (Jāņa ev. 7:53 – 8:11)

Dārgie draugi!

Šis stāsts par grēcinieci un Jēzu mums ir vairāk pazīstams no 7. panta par to, “lai met akmeni pirmais tas, kurš ir bez grēka”, bet šodien aicinu pārdomāsim šo Jēzus beznosacījuma piedošanu šai grēciniecei. Jā! Beznosacījuma! Jo tikai pēc tam, kad Kristus ir pateicis “Es Tevi nenotiesāju”, viņš saka: “Ej un no šī brīža vairs negrēko”. Šie jau būs Ticības augļi.

Kristus mums Pestīšanu – Visu grēku piedošanu – Mūžīgo Dzīvību dāvā bez nosacījuma, un to saņemam Ticībā! Nav nekādu pirms tam “JO” vai “JA”! Piemēram: “Jo” Tu sāki labi uzvesties vai “Jo” Tu beidzi rupji izrunāties (lietot krievu valodas savienotājvārdus), vai “Jo” tu pietiekoši apmeklē baznīcu un labi ziedo. Utt. Mūžīgā Dzīvība ir Dieva dāvana Žēlastībā! Dāvanas nenopelna, jo tad tā ir samaksa un nevis dāvana.

Mans aicinājums vecākiem vai vecvecākiem ir, ja ir tāda tradīcija pie Ziemsvētku eglītes skaitīt dzejolīšus, tad iedodiet šo dāvanu pirms tam, un tad šis bērns vai pieaugušais, lai jau ar prieku par dāvanu deklamē šo dzejolīti vai dzied dziesmiņu. Var jau būt arī nebūs dzejolītis tad, ja dāvana tiks saņemta iepriekš, bet ceru tas jau nemainīs dāvināšanas prieku un arī saņēmēja prieku.

Dievs mums dod savu Dāvanu! Vai mums netraucē kādas lietas to saņemt?! Ja cilvēkam ir jau pilnas rokas, tad ir grūti kaut ko iedot viņam. Aicinu mūs arī pārdomāt vai mūsu rokās nav kaut kādas lietas “ieķērušās”, kas traucē saņemt šo Dieva dāvanu! Mums saņemšanai ir vajadzīga tikai Ticība! Frīdemans Hebarts grāmatā “Vienoti Evaņģēlijā” raksta: “Ticība sākas, kad es esmu izsmēlis SAVAS iespējas un stāvu tukšām rokām un meklēju palīdzību pie Jēzus!”

Mēs atbildam ar mūsu Ticību uz Dieva Mīlestību Kristū, jo ikkatru Dievs ir izredzējis Debesīm, – bet vai mēs cilvēki stūrgalvīgi pret Dievu nekarojam un nenoliedzam Dieva Dāvanu, tā sevi nolemdami ellei – mūžīgai pazušanai. Vai nepretojamies Svētajam Garam, kurš mūsos rosina Ticību?! Svētais Gars ir tas, kurš aicina un nevis dzen! Un Viņš aicina visu laiku!

Mums ir nepieciešamība no jauna “atklāt Evaņģēliju” (FH), jo mēs ik pa laikam attālināmies no Dieva. Ir tāds teiciens: “Ja Tev liekās, ka Dievs ir attālinājies – uzmini, kurš ir izkustējies!”

Mēs esam 100% grēcinieki un arī 100% svētie. Grēcinieki ar to, kas mēs esam ar savām domām, vārdiem un nedarbiem. Un Svētie esam caur Kristu! Kristus tur Templī piepildīja Likumu (Bauslību) ar Mīlestību! Viņš MŪS neatļāva nomētāt ar akmeņiem, jo tie esam mēs, kuri ir pelnījuši par dažādiem mūsu pārkāpumiem šos akmeņus. Un uzmanāmies, lai mēs nekļūstam par kādiem, kuri velk kādu grēcinieku Dieva priekšā un saka, ka tas ir jānomētā ar akmeņiem. Mēs tomēr lūdzam: “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam mūsu parādniekiem”.
Dievs mūs ir pieņēmis Kristū Jēzū caur Ticību; mums nav jāizcīna Viņa atzinība (FH).

Mums gan arī jāatceras, ka mums ir vēl likumi un baušļi, kuri mums palīdz noturēties uz ceļa, jo mums cilvēkiem ir tendence “krist no viena grāvja otrā” – vai nu kļūstam farizeji, kuri visus un sevi nosodām vai ļaujam sev vaļu pilnīgai brīvībai un izlaidībai.

Likums mums rada drošību; mēs zinām, kur stāvam. Cilvēks, kurš pusi dzīves ir pavadījis cietumā, dzīvodams pēc cietuma reglamenta, atbrīvots bieži ir bezpalīdzīgs. Jaunā brīvība viņu baida. Daudzi kristieši ir līdzīgi šādam cilvēkam, jo baidās ko Evaņģēlija dod, lai savus ikdienas lēmumus pieņemtu ticībā un mīlestībā uz Dievu. (FH)

Nobeigumā: Evaņģēliju ar kādiem JA vai JO nepadarīsim par Likumu (jaunu Bauslību)! Un Likumus (Bauslību) tomēr turēsim, lai nenodarām pāri sev un citiem!