“Baznīcas kuģis”, 01.06.2022. (K.Zikmanis)

“Jēzus iekāpa laivā, un Viņa mācekļi tam sekoja.” (Mt 8:23)

Mūsu lasījumos šodien ir kuģu tēma. Pirmajā lasījumā dzirdējām slaveno stāstu par Noas šķirstu un tikko par Jēzu ar mācekļiem laivā Galilejas jūrā. Abos stāstos bija cilvēki kuģos, kas piedzīvoja lielu vētru, kam sekoja miers un klusums. Šos stāstus var saprast arī kā metaforas par dzīvi baznīcā, par ticību un dzīvi ar Dievu.

Pirmais stāsts bija par Nou. Šim dievbijīgajam vīram Kungs teica “Ej kopā ar visu savu namu šķirstā” (1Moz 7:1). Dievs teica, ka pasaule tik ļauna ir kļuvusi, ka Viņš noslīcinās visu grēku ūdeņos, bet izglābs Nou ar ģimeni šķirstā. Paklausībā Noa arī pēc Dieva pavēles uzbūvēja šo šķirstu un viņš tanī iegāja, lai meklētu glābiņu, kā Dievs bija teicis. Mēs lasām, ka Dievs pats aiztaisīja šķirstam durvis. Tāda valoda, kas atgādina tēvu, kas uzliek sedziņu bērnam, kad tas iet gulēt. Dievs bija kopā ar Nou. Dieva roka bija pār šķirstu. Dievs viņus izglāba. Mēs varam raudzīties uz savām dzīvēm, kur Dievs mūs ir izglābis no nelaimes vai briesmām, un saprast, kā jūtas Noa.

Bet stāsts nebeidzās te. Visdramatiskākais vēl priekšā. “Tanī dienā pāršķēlās visi dziļūdens avoti un atvērās debesu logi” (1Moz 7:11). Šeit nav runa par mazu lietutiņu, bet par kārtīgu lietusgāzi lielā vētrā. Bībele to apraksta ļoti dramatiski – dziļūdens avoti pāršķēlās. Zeme tika vardarbīgi pārplēsta. Runa nav tikai par plūdiem, bet arī par spēcīgu zemestrīci. Ja esat bijuši uz prāmja, kad ir neliels negaiss, un kuģi tā šūpo, ka nevar pastaigāt taisni – tad šeit tika piedzīvots tas, ka grīdas vietā jūs staigātu pa sienām, jo kuģi tik briesmīgi šūpo. Varam iedomāties Nou un viņa ģimeni lūdzam “Kāpēc?! Kādēļ šis notiek?! Tu, Kungs apsolīji mūs glābt! Bet tagad vētras dēļ mēs ejam bojā!” Šie ļaudis uz šķirsta vispār agrāk nebija piedzīvojuši dzīvi uz kuģa, un pie tā tagad arī baismīgu vētru, kas plosās visapkārt. Kārdinājums vaicāt – kur ir Dievs?

Varbūt līdzīgas domas bija mācekļiem, kad viņi bija laivā Galilejas jūrā, kad sacēlās vētra. Laiva bija maza, jūra liela. Milzīgi viļņi gāžas laivai pāri. Ūdens smeļas iekšā ātrāk, nekā to spēj izsmelt ārā. Viņiem draud briesmas, ja nekas nemainīsies. Varbūt viņi domāja līdzīgi Noam: “Kāpēc?! Kādēļ šis notiek?! Tu, Kungs apsolīji mūs glābt! Bet tagad vētras dēļ mēs ejam bojā!”

Bet Jēzus bija kopā ar viņiem laivā. “Jēzus iekāpa laivā, un Viņa mācekļi tam sekoja.” Jēzus ir Dievs un Cilvēks. Pēc cilvēciskās dabas viņš bija ārkārtīgi noguris no garās dienas kalpošanas. Tik noguris, ka spēja gulēt stipras vētras laikā. Šī epizode parāda, ka Jēzus bija cilvēks, kā mēs visi. Toties, kad mācekļi izmisīgi gāja Viņu modināt, mēs redzam Jēzus dievišķo dabu, kad Viņš apsauca vētru, un iestājās pilnīgs miers. Vienā brīdī viņi bija kā slīcēji, bet nākamajā—izglābtie. Mūsu sakristejā ir glezna—“Miers, esi rāms!”, kur ir atainots šis mirklis pēc vētras apsaukšanas. Jēzus, mācekļu vidū, turot roku gaisā, noklusina vētru tā, ka ūdens ir kā spogulis. Mācekļi skatās uz Jēzu un brīnās, “Kas Viņš ir, ka vēji un jūra Viņam paklausa?” (Mt 8:27)

Noa piedzīvoja ko līdzīgu. “Un Dievs atcerējās Nou un visus zvērus un lopus, kas bija ar viņu šķirstā, un Dievs lika, lai pār zemi pūš vējš, un ūdeņi nokritās” (2Moz 8:1). Vienā mirklī viņi ir vētras vidū, nākamajā rāmajā ūdenī. Dievs viņu atcerējās. Un tas nav tā, it kā Viņš būtu piemirsis, ka eksistē tāds Noa, bet, ka Dievs viņu pieminēja, uzlūkoja un domāja par viņu.

Kā Noa, tā mācekļi un mēs – mēs lūdzam pēc brīnuma, lai Dievs klusina to vētru, kas mums plosās apkārt, un, kad Viņš tā dara, mēs esam izbrīnīti. Bet pirms tam esam izmisuši. Jēzus vārdi ir teikti arī mums, “Kādēļ esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?” (Mt 8:26). Mums nevajag brīnumu, lai stiprinātu ticību, bet ticību, lai redzētu brīnumu. Kā cilvēks evaņģēlijā mēs varam lūgt: “Es ticu! Palīdzi man manā neticībā!” (Mk 9:24). Dzīves vētras piespiež mūs meklēt glābiņu mūsu Kungā Jēzū Kristū.

Šos kuģus varam saprast kā metaforu par baznīcu. Abos gadījumos cilvēki iegāja laivā vai šķirstā pēc Dieva padoma. Noam Dievs pavēlēja iet, bet mācekļi sekoja Jēzum. Dievs Svētais Gars ir tas, kas aicina mūs pie Kristus, savā baznīcā. Mēs, kas esam draudzē (un tie, kas tūdaļ tiks pievienoti draudzei caur kristībām un iesvētībām) esam Dieva aicināti. Tas nav mazsvarīgi. Dievs izvēlas mūs, mēs sekojam. Tad, kad dzīves vētras nāk, un tās nāks, ir jāatceras, ka Dievs sauc mūs savā laivā—Baznīcā. Tā nebija mūsu griba vai izvēle, bet gan Dieva. Vēlme nākt pie Dieva ir Svētā Gara darbs mūsos. Kad esam vētrā, atcerēsimies, ka Viņš izvēlējās mūs.

Līdzīgi kā abos stāstos kuģis gāja cauri ūdenim (jo kuģim jābūt ūdenī), tā mēs caur kristības ūdeni kļūstam par Dieva bērniem. Baznīcu mēdz salīdzināt ar kuģi, un mēs ienākam šai kuģī caur kristības ūdeni. Kā ūdens noslīcināja visu grēku Noas stāstā, tā kristības ūdens noslīcina grēka vainu mūsos. Kā Dievs aiztaisīja vai aizzīmogoja šķirsta durvis, tā mēs tiekam aizzīmogoti ar Svēto Garu. Apustulis Pēteris savā pirmajā vēstulē raksta par šķirsta līdzību: “Tolaik Dievs ilgi un pacietīgi gaidīja, kamēr tika uzbūvēts šķirsts; tajā tikai nedaudzas, tas ir, astoņas, dvēseles Dievs izglāba caur ūdeni. Tas ir pirmtēls kristībai, kas tagad jūs glābj” (1Pēt 3:20-21). Kā Dievs izglāba Nou un viņa namu caur ūdeni, tā mēs tiekam glābti caur kristības ūdeni.

Salīdzinājums starp kuģi un Baznīcu ir vietā. Draudzes iekšienē mēs esam kopā ar Jēzu, kā Jēzus bija kopā ar mācekļiem Galilejas jūrā. Šī ir droša vieta, starp Dieva ļaudīm, Viņa baznīcā. Bet līdzīgi abiem kuģiem šīsdienas lasījumos, Baznīcas kuģis piedzīvo dažādus laikus – no mierīgiem līdz vētrainiem. Bet kuģis-Baznīca turpina iet savu kursu. Dievs nav par to aizmirsis. Mēs iesim kaut caur “uguni un ūdeni” (Ps 66:12). bet Dievs savu Baznīcu izvedīs cauri. Jēzus apsolīja, ka “elles vārti to neuzveiks” (Mt 16:18). Kā Dievs atcerējās Nou, kā Jēzus apsauca vētru, tā Dievs atceras savus bērnus.

Kā pasaule tika atjaunota caur Noas paklausību – jo, ja viņš nebūtu klausījis un iegājis šķirstā, tad nebūtu dzīvības pēc viņa – tā mūsu paklausība Dieva vārdam var nest dzīvību tajās vietās, kur esam mēs. Un kā mācekļu rīcība, pamodinot Jēzu vētrā nesa glābšanu ne vien viņiem pašiem, bet arī visām laivām, kas tobrīd bija jūrā, tā mēs ar savām lūgšanām un aizlūgšanām varam nest glābšanu tiem, par kuriem aizlūdzam.

Šķirsta būvēšana bija sava veida ticības apliecība. Var jau būt, ka viņš tika izsmiets vai turēts aizdomās par savu rīcību. Varbūt mūsu jaunkristītie un jauniesvētītie piedzīvo vai piedzīvos ko līdzīgu. Kristus arī tika izsmiets un nicināts (Jes 53:3). Viņš ir kopā ar mums. Viņš mūs ved. Viņš mūs sargā. Viņš ir mūsu drošība.

Kā Noa un kā mācekļi piedzīvoja savas ticības dzīvē krīzi, kad vētra gāzās pāri kuģim, atcerēsimies, ka šis kuģis, šī Baznīca pieder Viņam, Viņš to ir izglābis un izglābs caur ūdeņiem, kā mūsu Baznīcas himnā teikts “Dievs neļaus savai laivai grimt, glābs, savu vārdu sakot.” Viņš to ir veidojis un saucis visus ticīgos pie ticības Kristum, lai mēs, kas esam kristīti un tie, kuri tūlīt tiks kristīti un iesvētīti, vienmēr pieminam, ka šajā sakramentā mēs tiekam darīti par Dieva mīļotiem bērniem un atrodam savu piederību Viņa baznīcā. Āmen.