“… bet saki vienu vārdu”, 4.nov.2018. (K.Zikmanis)

“Kungs, es neesmu tā cienīgs, ka tu nāc manā namā.” (Mt 8:8)

Šajā rakstu vietā ir interesanti vērot, kā šie divi cilvēki, kaut kardināli atšķirīgi no vienas puses – viens ir invalīds, sabiedrības atstumts, neievērots spitālīgs vīrs, kam nav nekādas varas, bet otrs ir vesels, ievērojams, bet arī ienīsts romiešu virsnieks, kam liela vara – šie divi cilvēki, kaut atšķirīgi savā sociālajā stāvoklī, ir no otras puses ļoti līdzīgi Dieva priekšā. Bez tam abiem ir izšķiroša īpašība, kas ļauj viņiem saņemt to, ko viņi lūdz no Kristus. Abiem ir patiesi pazemīga attieksme Kunga priekšā, un tas ir svarīgi, jo viltus pazemība (jeb apslēpta lepnība), beigu beigās nekā nesaņem no Kunga, jo tikai pazemīgie saņem žēlastību.

Bieži cilvēki mūsdienās domā par savām tiesībām – par savām cilvēktiesībām, darba tiesībām u.c., un tas nav nekas peļams. Demokrātiskā valstī cilvēkam ir tiesības dzīvot mierā un drošībā, likumīgi sasniegt dažādus mērķus savā dzīvē, vai tie būtu saistīti ar darbu, ģimeni vai sabiedrību. Cilvēkiem ir reliģijas brīvība, vārda brīvība u.t.t. Mēs visi baudām šādas tiesības, bet savtīgums mūsos liek mums aizmirst, ka līdz ar tiesībām nāk arī pienākumi ģimenes, sabiedrības un valsts priekšā. Kad cilvēki jūt, ka tiesības tiek ierobežotas, dabiskā reakcija ir kliegt “man ir tiesības!” Šajā brīdī ir svarīgs veselais saprāts, kas spēj izvērtēt, vai tiesības patiešām tiek ierobežotas, vai otrādi – varbūt pienākumi nav izpildīti.

Bet, kad nākam garīgajā sfērā, šāda nostāja kliegt Dievam ausīs “man ir tiesības!” ir ļoti bīstama. Kāpēc? Jo grēcīgā, savtīgā daba, kas mīt ikkatrā cilvēkā, anulē jebkādas tiesības svētā Dieva priekšā.

Mēs bieži dzirdam par Dievu, kā mīlestības Dievu. Daži varbūt iztēlojas Dievu kā balto tēvu, kas ir gudrs, neuzbāzīgs, miermīlīgs. Kad runājam ar neticīgiem, varbūt ir gadījies dzirdēt šādu argumentāciju: “Ja Dievs ir mīlestība, kāpēc Viņš mani sūtītu uz elli?” Kā pretjautājumu varat vaicāt šādi: “Kāpēc tu esi tik drošs, ka tu esi pelnījis debesis?”

Visur ir standarti. Lai tiktu augstskolā, jānoliek iestājeksāmeni. Lai brauktu ar mašīnu, ir jānoliek braukšanas eksāmens. Pat atrakciju parkos ir standarti – no cik gadiem, vai cik garam ir jābūt, lai brauktu.

Kādi ir Dieva standarti? Kā mēs pret tiem izskatāmies?

10 baušļi. 1. bauslis – Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā. Dievs ir žēlīgs, bet Dievs ir arī taisnīgs. Viņš nevar ignorēt grēku, izlikties, ka tas nepastāv. Ja laicīgais tiesnesis vienkārši atlaistu noziedznieku bez soda, tikai tāpēc, ka noziedznieks teica “ziniet tiesnesi, man žēl, ka tā sanāca, bet nu, kā lai sak’ – mēs visi kļūdāmies.” Ja tiesnesis atlaistu noziedznieku bez soda, vai mēs tādu tiesnesi sauktu par taisnīgu? Nē – taisnīgs tiesnesis sodītu noziedznieku. Dievs ir taisns Dievs un Viņam ir jānosoda grēku, Viņš nevar nepievērst uzmanību grēkam, jo tas būtu pret Viņa taisno dabu.  Ja mēs domājam, ka Dievs vienkārši nepievērstu uzmanību grēkam un atlaistu grēcinieku tāpat vien – tad mēs esam veidojuši Dievu pēc mūsu ģīmja un līdzības. Mēs esam taisījuši elku savās sirdīs un pārkāpuši pirmo bausli.

24.psalmā ir vaicāts “Kurš uzkāps Kunga kalnā, kurš nostāsies Viņa svētvietā? [Tam] kam tīras rokas un skaidra sirds, kas savu dvēseli nepiesien māņiem, kas nav nepatiesi zvērējis.” (Ps 24:3-4)

Vai mēs esam pelnījuši tiesības nākt pie Dieva? Ja mēs esam patiesi pret sevi (un tas ir svarīgais, jo ir vienkārši apmānīt sevi un citus, uzliekot svētulīgu masku uz saviem grēkiem), ja esam patiesi pret sevi, jāatzīst ar grēksūdzes vārdiem, ka esam grēkojuši pret Dievu domās, vārdos un darbos – vai tie bija lieli vai mazi grēki. Grēki ir un paliek grēki.  “Kurš uzkāps Kunga kalnā, kurš nostāsies Viņa svētvietā?” Vismazākais dubļu pleķītis aptraipa vistīrākās baltās drēbes. Vismazākais grēciņš aptraipa visbaltāko dvēseli. Vai mēs esam pelnījuši nākt Dieva priekšā – nē. Ar grēksūdzes vārdiem, mēs arī varam apliecināt: esmu pelnījis sodu laikā un tur mūžībā.  Tā ir skarbā patiesība.

Kā ir ar cilvēkiem mūsu stāstā? Spitālīgais vīrs atnāk pie Jēzus un saka ko interesantu – Ja tu gribi, tu vari mani šķīstīt. Viņš zināja, ka Jēzum ir spēks dziedināt viņu. Viņš ticēja Jēzum, jo tikai tā sirds, kas ticībā nāk pie Dieva, var cerēt saņemt kaut ko. Viņš zināja, ka Jēzus var to darīt. Bet patiesi pazemīgi teica: “ja Tu gribi.” Viņš neuzstāda par pienākumu Jēzum viņu dziedināt, vai otrādi, neuzskata to par savām tiesībām saņemt dziedināšanu. Viņš lūdza – ja Tu gribi. Atšķirība starp dziedināšanu, ko dod Dievs, un to, ko dziednieki piedāvā, ir šāda – viens raugās ticībā uz Dievu un vērtē Dieva gribu augstāk par savām iegribām, bet otrs pieprasa savu, nerēķinoties, ar to, kas ir Dieva griba. Vai Dievs grib mūs dziedināt – Jēzus atbilde spitālīgam vīram ir atbilde arī mums “Jā, Es gribu.” Kādēļ mūsdienās viens tiek dziedināts, bet otrs—nē, lai paliek Dieva apslēptajā gribā, jo Dievs vēlas mūsu dziedināšanu, bet pāri fiziskai veselībai, Dievs visvairāk vēlas mūsu dvēseles pestīšanu.

Otrs vīrs, virsnieks, arī nāca pazemībā pie Jēzus ar lūgumu. Bet tad, kad Jēzus piedāvāja iet līdz uz mājām, virsnieks teica ko interesantu: “Kungs, es neesmu tā cienīgs, ka Tu nāc manā namā; dod tikai pavēli, un mans kalps būs dziedināts.” Šis virsnieks zināja, ka viņš ir tautas ienīsts, un ja Jēzus ietu viņam līdzi viņa mājā, tas varētu nākt par sliktu Jēzum. Virsnieks varbūt gribēja sargāt Jēzu no skandāla, un teica – es neesmu cienīgs. Tā bija patiesība. Viņš saprata, ka viņš nav cienīgs, ka viņam nav tiesību to pieprasīt. Tomēr viņš arī zināja, ka Jēzum ir lielāka vara pār visiem – dod tikai pavēli, un mans kalps būs dziedināts.  Vecajā tulkojumā “saki vienu vārdu un mans kalps taps vesels.” Tā ir pazemīga lūgšana, kas saņem palīdzību.

Dažās liturģijās pirms dievgalda draudze saka – “es neesmu cienīgs nākt pie Tava galda, Kungs, bet saki vienu vārdu un mana dvēsele taps dziedināta.” Mēs nevaram nākt pie Dieva savā vārdā, savā varā, savā spēkā – mēs varam to darīt vienīgi pēc Jēzus aicinājuma, caur Jēzu pašu, ar viņa vārdu.

Dievs ir taisnīgs Dievs – viņš ienīst grēku. Bet Viņš ir mīlošs Dievs – Viņš mīl grēcinieku. Mēs nevaram ar savu grēcīgo dabu nākt pie Dieva, bet tādēļ Viņš sūtīja savu Dēlu, lai Viņš, kas ir cienīgs saņemt godu, slavu un pateicību, lai Viņš, kurš nepazina grēku, kurš dzīvoja pilnīgu, tīru un neaptraipītu dzīvi, lai Viņš, Dieva vienpiedzimušais Dēls, Dieva Jērs, saņemtu to sodu, kas pienākas mums. Dievs sodīja grēku – savā Dēlā. Tādēļ, ja nākam pie Dieva, mēs varam to darīt vienīgi caur Jēzu.

Tādēļ, ja kāds jūtas cienīgs nākt pie Dieva, lai tas izmeklē savu sirdsapziņu un nožēlo savu augstprātīgo domāšanu, jo ir tikai viens cienīgs – Jēzus Kristus. Bet ja kāds jūtas necienīgs nākt pie Dieva, lai tas zina, ka tā ir patiesība—tu neesi. Bet ticība un paļāvība uz Jēzu dara tevi cienīgu. Saki vienu vārdu, un mana dvēsele taps dziedināta. Lai slava, gods un pateicība mūsu Pestītājam. Āmen.