Teksti: Atkl 14:1–5; 1Pēt 4:12–19; Mt 2:13–18
“Kad Hērods redzēja, ka gudrie viņu piekrāpuši, tad viņš ļoti apskaitās, aizsūtīja un lika apkaut visus bērnus Bētlemē un visā viņas apkārtnē divi gadi vecus un jaunākus pēc tā laika, ko viņš no gudrajiem bija izzinājis.” (Mt 2:16)
Kopš pasaules vēstures sākuma ir bijuši cilvēki, kuri ir tikuši vajāti vai pat gājuši bojā mocekļu nāvē savas ticības dēļ. Es saku no vēstures sākuma, jo nepagāja ilgs laiks pēc grēkā krišanas un izdzīšanas no paradīzes, kad Kains nogalināja savu brāli Ābelu aiz skaudības, jo Ābels nesa Dievam patīkamu upuri, bet Kains – ne. Ebreju tauta bija slavena ar to, cik praviešu viņi nogalināja, kad pravieši atklāja viņu grēkus un sauca atpakaļ uz īsto ceļu. Evaņģēlijos Jēzus viņus apsūdz, pat apsmej, jo viņi uzcēla kapavietas un pieminekļus tiem praviešiem, kurus viņu tēvi bija noslepkavojuši. Tie visi ir Vecās Derības mocekļi.
Bet Jaunajā Derībā arī ir savi asinliecinieki. Kristīgajā kalendārā ir daudz mocekļu piemiņas dienas. Tas ir pareizi, ka mēs pieminam tos, kuri cieta vai pat mira, apliecinot Kristu. Ir teikts, ka kristīgā Baznīca ir aplaistīta ar mocekļu asinīm, un jo vairāk Baznīca tiek vajāta, jo straujāk tā aug.
Vārds moceklis mums saistās ar mocībām, tikt mocītam, būt moceklim. Bet oriģinālvārds ir martirs, no grieķu valodas, kas nozīmē liecinieks, kurš ir tik pārliecināts par savu liecību, ka nemainīs to pat tad, ja tas prasa nāvi. Agrīnie kristieši lietoja šo grieķu juridisko terminu, lai aprakstītu savus uzticīgos lieciniekus, kuri “[velnu] uzvarējuši ar tā Jēra asinīm un ar savas liecības vārdu un nav savu dzīvību mīlējuši līdz nāvei” (Atkl 12:11). Pirmajos gadsimtos bija daudz martiru, kad viens Cēzars aiz otra vajāja kristiešus un apsūdzēja viņus par visādām stihijām, dabas katastrofām vai nelaimēm valstī.
Aizvakar, otrajos Ziemsvētkos tika pieminēts Sv. Stefans, kas dažreiz tiek dēvēts par pirmo martiru Jaunajā Derībā. Mēs atceramies, ka viņš sludināja Kristu jūdiem, bet jūdi viņu nomētāja akmeņiem. Atstatus, turot jūdu virsdrēbes, bija jauneklis vārdā Sauls, kurš piekrita Stefana nonāvēšanai. Vēlāk šis Sauls, dedzīgs kristiešu vajātājs, ceļā uz Damasku, kļuva par dedzīgu kristieti, kas visādos apstākļos sludināja Kristu visur, kur vien gāja. Vai tas var būt, ka Sv. Stefana izlietās asinis kā liecība un lūgšana iesēja sēklu Pāvila cietajā sirdī, kas atgrieza viņu par vienu no izcilākajiem sprediķotājiem pasaules vēsturē? Man gribas domāt, ka mūsu ciešanas, kas savienotas ar Kristus ciešanām, palīdz pie cilvēku atgriešanās. Ja Dievs lieto mūsu mutisko liecību, lai glābtu cilvēkus, tad kāpēc gan lai viņš nelietotu mūsu asins-liecību, lai darītu to pašu?
Vakar tika pieminēts evaņģēlists un apustulis Jānis, kurš bija vienīgais apustulis, kas nomira dabiskā nāvē. Protams, viņš daudz cieta Kristus dēļ. Viņš dzīvs tika cepts eļļā, bet iznāca neskarts. Viņu piespieda dzert kausu ar čūsku indi, bet tas viņam nekaitēja – tāpēc ikonās un statujās Jānis tiek attēlots ar kausu, no kura lien čūska. Visslavenākā mocība, kas Jānim bija jācieš, bija aizsūtīšana uz pamesto Patmosas salu, kur viņš sarakstīja savu slaveno Atklāsmes grāmatu par Jēzu Kristu. Vairāki dievnami Latvijā tiek saukti Jāņa vārdā, bet vienmēr paliek jautājums, kura Jāņa vārdā – Kristītāja (kura piemiņas diena ir 24. jūnijā), vai evaņģēlista (kura piemiņas diena ir 27. decembrī).
Bet šodien ir piemiņas diena, kas, manā praksē reti tiek atzīmēta. Ir ierasti svinēt Ziemsvētku svētvakaru, Pirmos Ziemsvētkus (Kristus piedzimšanas svētkus), Otros Ziemsvētkus (Sv. Stefana diena), bet neko vairāk, izņemot, ja tavs dievnams tiek saukts pēc evaņģēlista Jāņa.
Tāpēc, ka šogad mums nejauši iekrīt dievkalpojums tieši šajā dienā, mums tiek atgādināts par aizmirstu, bet man šķiet ļoti svarīgu piemiņas dienu – “Bezvainīgie bērni, martiri”.
Kas ir šie Bezvainīgie bērni, martiri? Mēs par tiem dzirdēja evaņģēlija lasījumā. Austrumu gudrie bija gājuši pie Hēroda, lai uzzinātu, kur jaunpiedzimušo Jūdu ķēniņš bija piedzimis. Bija dabiska izvēle gudrajiem iet uz pili, lai meklētu jaunpiedzimušo ķēniņu. Tas ir, kur ķēniņi parasti piedzimst. Bet nejauši gudrie paziņoja, ka Ķēniņš-Mesija ir klāt. Tanī laikā visi zināja, ka Mesijam būtu jānāk; no ganiem laukā, parastiem lauciniekiem, visiem rabīniem, un, protams, līdz pat ķēniņam Hērodam ar visiem viņa padomdevējiem. Hēroda dzimta bija slavena ar viņu asinskāri, tikai lai paturētu troni. “Hērods Lielais”, kā viņš tika dēvēts, bija iecelts par tetrarhu caur Marku Antoniju (kas ir tas pats Marks Antonijs, kuram bija romāns ar slaveno Kleopatru). Hērodam bija daudz politisku mahināciju ar Antoniju un Kleopatru, kas paplašināja viņa varu Jūdejā. Viņu atceras kā despotu, kurš bija gatavs nogalināt jebkuru sāncensi.
Un te pie apvāršņa parādās Mesija, Dāvida pēctecis, Israēla Ķēniņš. Hērodam kaut kas bija jādara. Viņš nezaudēs savu troni, pat ja Mesijas nākšana bija pravietota Svētajos Rakstos. Viņš ir, un paliks ķēniņš. Uzzinot no gudrajiem, kad zvaigzne parādījās, un no saviem padomdevējiem, kur Mesijam bija jādzimst, plāns bija gatavs. Atkārtojot barbarismu, ko Ēģiptes ķēniņš darīja Mozus laikā, Hērods pavēlēja nogalināt visus bērnus divus gadus vecus un jaunākus. Ēģiptē nokāva tikai puišus, bet Hērods negribēja riskēt – viņš nonāvēja visus bērnus zem diviem gadiem Betlēmē un tās apkārtnē. Kāpēc jaunākus par diviem gadiem? Jo zvaigzne parādījās divus gadus iepriekš, lai dotu laiku gudrajiem atnākt no tālajiem austrumiem. Jēzus nebija vairs zīdainis, bet ap divus gadus vecs, kad viņš ar Jāzepu un Mariju, eņģeļu brīdināts, aizbēga uz Ēģipti. Mozus laikā Ēģipte bija lamatas. Tagad – tā bija patversme.
Cik bērnu gāja bojā Hēroda mantkārīgās un dusmu pilnās pavēles dēļ? Mēs varam tikai minēt. Betlēme bija Jeruzālemes piepilsēta, tātad skaits varētu būt liels. Kādas bija vaimanas un bēdas tanī naktī Betlēmē! Bēdas nav pietiekami spēcīgs vārds, lai raksturotu, kas tur notika! Lietojot pravieša Jeramijas vārdus, Matejs raksta, “brēkšana bija dzirdama Rāmā, daudz raudu un vaimanu; Rahēle apraud savus bērnus un nav iepriecināma, jo viņu vairs nav.” (Mt 2:18)
Kaut Sv. Stefans bija pirmais, kas atdeva savu dzīvību, vēstot par Kristu, šie bērni, kuri nebija darījuši neko aplamu vai ļaunu, atmaksāja ar savām dzīvībām, liecinot par Kristu ar savām asinīm. Kaut viņi nevarēja ar savu muti apliecināt, ar savām asinīm viņu liecība bija vēl skaļāka un šokējošāka, nekā ja tie būtu teikuši to ar vārdiem. Mūsu psalms šodien saka, “No bērnu un zīdaiņu mutes pret saviem pretiniekiem Tu esi izveidojis spēku” (Ps 8:3). Es domāju, ka šie bērni bija Jaunās Derības pirmie martiri, pirmie asinsliecinieki.
Bet martiri nav tikai fenomens no pirmā gadsimta. Vēl vairāk cilvēku ir smagi cietuši vai pat gājuši bojā par savu kristīgo ticību šajā un pagājušajā (t.i., 20.gs.) nekā visus gadsimtus sasummējot kopā. Pagājušajā gadā, kristīgā organizācija, kas palīdz ticīgajiem visā pasaulē, kuri ir nāves briesmās – “Open Doors International” paziņoja, ka 2021. g. vairāk kristieši ir smagi cietuši vai gājuši bojā nekā gadu iepriekš un ka tendence ir, ka šie cipari aug ar katru gadu. Pagājušajā gadā 360 miljoni kristieši pa visu pasauli ir smagi cietuši savas ticības dēļ. Tas ir katrs septītais ticīgais! Un pagājušajā gadā 16 cilvēki dienā zaudēja savu dzīvību, apliecinot Kristu! Vai šie cipari tiek atspoguļoti masu mēdijos? Protams, ka nē! Tas nav politkorekti vai ziņu cienīgi. Un vajāšana nenotiek vienīgi Āfrikā vai Āzijā. Vajāšana maigā formā notiek tepat Rietumos. No tiesas prāvas pret garīdzniekiem, kuri sludina Biblisku laulību, līdz dievnamu apgānīšanai vai pat dedzināšanai par patiesības sludināšanu un Biblisko stāju. Šodien es lasīju par kādu sieviete, kas nesen Anglijā tika arestēta par to, ka viņa tikai klusi pie sevis lūdzās abortu klīnikas priekšā! Arestēta par lūgšanu! Tāpēc ir nepieciešams kristiešiem turēties kopā, atbalstīt un aizlūgt vienam par otru.
Kāds draudzes loceklis man teica, kad runājāmies par vajāšanas tēmu, “Zinot šo, mums kristiešiem sevišķi Rietumos vajadzētu saņemt stiprinājumu, zinot, ka ir tik drošsirdīgi ticīgie.” Es viņam piekrītu. Mūsu atbildei nemaz nevajadzētu būt vēl vienam krusta karam. Mēs esam apbruņoti ar Jēra asinīm, ko varam saprast kā sakramentus, un ar mūsu liecības vārdu, ko varam saprast, kā Dieva Vārdu, kas mums dots, lai sludinātu Viņa patiesību.
Lai Dievs stiprina mūs savā ticībā vārdā un sakramentā, un lai tie Bezvainīgie bērni, martiri līdz ar visiem citiem martiriem pasaules vēsturē iedrošina mūs liecināt par Kristu. Āmen.