“Tādēļ ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis.” (Mt 28:19-20)
Šodien, 14. augustā, mūsu Baznīca svin Biskapa Meinarda dienu. Meinards no Zēgebergas bija priesteris augustīniešu klosterī. Viņš ir pirmais zināmais misionārs Līvzemē, un līdz ar to tiek uzskatīts par kristīgās Baznīcas apustuli un pamatlicēju Baltijā. Meinards ieradās ap 1180.g. un uzcēla koka kapelu Ikšķilē. Vēlāk, ataicinājis mūrniekus no Gotlandes, viņš uzcēla mūra baznīcu un pili Ikšķilē, kā arī pili Mārtiņsalā Salaspilī. Šīs ir senākās mūra celtnes Baltijā. 1186. gadā Brēmenes arhibīskaps Hartvigs II piešķīra Meinardam bīskapa tiesības jaunizveidotajā Ikšķiles bīskapijā. 1188. gada 1. oktobrī pāvests Klements III apstiprināja priestera Meinarda iecelšanu par Līvzemes bīskapu ar sēdekli Ikšķilē. Meinards miris 1196. gada 12. oktobrī, apglabāts Ikšķiles baznīcā. 14. gadsimtā Meinarda mirstīgās atliekas pārapbedīja Rīgas Doma baznīcā, kur tās atrodas arī tagad. 1993. gada 8. septembrī, Latvijas vizītes laikā pāvests Jānis Pāvils II kanonizēja bīskapu Meinardu un atzina viņu par latviešu pirmo apustuli, bīskapu un svēto.
Ir vērts pieminēt, ka Meinards neatnāca uz Baltiju ar karaspēku, bet ar “gara” spēku – dažiem mūkiem, kas piekopa kristīgu dzīvesveidu pagānu vidū. Ir žēl, ka ir iegājies tautas folklorā, ka kristietība atnāca ar zobenu, jo tas nav patiesi. Meinards atnāca miermīlīgi ar evaņģēliju vien. Viņš cēla vietējiem lībiešiem stiprus akmens cietokšņus, lai tie varētu aizstāvēties pret uzbrucējiem. Tie, kuri bija divkosīgi, bija vietējie lībieši, kuri izdevīgā brīdī pieņēma kristību, lai tiktu pie cietokšņiem, bet vēlāk gāja uz Daugavu, lai savu kristību nomazgātu nost.
Varam apbrīnot vīru, kas evaņģēlija dēļ bija gatavs atstāt savu māju, savu zemi, savu tautu, savu valodu un doties uz svešu zemi, svešu tautu, svešu valodu. Bet tas ir tas, ko misionārs dara. Viņš seko Kunga pavēlei “ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis.” Tas ir, ko apustuļi darīja pēc Vasarsvētku dienas. Viņi gāja un darīja par mācekļiem visas tautas. Un tā laika gaitā kristīgā ticība atnāca pie mums, jo bija cilvēki gatavi sekot Kunga pavēlei.
Viņus raksturoja pravietojums no Jesajas grāmatas: “Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti” (Jes 61:1). Kā apustuļi, tā bīskaps Meinards nāca sludināt Kunga evaņģēliju, šo prieka vēsti, ka Kristus par mums miris un augšāmcēlies. Ka grēki tiek piedoti un dzīves atgrieztas. Viņi bija Kunga svaidīti, lai paustu Viņa varenos darbus. Šis darbs turpinās vēl šodien.
Šis darbs turpinās ne tikai tālās zemēs, kur misionāri turpina strādāt ar tautām un ciltīm, kuri vēl nav dzirdējuši evaņģēliju, bet tas notiek ap mums. Tāpēc, ka kāda tauta tika atgriezta pie Tā Kunga kaut kad senatnē nenozīmē, ka tā ir atgriezta šodien. Atgriešanās ir ikdienas, ik paaudzes darbs. Kāds mācītājs ir reiz teicis, ka Dievam ir bērni, nevis mazbērni vai mazmazbērni. Vēsts, ka Kristus izglābj mūsu dvēseles, ir jādzird ikkatram, ik katrā paaudzē.
Bet kā lai dzird, ja nav, kas stāsta? Mēs katrs esam misionāri tur, kur mēs esam – ģimenēs, darbā, atpūtā. Ja esam kristīti, tad šī pavēle – darīt par mācekļiem ir mums. Ja esam kristīti, esam saņēmuši Kunga svaidījumu sludināt prieka vēsti. Mēs stāstam par Kungu caur mūsu vārdiem un caur mūsu darbiem. Meinards redzēja lībiešu vajadzību pēc cietokšņiem un palīdzēja viņiem tos uzcelt. Caur savu rīcību viņš ieguva viņu uzticību. Tā arī mēs. Caur pareizu rīcību parādām, ka esam uzticami, kas var atvērt durvis stāstīt par Kristu.
Jēzus, kad Viņš deva savu lielo pavēli, teica, lai darām par mācekļiem, tos kristīdami. Kristība ir ticīgās dzīves neatņemama sastāvdaļa. Kungs to ir pavēlējis. Kristība nomazgā mūs no iedzimtā grēka vainas un dara mūs par Dieva bērniem. Ar kristības brīdi varam sevi saukt par kristiešiem.
Bet līdz ar kristību ir vajadzīgs arī mācīt turēt visu, ko Kristus mums ir pavēlējis. Tādēļ notiek iesvētes mācības, Bībeles stundas, lekcijas, nometnes u.t.t. Lai iepazītos un mācītos par kristīgo ticību. Daži kritizē bērnu kristības, jo cilvēki, kuri, kristīti kā bērni, atkrīt vai neatgriežas. Jautājums nav, vai Dievs ir turējis savu apsolījumu kristībās, bet vai vecāki un krustvecāki ir turējuši savu – mācīt savus bērnus mīlēt Dievu pāri visām lietām un savu tuvāko kā sevi pašu. Ir žēl, ka, saņēmuši šo neaprakstāmo dārgumu, viņi maz vai nemaz neuzzina par Jēzu, kas viņus glābj. Jeb vai viņi, līdzīgi senajiem lībiešiem, pieņem kristību savam bērnam izdevīgā brīdī, bet to it kā nomazgā nost, nemācīdami saviem bērniem Dieva vārdu? Tas ir nopietns jautājums.
Tas ir nopietns jautājums mums pašiem, kas dzird šo svētrunu. Ir svarīgi, ka mēs arī turam to, ko kristības sakramentā esam saņēmuši un ko Jēzus ir pavēlējis. Ja neesam nomodā par savu ticību, mēs arī varam kļūt auksti un remdeni. Tādēļ Dievs mums ir devis Viņa sakramentus, ka arī sadraudzību Viņa Baznīcā, ka topam stiprināti ticībā un stiprinām cits citu.
Šodien, Sv. Meinarda dienā pateiksimies Dievam par to, ka bija cilvēki, kā Meinards, kuri bija gatavi sludināt evaņģēliju mūsu tautai. Pateiksimies par Dieva kalpiem, kuri caur gadsimtiem, turpināja sludināt evaņģēliju, ka Baznīca auga un paplašinājās mūsu tautā. Pateiksimies par tiem cilvēkiem, kuri mums mācīja par Jēzu un lūgsim Dievu, ka ir kādi, kam mēs varam stāstīt, lai Dieva gaisma mūsu tautā nekad neizdziest. Āmen.