“Brīnums vs brīnums”, 01.feb.2023. (K.Zikmanis)

Teksti: Jes 52:13–53:12; Gal 4:21–31; Mk 8:11–26

“Vai jūs vēl nemanāt, nedz noprotat? Vai jums sirds vēl ir apcietināta? Jums ir acis, bet jūs neredzat; jums ir ausis, bet jūs nedzirdat?” (Mk 8:17-18)

Franču rakstnieks, vēsturnieks un filozofs Voltērs ir teicis: “Ja Parīzes tirgū notiktu brīnums divtūkstoš cilvēku klātbūtnē, es, visticamāk, neticētu ne savām acīm, ne tiem diviem tūkstošiem.” Fakti vien, neatkarīgi no tā, cik labi tie tiek pasniegti, nekad neaizvedīs cilvēku pie Kristus. Šis Voltēra neticības pilnais novērojums ir spilgti redzams šodienas evaņģēlija lasījumā.

Ir atklāts jautājums, kādēļ farizeji, saduķeji un rakstu mācītāji (t.i., rabīni), kaut ļoti atšķirīgi savā politiskajā un reliģiskajā nostājā, varēja vienoties par vienu – jānovāc Jēzus no jūdu skatuves?  Farizeji un rabīni negribēja atdot savas cienījamās vietas ticīgo sinagogās. Saduķeji negribēja atdod savu politisko ietekmi templī un politiskajā elitē.

Piesardzība un egoisms ir liels šķērslis cilvēkam nākt pie ticības, jo nākt pie ticības nozīmē zemoties kāda cita priekšā (resp. Dieva) un turēt kādu citu augstāk par sevi. Bet visi, kuri kalpo sev, savai iekārei, savām tieksmēm, faktiski ir vergi, grēku vergi, kā saka Jēzus (Jņ 8:34). Neatgrieztais cilvēks domā, ka ir brīvs, bet īstenībā viņš ir pieķēdēts pie sava grēka, ir ieslodzīts sevis paša taisītā cietumā.

Turpretī Jēzus saka, ja mēs pazemosimies zem Viņa patīkamā jūga un vieglās nastas (Mt 11:30), mēs atradīsim īstu brīvību Viņa patiesībā (Jņ 8:32). Kā Jēkabs saka: “Zemojieties Tā Kunga priekšā, tad Viņš jūs paaugstinās” (Jk 4:10). Bet tas ir grūti saprotams pasaulīgam cilvēkam, kurš tikai saprot likumu “izdzīvo stiprākais.”

Iespējams, tieši tādēļ farizeji un saduķeji no miesīgās puses, no savtīguma puses negribēja nākt pie, vai ticēt uz Kristu. Ja tas tā ir, kā mums saprast šo teikumu – “Un farizeji uzstājās un sāka ar Viņu sarunāties un prasīja no Viņa kādu zīmi no debesīm, Viņu kārdinādami” (Mk 8:11)? Ja viņi ienīda Kristu, kāpēc sarunājās ar Viņu? Un vēl vairāk, kāpēc viņi prasīja no Viņa zīmi no debesīm? Jo Jēzus gāja visur apkārt, dziedinot slimos un pat augšāmcēla mirušos. Nesakiet man, ka farizeji, rabīni un saduķeji tur klāt nebija! Viņi gāja Jēzum līdzi visur. Kad Jēzus pavairoja maizes 5000 vīriem un pāri palika 12 grozi, un, kad viņš pavairoja maizes 4000 vīriem un pāri palika 7 grozi – noteikti to vidū bija arī kādi farizeji, rabīni vai saduķeji. Vai ar šiem brīnumiem (vai zīmēm) viņiem nepietika? Ko vēl viņi varēja gaidīt?

Nesen lasīju, ko kāds bijušais ebrejs, kļuvis par mācītāju, ir teicis šajā sakarā. Atcerieties, kad velns ņēma Jēzu un aizveda uz tempļa jumtu? “Ja Tu esi Dieva Dēls,” teica velns, “tad meties no šejienes lejā. Jo stāv rakstīts: Viņš dos Saviem eņģeļiem pavēli Tevis dēļ pasargāt Tevi, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzīsi” (Lk 4:9-11). Iedomājieties skatu: velns ar Jēzu stāv uz jumta, trīs, četru, varbūt vairāk stāvu augstumā. Kas notiktu, ja Jēzus mestos zemē no jumta kores tempļa iekšpagalmā visu priesteru acu priekšā un brīnumaini eņģeļi Viņu noķertu? Tā tiešām būtu “zīme no debesīm.” Domāju, ka viss Israēls būtu uz vietas pieņēmis Jēzu par Mesiju.

Šī zīme būtu tieši velna stilā – visiem redzama, kā liels cirka šovs. Darot zīmi vai brīnumu šādā veidā, uzmanība tiek pievērsta tieši brīnumdarītājam. Skatieties uz mani! Paskat, ko es varu izdarīt! Šāds košs, acīmredzams un uzkrītošs brīnums, kas tiek darīts efekta dēļ, ir taisni tāds veids, kādā strādā velns. Viņš alkst pēc uzmanības un slavas. Viņam gribas būt pašā centrā, kur visi viņu redzēs.

Šādi darbojas šarlatāni un viltus mācītāji. Aicina slimo uz skatuves (ievērojiet, viņiem ir skatuves, nevis altāri!) un visiem priekšā veic “brīnumu”, kas līdzinās šovmena trikam, nevis Dieva zīmei. Viss, ko es varu teikt, ir uzmanieties!

Šajā pašā veidā Antikrists darbosies laiku beigās. Viņš veiks viltus brīnumus un apmānīs daudzus, brīdina Atklāsmes grāmata. Tādēļ ir jālūdz Dievs, ka esam Gara pilni, ka varam atšķirt īsto no viltotā. Vislabākais veids, kā atšķirt īstu brīnumu no viltotā, ir lasīt Bībeli un redzēt, kā Jēzus darbojās, kad Viņš dziedināja un darīja brīnumus.

Kristus, veicot brīnumus, bija kluss un nemanāms. Piemēram, kāzās Kānā (Jņ 2:1…). Vīns pietrūka, Jēzus teica sulaiņiem piepildīt traukus ar ūdeni, iesmelt kausā un aiznest galda uzraugam. Kurā brīdī ūdens pārtapa vīnā, mēs nezinām. Jēzus nemāja ar roku pāri ūdenim. Viņš neteica nekādas īpašas lūgšanas. Faktiski Viņš nedarīja neko. Sulaiņi darīja visu darbu. Un beigās neviens neuzzināja par brīnumu, izņemot mācekļi un daži sulaiņi.

Vai kad Jēzus mācīja, un vīri noplēsa jumtu, lai nolaistu paralizēto vīru, un Jēzus teica viņam, “Mans bērns, tavi grēki tev piedoti” (Mk 2:5). Kad rabīni murmināja pie sevis, ka Jēzus zaimo, piedodams grēkus, ko Jēzus darīja? Dramatiski piecēlās un lika visiem atkāpties, lai veiktu brīnumu? Vai vienkārši teica, “Kas ir vieglāk – vai sacīt uz triekas ķerto: grēki tev ir piedoti, – vai sacīt: celies, ņem savu gultu un staigā” (Mk 2:9)?

Daudzās vietās Jēzus saka izdziedinātam, lai viņš nevienam nestāsta, bet iet rādīties priesteriem tiem par liecību. Kristum nav nepieciešama uzmanība. Viņam rūp tas, ka cilvēki nāk pie pestīšanas.

Tas ir tādēļ, ka Dievam nav nepieciešama liela izrāde, lai panāktu savu gribu. Visa pasaule tika radīta sešās dienās ar Dieva vārdu vien. Viņš runāja, un viss tapa. Bez šova, bez izrādes, bez viltības, bez blēdības.

Es nerunāju pret brīnumiem. Es ticu tiem. Man rūp tas, ka cilvēki netiek apmānīti. Piemēram, piedaloties lielajos evaņģelizācijas pasākumos arēnā “Rīga” vai citur, beigās iet priekšā, lai pieņemtu Kristu un saņemtu dziedināšanu par kaut ko. Adrenalīna pārņemti, viņi jūtas dziedināti. Bet kad adrenalīns norimst un sāpes atgriežas – kas notiek ar šo cilvēku? Vai viņš vai viņa pievienosies kādai draudzei, lai padziļinātu un stiprinātu savu ticību, vai tieši otrādi, pametīs ticību tādu blēņu dēļ? Uz spēles ir cilvēka dvēsele. Un velnam tas patīk.

Ir daudz, ko var runāt par šo sāpīgo tēmu, bet noslēgšu ar šādu domu. Vakarēdiens – tas ir brīnums, vai nē? Kristus pēc sava apsolījuma ir klātesošs maizē un vīnā. Vienā brīdī tie ir vienkārši zemes elementi, tad pēc Jēzus vārdiem tie ir debešķīgs ēdiens, kas nes piedošanu, svētlaimi un dzīvi. Savā kalpošanas laikā esmu redzējis vairākas dziedināšanas tieši pie dievgalda. Bez šova. Bez izrādes. Vienkārši ticībā. Vienkārši saņemot Kristus apsolījumu. Es domāju, ka daudzi ticībā saņemot Kristus apsolījumu, ir tikuši dziedināti miesā un dvēselē. Un tas ir tas svarīgais. Nevis brīnumi, bet ticība Kristum un Viņa apsolījumiem.

Lai Dieva Svētais Gars atver mūsu acis un ausis, lai atšķirtu velna viltojumus un pamanītu Dieva brīnumaino darbu mums apkārt. Āmen.