“Bet Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, viens no tiem diviem, kas Jāni bija dzirdējuši un sekojuši Jēzum, vispirms atrada savu brāli Sīmani un viņam sacīja: “Mēs esam atraduši Mesiju” (tulkojumā: Kristus). Viņš to aizveda pie Jēzus.” (Jņ 1:40-42)
Mēs daudz par apustuli Andreju nezinām. Par viņu nav daudz rakstīts Bībelē. Mēs zinām, ka viņš bija viens no tiem divpadsmit, viņš bija apustulis un ka viņš bija Sīmaņa Pētera brālis. Interesanti, ka Pareizticīgā baznīca viņu sauc par Pirmsaukto, laikam dēļ šīsdienas lasījuma, kur mēs dzirdam, ka Andrejs bija pirmais apustulis, kas sekoja Jēzum.
No Jaunās derības mēs zinām, ka Andrejs bija tas māceklis, kurš atrada puiku ar piecām maizēm un divām zivīm, kad Jēzus paēdināja 5000 vīrus. Kad Filips gribēja pievest pie Jēzus dažus grieķus, kam bija jautājums Jēzum, vispirms Filips gāja pie Andreja. Andrejs bija viens no četriem mācekļiem, kuri vaicāja Jēzum par pēdējā laika zīmēm Olīvu kalnā. Un, protams, Andrejs bija klāt Zaļajā Ceturtdienā, kad Jēzus dibināja Vakarēdiena sakramentu.
Mēs zinām vairāk par Andreju no Baznīctēviem. Pēc tradīcijas viņš gāja sludināt Kristu uz ziemeļiem no Jeruzālemes – Mazāzijā, mūsdienu Rumānijā, Ukrainā un līdz pat Novgorodai. Tādēļ viņš arī tiek uzskatīts par šo zemju svēto. Tiek uzskatīts, ka viņš arī iesvētīja pirmo Konstantinopoles bīskapu un bija pirmais, kas sludināja evaņģēliju Gruzijā. Vairākas valstis uzskata Andreju par savas zemes apustuli – to, kas atnesa Labo vēsti par Jēzu pie viņiem. Leģendas arī vēsta, ka viņš gāja bojā mocekļa nāvē piekārts pie X-veida krusta, jo neuzskatīja sevi par cienīgu mirt pie tāda pat veida krusta kā Kristus. Skotijas karogs un citi karogi, kur parādās X forma, tiek dēvēti par “Sv. Andreja krustu”.
Tas, ko vēlos uzsvērt par Andreju, ir, kaut mēs par viņu gandrīz neko nezinām no Bībeles, un no tradīcijas ir tikai minējumi – viņš ir atstājis manāmu iespaidu. Lielākais iespaids, ko viņš ir atstājis, bija uz savu brāli – Pēteri.
Mēs lasām, ka Andrejs bija Jāņa Kristītāja māceklis. Jānis Kristītājs, kā mēs zinām, nāca, lai sagatavotu ceļu Mesijam, Kristum. Jānim, kā bija ierasts tanī laikā, bija sekotāji, mācekļi. Mēs varam saprast no konteksta, ka Jānis ne tikai kristīja cilvēkus, bet arī mācīja savus mācekļus. To mēs zinām, jo Jēzus mācekļi prasīja, lai Jēzus viņus mācītu kā lūgt, tā kā Jānis bija mācījis savus mācekļus.
Tāpēc, ka Jānis bija nācis sagatavot ceļu Mesijam, ir skaidrs, ka viņš par Viņu mācītu, lai viņa sekotāji būtu gatavi Viņu uzņemt. Andrejs bija starp šiem ļaudīm. Andrejs, tāpat kā visi citi jūdi, gaidīja Mesijas nākšanu. Un tāpēc, ka viņš bija Jāņa Kristītāja māceklis, varam secināt, ka viņš jo īpaši gaidīja.
Varam iedomāties ar kādu prieku un pārsteigumu viņš uzņēma vēsti, ka Mesija ir atnācis, kad Jānis teica: “Lūk! Dieva jērs.” Viņš uzreiz kopā ar citu nezināmu Jāņa mācekli sekoja Jēzum un pavadīja vienu dienu kopā ar Viņu. Un tad mēs lasām to, kas, es teiktu, ir šīs vēsts centrālā daļa. Pārbaudīdams, ka Kristus ir īsts, viņš gāja pie sava brāļa Pētera, un stāstīja viņam, ka Mesija ir atnācis. Viņš stāstīja Pēterim par Jēzu. Viņš pieveda Pēteri Jēzum. Un mēs visi zinām, cik svarīgu lomu Pēteris spēlēja mācekļu vidū un agrīnās baznīcas vēsturē. Ja nebūtu Andreja, vai būtu Pēteris? Vai Pēteris būtu nācis pie Jēzus, vai viņš būtu palicis nezināms zvejnieks Galilejas jūrā? Ko mēs zinām ir, ka bija tāds Andrejs, kas stāstīja par Jēzu.
Tas ir tas, ko dara Jēzus māceklis. Stāsta citiem par Viņu. Un es domāju, ka jūs zināt, ko es tagad teikšu. Jūs esat Jēzus mācekļi. Mēs varbūt neesam Pēteri ar lielu vārdu un slavenu vēsturi. Jautājums ir, vai mēs spējam būt Andreji – tie, kas savas pārliecības dēļ, varam vest citus pie Kristus? Mēs nekad nevaram zināt, vai mēs būsim vienīgie, kas spēj aizsniegt kādu cilvēku ar Labo Vēsti. Un var jau būt, ka mēs esam vienīgie. Līdzīgi, kā vaicāju, kas notiktu, ja Andrejs nestāstītu Pēterim par Jēzu, kas notiks, ja tu nestāstīsi mūsdienu Pēteriem par Jēzu?
Protams, Svētais Gars ir tas, kas aicina mūs pie Jēzus caur evaņģēliju – bet tas nozīmē, ka evaņģēlijam ir jātiek stāstītam, dzirdētam, lai Svētajam Garam ir caur ko aicināt. Mūsu baznīca savā ziņā ir labi situēta – cilvēki redz izgaismoto krustu, un dievnams ir atvērts katru dienu. Cilvēki joprojām nāk, šķiet, paši no sevis kristīties un iesvētīties, lai kristītu bērnus vai laulāties. Un tas ir labi. Bet kur ir tie Pēteri, ko mēs varam atrast? Kur ir tie bērni ar piecām maizēm un divām zivīm, ko mēs varam pievest Kristum? Kas ir tas cilvēks, ko es varu aicināt uz baznīcu, uz Alfa kursu, uz māsu vai vīru vakaru, uz Bībeles stundām, uz kori? Bez Andrejiem draudzē jaunas dvēseles nedzird par Kristu.
Un tādēļ vaicāju – vai esi gatavs būt Andrejs?