“Caur ērkšķiem uz rozēm”, 19.sept.2018 (K.Zikmanis)

“Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls caur to tiktu pagodināts.” (Jņ 11:4)

Esmu Facebook’ā lasījis šādu kristīgu saukli: “Dievam ir labs plāns tavai dzīvei”, un tam var tikai piekrist. Kristīgajā ticībā ir ieausta doma, ka visu valda labestīgs, mīlošs Dievs, kuram rūp šī pasaule un kas liek, lai notiek, kā rakstīts Sakāmvārdos “Viss savā reizē un savs laiks ik lietai zem debess” (Sak 3:1). Pār mums nevalda skarbs un bezpersonisks liktenis, bet gādīgs Tēvs, kam ir plāns šai pasaulei.

Ja Tēvam ir plāns pasaulei, no tā izriet, ka katrs no mums ietilpst šajā lielajā plānā, katram sava vieta un savs aicinājums. Es apzināti lietoju vārdu ‘aicinājums’ – jo Dievs mūs aicina sev līdzi Viņa plānā, nevis bīda līdzīgi kādam šaha bandiniekam. Laimīgs ir cilvēks, kurš ir atradis savas dzīves aicinājumu, un ar Dieva palīgu to var izpildīt. Tādā ziņā varu piekrist jau citētajam sauklim, ka Dievam ir labs plāns katram.

Bet, kā cilvēki saprot šo saukli? Vai tas nozīmē, ka, ja es atradīšu Dieva plānu manai dzīvei, viss ies gludi, kā pa sviestu? Nebūt nē. Ja skatāmies uz lielāko tiesu svētajiem un ievērojamiem kristiešiem, viņiem dzīvē neklājas viegli. Ja skatāmies uz Kristu, kuram mēs sekojam un līdzināmies, Viņš gāja caur neiedomājām ciešanām. Ciešanas ir daļa no kristīgās dzīves. Ja Kristus cieta, tad cietīs arī Viņa Baznīca, tātad arī mēs.

Šīs dienas lasījumi spilgti to parāda. Pāvils, sludinādams augšāmcelšanas evaņģēliju, ļoti cieta savas pārliecības dēļ. Pirmajā lasījumā dzirdējām, ka cilvēki nomētāja viņu akmeņiem un, domādami, ka viņš ir miris, izvilka ārā no pilsētas. Viņš nebija miris, bet piecēlās un gāja atpakaļ pilsētā, lai sludinātu. Domāju, ka daudzi bija pārsteigti, ka viņš vēl dzīvs, un tas viņus uzrunāja pieņemt Kristīgo ticību. Citā vietā Pāvils par savu sludināšanu bija sasiets ķēdēs cietumā, bet viņš nebēdāja, bet dziedāja slavas dziesmas Kungam. Cietuma uzraugs caur Pāvila ciešanām arī pieņēma Kristīgo ticību.

Ja ticam, ka Dievs kontrolē visas situācijas, tad tas var pozitīvi iespaidot mūsu rīcību – bēdāties vai uzticēties Dievam, kā raksta Pāvils Rm 8:28, ka “mēs zinām, ka tiem, kas Dievu mīl un kas pēc Viņa iepriekšējā nodoma ir aicināti, viss nāk par labu” (Rm 8:28). Tas nenozīmē, ka ciešanas pašas par sevi ir labas, bet caur tām Dievs darīs labu. Mēs nevaram kontrolēt to, vai ciešanas pār mums nāks vai nenāks, bet mēs varam kontrolēt mūsu reakciju – ar ticīgu vai neticīgu sirdi.

Jēzus saņēma ziņas no Martas un Marijas – viņu brālis, Lācars, ir uz nāves gultas. Mēs varam to saprast kā lūgšanu. Marta un Marija aizlūdz par savu brāli. Ko dara Jēzus? Viņš gaida. Viņš vilcinās. Viņš kavējas. Kādēļ? Mēs nevaram visu zināt par Dieva nodomiem. Mēs varam zināt tikai to, kas mums tiek atklāts. Un Jānis pierakstīja Jēzus vārdus Martai un Marijai: “Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls caur to tiktu pagodināts.” Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu. Vai mēs esam gatavi, līdzīgi Pāvilam, līdzīgi Martai un Marijai un daudziem citiem ticīgajiem, panest ciešanas Dieva valstības dēļ? Nevis meklēt ciešanas, bet panest, kad tās nāk? Dievs ir apsolījis, ka nedos mums vairāk, nekā spējam panest. (2Kor 12:9 parafrāze)

Iedomāsimies, kā jutās Marta un Marija, kad Lācars nomira. Viņas bija lūgušas, viņas bija gaidījušas brīnumu, bet nekā. Lācars nomira. Dažreiz tā ir – mūsu sapņiem, mūsu plāniem, mūsu iedomām ir jāmirst, lai notiktu Dieva prāts. Tas ir sāpīgi, bet svētīgi.

Un tad, kad visas cerības bija zudušas, atnāca Jēzus. Esmu dzirdējis amerikāņu sludinātāju, kas ar savu teatrālo balsi saka dziļu patiesību: “Kaut Viņš kavējas – paliec uzticīgs! Kaut atbilde vilcinās – paliec uzticīgs! Kaut vētra plosās visapkārt – paliec uzticīgs!” Tā ir kristīgās dzīves atslēga – paliec uzticīgs.

Marta un Marija gāja caur ciešanām, lai piedzīvotu savu brīnumu, kad Lācars no kapa piecēlās. To viņas varēja saprast tikai atpakaļ skatoties. Kamēr viņas bija notikuma virpulī, viņas neko nesaprata, ko Jēzus dara. Tā bieži ir ar mūsu dzīvēm, kamēr lietas notiek, mēs esam nesaprašanā. Bet, laikam ejot, mēs varam redzēt Dieva neredzamo roku pāri visam, palīdzot, stiprinot, aicinot uz priekšu.

Mūsu dzīvēs ar Kristu var ietilpst ciešanas, bet turiet drošu prātu – Dievam ir labs plāns tavai dzīvei. Āmen.