Teksti: Jes 40:21–31; 1Kor 9:16–23; Mk 1:29–39
“Jaunekļi piekūst un pagurst, un jauni vīri sabrūk, bet, kas paļaujas uz To Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi iet un nenogurst.” (Jes 40:30-31)
Jesajas 40. nodaļa, ko dzirdējām pirmajā lasījumā, ir dzejolis un Israēla trimdinieku cerības izpausme. Cerība, ko sniedz šis dzejolis, galu galā ir balstīta apgalvojumā, ka Bibliskais Dievs spēj ietekmēt vēsturi ārpus tās, kur citādi inerce to būtu aizvedusi. Tā kā Dievs stāv augstāk par radīšanu gan kā tās Iesācējs, gan kā Ķēniņš, Dievs padara “vareno par nieku” un “zemes valdnieku pataisa par neko” (Jes 40:23). Šie ir ļoti drosmīgi apgalvojumi, it īpaši no Jesajas, kas sarakstīja šo dzejoli, kura kopiena bija piedzīvojusi sakāvi un kaunu. Tas, ka viņa vārdi ir drosmīgi, nozīmē arī to, ka tiem, iespējams, bija grūti noticēt, it īpaši ņemot vērā apstākļus, kādos šī auditorija atradās.
Autors norāda uz vēsturi, lietojot lauksaimniecības metaforas, lai paskaidrotu savu domu:
Knapi iedēstīti,
knapi iesēti,
knapi saknes laiduši,
zemē iesakņojušies –
viņš tiem uzdveš, un tie nokalst,
un vētra tos izrauj kā salmus! (Jes 40:24)
Jesajas 40. nodaļā cilvēku valstības īslaicīgums ir pierādījums Dieva suverenitātei. Cilvēku režīmi ir kā putekļi vējā, ko dabas spēki aizpūš kā vētras. Pārmaiņas ir pastāvīgas, it īpaši, ja runa ir par cilvēku sabiedrībām.
Tomēr tas, ka pārmaiņas notiek, nenozīmē, ka tās nāk par labu ikvienam, kas iesaistīts. Lielākā vēsts, ko nes šī nodaļa, ir klausītāju pārliecināšana, ka Dievs ir ne tikai spējīgs ietekmēt pārmaiņas, bet ka Dievs ir spējīgs arī virzīt vēsturi uz pestīšanu. Un, lai to izdarītu ticami, dzejolim ir jāvēsta un jāattīsta arī savas auditorijas patiesās un likumīgās sāpes:
Jēkab, kādēļ tu saki
un tu, Israēl, runā:
manas gaitas Kungam apslēptas,
Dievam gar manu tiesu nav daļas! (Jes 40:27)
Jesajas laika jūdi jutās Dieva neievēroti un atmesti. Apslēptības valoda nav raksturīga Jesajam vien. 10. psalma 11. pantā teikts: “Viņi spriež savā sirdī: Dievs to ir aizmirsis, Viņš ir apslēpis Savu vaigu un neredzēs to nemūžam!” (Ps 10:11). Daudzējādā ziņā Dieva apslēptais vaigs ir jālasa līdzās un pretstatā mirdzošajai, starojošajai Dieva vaigam, ko mēs dzirdam Ārona svētībā: “Tas Kungs tevi svētī un pasargā; Tas Kungs apgaismo Savu vaigu pār tevi un ir tev žēlīgs; Tas Kungs paceļ Savu vaigu uz jums un dod tev Savu mieru!” (4Moz 6:24-26)
Kad Jesaja saka, ka Dievs slēpjas, viņš saka, ka Dieva labvēlība, labpatika un smaids ikdienā nav jūtams. To cilvēki piedzīvo visa mūža garumā tādos brīžos kā akūtas sāpes, milzīgi zaudējumi utt. Bet senajam Israēlam šī sajūta bija arī kopīga, dramatiska un dziļi pazemojoša.
Nosaucis vārdā šīs sāpes 27. pantā, dzejolis pievērš uzmanību auditorijas pārliecināšanai par divām lietām: ka Dievs radītājs ir spēcīgs, un ka vājajiem, nogurušajiem un tiem, kas gaida, ir pieejams šis noslēpumains spēks.
Dzejolis pamato šos apgalvojumus Dieva kā radītāja dabā:
Mūžīgs Dievs ir Kungs,
kas radījis zemes malas,
Viņš nepagurs un nepiekusīs,
neizdibināma ir Viņa saprašana! (Jes 40:28)
Kā visas zemes radītājs Dievs vienmēr ir bijis pieejams Saviem ļaudīm. Daudzas dievības antīkajā pasaulē bija saistītas ar noteiktām vietām, un tāpēc to spēka apjoms bija ierobežots (Piem. 5 Moz 32:8). Šis nav tas gadījums. Israēla Dievs radīja visu zemi, nekļūdams noguris un ir bezgala gudrs.
Turklāt Dieva radošais spēks ir īpaši pieejams tiem, kas ir vāji un bezspēcīgi. JHVH ir nogurušu cilvēku Dievs.
Taču tas viss joprojām atstāj auditoriju ar būtisku problēmu — un tādu, kas dažādās formās paliek aktuāla gan jūdaismam, gan kristietībai: kad cilvēks pielūdz Dievu, kurš dod solījumus, ir jārēķinās ar to, ka daudzi, ja ne lielākā daļa no tiem, šķitīs nepiepildīti. Starp Dieva apsolījumiem un to realizāciju ir aizkavēšanās. Jesajas 40. nodaļas autors atzīst šo problēmu un izmanto atbildi, kurai vajadzētu būt atpazīstamai kristiešiem: gaidīšana cerībā.
Viņš nogurušam dod spēku
un spēcina to, kam nav stipruma!
Nogurst jaunekļi,
un pagurst varoņi –
kluptin tie klūp!
Bet, kas cer uz Kungu,
atgūst spēku,
ceļas spārnos kā ērgļi,
skrej un nepiekūst,
iet un nepagurst! (Jes 40:29-31)
Jesajas 40. nodaļā spēks ir cerīgā gaidīšana. Gaidot ir iespējams saņemt spēku, kas pārsniedz jaunības sparu un ļauj lidot cerībā.
Cerīgā gaidīšana ir ļoti svarīga kristīga prakse. Patiesībā, ja uz pestīšanas vēsturi paskatās plašāk, kristieši šobrīd atrodas ilgā gaidīšanas laikā, starp Kristus augšāmcelšanos un apsolītajiem Beigu laikiem. Šajā garajā starpposmā kristieši nonāk pie dziļi traģiskas pasaules realitātes, kuru izposta cilvēka grēks. Tajā pašā laikā viņi tiek aicināti arī turēties pie solījumiem, ka Dievs kādu dienu padarīs šo pasauli pareizu, prieka pilnu un taisnīgu.
Tā ir dziļa un fundamentāla spriedze kristietības pamatā: apgalvojums, ka Dievs ir uzticīgs un labs, ir jāaizstāv, saskaroties ar ikdienas pretrunīgo pierādījumu uzbrukumiem.
Šī šķietami nebeidzamā kavēšanās ir pietiekama, lai daži pilnībā noraidītu Bībeles Dievu kā neuzticamu vai pat nežēlīgu. Kurš vecāks — vai tas būtu dievišķs vai miesīgs — varētu noskatīties, ka tik daudz bērnu cieš tik ilgā laika posmā, it īpaši, ja viņiem ir spēks to novērst? Dažiem tas ir pēdējais salmiņš.
Bet Jesajas 40. nodaļā Dieva labestība ir apslēpta tikai uz laiku. Dieva darbs, kas saistīts ar nežēlīgu ķēniņu novešanu līdz iznīcībai, ir lēns un nomācošs, bet galu galā neizbēgams. Vēsture liecina par Dieva suverenitāti un labestību. Āmen.