Teksti: Jer 15:15–21; Rm 12:9–21; Mt 16:21–28
“Tad Jēzus teica saviem mācekļiem: “Ja kāds grib Man sekot, tas lai aizliedz sevi, ņem savu krustu un seko Man!” (Mt 16:24)
Darīt labu dažreiz ir grūti. Mēs dzīvojam kritušā pasaulē un paši esam krituši un tādēļ dažreiz darīt labu ir grūti. Kad mums visapkārt cilvēki meklē vienkāršo, nevis pareizo ceļu, kad, šķiet, visi šmaucas, kad cilvēki ap mums dara egoistisko, nevis altruistisko, ir viegli darīt to pašu, jo taču visi tā dara. Bībele mums rāda labāku ceļu, cēlāku ceļu, ko staigāt, bet ikdienas dzīvē ir viegli atkrist vecajos ceļos, pasaulīgajos ceļos.
Pāvils savā vēstulē šodien mums rāda to cēlāko ceļu, ko mums kristiešiem ar Dieva spēku staigāt. “Jūsu mīlestība lai ir neliekuļota. Nīstiet to, kas ļauns, pieķerieties tam, kas labs” (Rm 12:9).Pāvila doma ir interesanta, jo viņš savieno divas lietas, kas šķiet nesaistītas – mīlestību un pieķeršanos labajam. Kā mūsu mīlestība var likt mums pieķerties labajam un nīst ļaunumu? Jo mīlestība, kāda tā tiek parādīta Rakstos, ir nevis emocija, bet darbība. Raksti saka, ka “tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” (Jņ 3:16). Dieva mīlestība nav pasīvas jūtas, bet aktīva rīcība, kas redz cilvēku kritušo stāvokli un dara kaut ko, lai glābtu situāciju. Mūsu mīlestība pret Dievu arī liek mums rīkoties. Mozus saka: “Ja jūs ievērosiet visus šos baušļus, ko es jums pavēlu darīt – mīlēt Kungu, savu Dievu, staigāt visos Viņa ceļos un pieķerties Viņam” (5Moz 11:22), tad Viņš būs mums tuvu. Redziet saistību, ko Mozus izceļ – mīlestība pret Dievu liek mums staigāt Viņa ceļos. Mīlestība ir saistīta ar rīcību.
Tad, kad esam pieķērušies labajam, Pāvils saka: “Savā darbā neesiet kūtri, esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot Tam Kungam, priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, neatlaidīgi savās lūgšanās” (Rm 12:11-12). Dieva mīlestība ietekmē mūsu rīcību ne vien draudzē, bet arī darbā. Te ir aicinājums būt patiesiem, kādi esam dievkalpojumos un kristīgos pasākumos, un tādiem būt arī pasaulē. Te ir doma, kas vairākkārt ir atkārtota Rakstos, un ko Luters sevišķi izceļ katehisma mācībā par ceturto bausli, ka mums būs Dievu mīlēt un bīties, ka mēs godājam savu darba devēju. Tas nozīmē – nekrāpjam, nezogam (laiku vai materiālus), bet strādājam godīgi. Atcerieties Jāzepu Vecajā derībā. Viņš bija briesmīgos apstākļos, bet viņš godīgi strādāja pie sava gūstītāja, un Dievs viņu svētīja.
Kas notiek, ja darba devējs lūdz, lai jūs darāt kaut ko negodīgu vai nelikumīgu? Tad mums ir pavēle klausīt Dievam vairāk, nekā cilvēkiem (Apd 4:19). Dieva baušļi skaidri norāda, kas ir labs un kas ir ļauns. Ja kāds lūdz, lai mēs pārkāpjam savu sirdsapziņu Dieva priekšā, tad mums ir pienākums pazemīgi sekot Dieva pavēlei. Šis ir grūts solis, kam nepieciešama stingra paļāvība uz Kungu. Var gadīties, ka šī iemesla dēļ tiekam pazemināti amatā vai pat zaudējam darbu. Bet varbūt ar Dieva palīgu notiek tieši otrādi un jūs būsiet Dieva gaismas kanāls savā darba vietā. Galvenais, ka visas lietas darām lēnprātībā un pazemībā, lai darītājs būtu Dievs, nevis mūsu dedzīgums.
Pāvils saka daudz lietas, kā uzturēties draudzē un pasaulē. “Svētījiet tos, kas jūs vajā”, “neesiet iedomīgi”, “Neliecieties paši gudri esam”, “Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu”, “Ja iespējams, no savas puses, turiet mieru ar visiem cilvēkiem”, “Neatriebieties paši”, “Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu!” (Rm 12:14,16,17,18,19,21). Šis ir tas cēlais ceļš, uz kuru mūs aicina Dievs.
Ko lai darām, ja nestaigājam pa šo cēlo ceļu? Ir viena lieta saņemties un mēģināt to visu darīt savā spēkā, bet kaut kad mūsos izspruks vecais Ādams. Ir viegli runāt laipnības un būt pieklājīgam, kad viss iet labi, bet, kad uzsitam ar āmuru uz īkšķa, kādi izsmalcināti vārdi tad izsprūk no mūsu mutes? Pretlīdzekli tam mēs zinām – grēksūdze un Svētais Gars. Kad pazemojamies Dieva priekšā un izsūdzam savus grēkus, Viņš mūs no tiem šķīstī, un ar laiku Viņš lēnām un pamazām izravē šīs nezāles no mūsu sirdīm. Kas ir vajadzīgs no mūsu puses? Padevība. Gatavība mainīties. Nodošanās. Populārs pants, ko daudzi citē, saka, “Tuvojieties Dievam, un Viņš tuvosies jums” (Jēk 4:8). Bet vai jūs zinājāt, ka šī panta turpinājums saka, kā mēs varam tuvoties Dievam: “…notīriet rokas, grēcinieki, un šķīstiet sirdis, jūs, kas esat divkoši dvēselē!” Patiesa grēksūdze ir atslēga mūsu pārmaiņām. Un ar laiku mēs pamanīsim, ka Gara augļi sāk briest mūsu dzīvē un ar laiku pamanīsim, ka staigāt cēlo ceļu ir mūsu pienācīga atbilde Dieva žēlastībai, ka staigājot cēlo ceļu, mēs varam nodot sevi pašus par dzīvu upuri Dievam.
Jēzus staigāja kopā ar saviem mācekļiem un kādu reizi stāstīja, ka Viņam būs staigāt cēlo ceļu uz Jeruzālemi, tikt augsto priesteru apsūdzētam, tikt Pilāta priekšā notiesātam un pie krusta piesistam. Šis ceļš mācekļiem nešķita pareizais ceļš, ko Kristum staigāt. Pēteris norāja Jēzu, teikdams, “Lai Dievs pasargā Tevi, Kungs! Tas nekad Tev nenotiks!” (Mt 16:22). Varam viņu saprast. Tas, ko Kristus aprakstīja, bija neiedomājami. Kāds labums varētu iznākt no tāda ceļa? Bet, kā Jesaja saka: “Cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām” (Jes 55:9), mēs nevaram izdibināt Dieva ceļus, mēs varam tikai pa tiem staigāt. Kristus zināja, ka Viņa ceļš ir ceļš, ko vienīgi Viņš spēj staigāt. Tādēļ lasām Lūkas evaņģēlijā: “Kad sāka piepildīties laiks tikt uzņemtam debesīs, Viņš droši vērsa savu vaigu uz Jeruzālemi, lai dotos turp” (Lk 9:51), kas bija piepildījums pravietojumam Jesajas grāmatā: “Bet Dievs Tas Kungs Man palīdz, tādēļ Es nenokļuvu kaunā, tādēļ Es apcietināju savu seju kā akmeni, jo Es zināju, ka nepalikšu kaunā” (Jes 50:7). Jēzus zināja, ka krustā sišanas iznākums būs augšāmcelšanās. Viņš zināja, ka krusts būs instruments, caur kuru Dievs izglābs visus, kas tic.
Bet Pēteris to nezināja un nevarēja zināt. Savā dedzībā viņš bija gatavs runāt pretī Kungam, un tādēļ Jēzus viņu apsauca par sātanu, jo viņš nezināja Dieva prātu. Mēs arī aiz nezināšanas varam atkrist no Dieva prāta, ja sekojam mūsu iedomām iepretim skaidram Dieva vārdam.
Visbeidzot Jēzus saka “Ja kāds grib Man sekot, tas lai aizliedz sevi, ņem savu krustu un seko Man!” Krusti šai dzīvē ir dažādi, bet pamatā tie visi ir vienādi – pieņemt savu nespēku un Dieva spēkā sekot Kristum. Staigāt pa cēlo ceļu, staigāt pa Dieva ceļiem. Pieņemt savu nespēku, nožēlot savus grēkus, noliegt sevi un darīt, kā rakstīts Dieva vārdā. Tas ir krusts, kas uzlikts katram kristietim. Šo ceļu mēs staigājam kopā ar Kristu, un neizbēgami šis ceļš mūs vedīs uz Golgātu un tālāk uz augšāmcelšanos. Šis ir tas cēlais ceļš, ko mēs vienīgi ar Dieva palīgu esam aicināti staigāt. Lai Dievs dod mums spēku staigāt šo ceļu līdz galam. Āmen.