“Ceļš, pa kuru mums jāiet”, 24.dec.2019. (K.Zikmanis)

“Arī Jāzeps no Galilejas, no Nācaretes pilsētas, gāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, ko sauc Betlēme, tādēļ ka Viņš bija no Dāvida nama un dzimtas.” (Lk 2:4)

“Mazā, klusā Betlēme” mūsdienās vairs nav tik maza un klusa. Tā ir kļuvusi par lielu un skaļu Jeruzalemes priekšpilsētu, kur dzīvo, strādā, atpūšas, dzimst un mirst daudz, jo daudz cilvēku. Tā ir reāla pilsēta, kur dzīvo reāli cilvēki, kur notiek reāla dzīve – tāda dzīve, ko dzīvojam arī mēs. Šajā reālajā vietā pie reāliem cilvēkiem Dievs izvēlējas ienākt mūsu reālajās dzīvēs: pie tevis un manis.

Diez vai Betlēme arī Jēzus piedzimšanas laikā bija tik maza un tik klusa, kā mēs to dažkārt iztēlojamies. Reliģiozitāte, kas ir mūsos, vienmēr vēlas izskaistināt realitāti, sevišķi tādu, kurā atrodas Dievs. Mums šķiet, ka Dievs ir tikai tur, kur ir kluss, sakopts, izpušķots un šķīsts. Tomēr, katrā apdzīvotā vietā ir savs ritms – cilvēki iepērkas, iet uz darbu un nāk mājas, sasveicinās ar draugiem, priecājās, raud, slimo, veseļojas, precas, dzemdē un arī zog, pārkāpj laulību, slepkavo. Tāda ir reālā dzīve: skaista, un dažreiz arī skarba. Šādā realitātē Jēzus ienāca pasaulē, lai satiktos ar mums tur, kur mēs esam.

Ir taisnība, ka klusumā Dievs uzrunā dvēseli. Mums ir jāapklusina savas sirdis, lai dzirdētu Dieva lēno, kluso, mierīgo balsi, bet pirms tas var notikt, Dievam ir jānāk pie mums, savādāk šī nepieciešamā sastapšanās nevar notikt. Dievs meklē mūs tāpat, kā Viņš meklēja Ādamu, Nou, Ābrahamu, Īzaku, un Jēkabu. Visbeidzot, lai satiktos ar ikvienu – ar mani un ar tevi, Dievs caur jaunavas Marijas miesu kļuva miesa, kļuva par bērniņu, kurš piedzima Betlēmes kūtī. Dievs nāk pie mums. Kūtī.

Mēs zinām, ka kūts nav tā vieta, kur vajadzētu piedzimt bērnam, nemaz nerunājot par tik cēlu un godājamu bērnu kā Dieva Dēlu. Kūts nav tikai visnecilākā vieta, kur varētu iedomāties Dieva sastapšanos ar mums (parādot, ka Dievam nav tāda vieta, kas Viņam būtu pārāk nepieņemama mūsu sastapšanai), bet kūts ir arī ārkārtīgi praktiska vieta. Tur notiek saimniecībā noderīgas lietas. Tur tiek slauktas govis, kas dod saimei pienu. Tur drošā patvērumā dzīvo mājlopi, tur vistas dēj olas, tur notiek rosība, kas ir noderīga un praktiska. Šajā noderīgajā, rosīgajā un darbīgajā vietā Kristus nāk pie mums.

Šajos svētkos atcerēsimies, ka nav tāda vieta, kur Dieva nav. Marija, teikdama uz Dieva sacīto vārdu “Es esmu tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda” (Lk 1:38) kļuva par dzīvo Dieva templi, kur Dieva godība Kristū burtiski mājoja. Šis ir tas ceļš, pa kuru mums ir jāiet! Šis ir tas ceļš, pa kuru mums jāiet – būt Dieva templim, Kristus miesai, Viņa Baznīcai.

Mūsos ir milzīgs spēks, ja mūsu sirdīs mājo Kristus. Mums ir iespēja līdz ar Mariju, caur Dieva darbu sakramentos (kristībā un svētajā dievgalda sakramentā) kļūt par Dieva svētnīcām pasaulē. Tad varam teikt, ka Kristus mūsos ir ienācis pasaulē – šajā nemierīgajā, trokšņainajā, ikdienišķajā pasaulē līdzīgi, kā Viņš to darīja toreiz kūtī, Betlēmē. Ir tāda lūgšana “Dievs, palīdzi man meklēt un atrast Tevi ikdienišķā dzīvē!” Ir jauki un nepieciešami meklēt Dievu klusumā, bet neaizmirstiet, ka arī dzīves vētrās Dievs Kristū ir pie mums, tāpat kā Viņš bija ar mācekļiem laivā. Mācekļi nobijās un sacīja “Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam!” (Mt 8:25). Bet Jēzus viņus brīdināja “Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?” (Mt 8:26). Raksti saka: “Ja Dievs par mums, kas būs pret mums?” (Rm 8:31). Viņš ir un paliks līdz pasaules galam Emanuēls – Dievs ar mums. Svētīgus, praktiskus un reālus Kristus piedzimšanas svētkus Jums visiem!