Teksti: 1Moz 2:18-24; Ebr 1:1-4, 2:5-12; Mk 10:1-16
“Un pienāca farizeji un, Viņu kārdinādami, jautāja Viņam: “Vai vīram atļauts no savas sievas šķirties?””
Es esmu dzirdējis, un pats teicis, ka nav tāda lieta kā stulbi jautājumi. Ka vienīgais stulbais jautājums ir tāds, kas netiek prasīts, netiek izteikts. Jo tikai tad, kad jautājums tiek prasīts, tiek izteikts, tikai tad ir iespējams saņemt atbildi. Loģiski. Bet lasot šo rakstu vietu man kļuva skaidrs kaut kas, ko varbūt mēs visi zinām, bet (vismaz es) nebiju redzējis, vai sapratis vai noformulējis savās domās.
Ir (vismaz) trīs veidu jautājumi. Cilvēks var uzdot jautājumu, jo viņš tiešam nezina, vai nesaprot un vēlas zināt un saprast. Šo var saukt par tādu nevainīgu jautājumu – cilvēks vienkārši vēlas zināt. Bet cilvēks var arī uzdot jautājumu, jo viņš vēlas pierādīt savu gudrību, nevis uzzināt ko jaunu.
Mēs visi, kuri skolās esam mācījušies, esam redzējuši piemērus gan pirmā veida jautājumiem (kas tiešām vēlas zināt) gan otrā veida jautājumiem (kas vēlas tikai lielīties).
Un mēs visi esam saskārušies ar trešo jautājumu veidu – naidīgo jautājumu. Šis ir jautājums, kas maskējās kā pirmais (nevainīgais) jautājums, bet ar tādu žulti iekšā. Šis ir jautājums, kas uzdots ar lamatām, lai atbildētājs tajās iekristu. Šis ir jautājums, bieži dots cinismā vai ar sarkasmu, kuram īsti nav atbildes. Šis ir jautājums, kas nemeklē patiesību, bet tikai meklē strīdu vai apvainojumu. Piemērs tam būtu: “Kad tu beidzot pārstāsi sist savu sievu?” Tu nevari atbildēt tā vai citādi, jo atbildot uz šo jautājumu tu jau sevi apvaino.
Pirmais jautājuma tips ir godīgs un meklē patiesas atbildes, un tādēļ vajag pastāvēt. Otrais jautājums – kas grib parādīt sevi un savu gudrību ir sevis paaugstināšana. Trešais, kas uzdots ar naidu un žulti vēlas pazemot otru. Šie pēdējie divi ir nekas cits, kā lepnība – visu grēku sakne.
Jēzus nāca, lai atbrīvotu mūs no mums pašiem – no mūsu lepnības, t.i., mūsu grēkiem, no mūsu trūkumiem. Cilvēks ir veidots pēc Dieva tēla un līdzības, bet, skatoties apkārt uz cilvēku ļaunumu citam pret citu, dažreiz ir grūti saskatīt jebko labu, nemaz nerunājot par dievišķu, kā Dieva tēlu vai līdzību.
Mūsu lasījumā šodien mēs sastopamies ar diviem, vai pat trīs cilvēku tipiem. Pirmais bija mācekļi un ļaudis, kuri sekoja Jēzum, lai uzklausītu un ieklausītos Viņa teiktajā. Šie bija cilvēki, kuri uzdeva nevainīgu jautājumu: ko tas nozīmē? Lūdzu – skaidro mums, lai mēs saprastu! Šis ir jautājums, kas meklē atbildes, kas meklē padomu.
Otri bija tie, kuri nāca ar jautājumu, kārdinādami Jēzu. Viņi nāca ar tādu naida pilnu, konfrontējošu, izaicinošu jautājumu, kas bija ietīts nevainīgā jautājuma formā. “Vai vīram atļauts no savas sievas šķirties?”
Šis ir labs jautājums, ja cilvēks tiešam vēlas zināt Dieva prātu par šo tēmu. Jautājums ir labs, bet veids, kā tas tiek prasīts, padara jautājumu par naidīgu. Viņi nāca Jēzu kārdinādami.
Šis nav Dievu kārdinošs jautājums tādā līmenī, kā: “Dievs – ja Tu vispār esi, tad dari to-un-to, tad es ticēšu!” Tas ir lepns jautājums, ko ne cilvēks, tāpat arī ne Dievs, nav spiests piepildīt. Šis ir kliedzoši lepns jautājums.
Jautājums, ko šeit uzstādīja farizeji, bija citādāks, no cita līmeņa. Augstāks, inteliģentāks. Jautājums, kas te bija uzstādīts, bija ļoti izglītots, bet tendenciozs. Tie, kuri prasīja jautājumu jau zināja “pareizo” atbildi, ko paši gribēja sadzirdēt. Viņi tikai gaidīja, vai Jēzus atbildēs (pēc viņu domām)—pareizi.
Mūsdienu sabiedrībā šī veida jautājumi bieži skan pret Baznīcas pārstāvjiem. “Ko, mācītāj-kungs, Jūs domājat par šādu jautājumu?” Zemtekstā: mēs jau zinām, ka mūsdienīga atbilde ir “A” un ka Jūs teiksiet “B”, bet mēs tikai gribam par jums smieties un ar savu jautājumu pierādīt, ka jūs esat aizvēsturisks savos uzskatos. Jautājuma formulējums no paša sākuma ir šķībs. Šāds jautājums nevēlas uzzināt neko, bet ar naidu tikai pierādīt savu.
“Vai drīkst šķirties?” viņi jautāja. Ja Jēzus atbildētu pozitīvi (resp. jā), tad viņi būtu atcirtuši ar citātu no Pirmās Mozus grāmatas: “tādēļ vīrs pieķersies pie savas sievas un tie kļūs viena miesa.” Kā viena miesa var šķirties, nesabojājot un nesakropļojot, pat nenonāvējot to? Ja Jēzus atbildētu šādā veidā, Viņš būtu iekritis vienā no farizeju lamatām.
Tomēr, ja Jēzus būtu atbildējis negatīvi (resp. nē), tad viņi būtu iebilduši, ka Mozus bija devis atļauju cilvēkam šķirties. Šā vai tā tas dotu iespēju farizejiem pateikt, ka Jēzus nepārzina bauslību, un tādēļ ir viltus pravietis. Atkal Jēzus būtu iekritis lamatās.
Bet Jēzus, kā mēs jau to varam sagaidīt no Dieva Dēla, kurš teica: Es esmu Patiesība neiekrita ne šajās, ne citās lamatās. Viņš uzdeva (varbūt ceturtā veida) jautājumu, kā padomdevējs, kā mācītājs, kā skolotājs, kā tāds, kurš grib, lai visi saprastu lietas būtību. Jēzus uzdeva pretjautājumu, kas spieda jautātājiem apskatīt un pārskatīt to, ko viņi bija jautājuši. Jēzus viņiem ar savu jautājumu pārnestā nozīmē saka: vai jūs tiešām gribat zināt, vai jūs tikai māžojaties?
Šis ir ļoti būtisks jautājums, ko mums katram jāuzdod sev. Vai es tiešām gribu zināt? Un ja es uzzinu Dieva prātu par kādu lietu, un tas nesaskan ar to, ko pats domāju, vai es esmu gatavs mainīt savas domas, lai tās saskanētu ar Dieva domām? Vai es esmu tam gatavs?
Bija cilvēki Jēzus laikā tāpat kā šodien, kuri bija, ir un būs gatavi mainīties pateicoties kaut kādai iekšējai attieksmei, kas ir atvērti Dieva prātam, un gatavi pieņemt to. To var vienīgi saukt par žēlastības darbu mūsos.
Bet, tāpat kā Jēzus laikā bija un mūsdienās joprojām ir tie, kuri negrib dzirdēt Dieva prātu, nemaz nerunājot par piekrišanu. Tam nevajadzētu mūs pārsteigt.
Kritiskais jautājums ir, kāds es esmu? Vai es esmu kā farizejs, kurš jau zina to, ko grib dzirdēt, un meklēt Bībelē izvilktus fragmentus, lai atbalstītu savu nostāju? Jeb, vai es esmu kā māceklis, kurš dzirdot Jēzus teikto par kādu jomu saku: Tā ir smaga mācība, bet ja tā ir Dieva griba, lai notiek.
Jēzus aicina ikvienu no mums šeit baznīcā sēdošos, tāpat kā visus šajā pilsētā, rajonā, valstī, pasaulē – Jēzus aicina ikvienu nākt Viņam līdzi. Viņš neuzspiež savu viedokli citiem. Viņš aicina – nāciet, visi! Nākt vai nenākt ir jautājums, uz ko mums būs jāatbild. Un līdz ar to, ja sekojam, tad uz kādiem nosacījumiem. Vai mēs esam tie, kuri kārdinoši vaicā Dievam, lai atbalstītu savu privāto grēku? Jeb vai mēs esam tie, kuri ieklausās un saka Kungam – es nesaprotu, palīdzi manai nesaprašanai!
Nav tāda lieta, kā stulbs jautājums. Kā mēs lietojam savus jautājumus – kā ieročus, kā karogus, vai kā līdzekļus saprašanai, tas ir mūsu pašu rokās. Āmen.