Teksti: 1Moz 17:1–7, 15–16; Rm 4:13–25; Mk 8:31–38
“Un, piesaucis klāt ļaudis un savus mācekļus, Viņš tiem sacīja: Kas Man grib sekot, tas lai aizliedz sevi, lai ņem savu krustu un seko Man!” (Mk 8:34)
Šodienas lasījuma ievadā ir rakstīts, ka: “[Jēzus] sāka tos mācīt: Cilvēka Dēlam būs daudz jācieš” (Mk 8:31). Un pēc tam, kad Jēzus bija to atklāti sacījis, ir rakstīts, ka “Pēteris, Viņu sāņus vedis, sāka Viņu apsaukt” (Mk 8:32). Pēteris, varbūt aiz mīlestības, saka Jēzum – nē! Tev nebūs ciest! Es nepieļaušu Tavas ciešanas!
Kāda ir mūsu reakcija, kad dzirdam, ka cilvēkam, kas mums tuvu, ir jācieš? Varbūt līdzīgi kā Pēterim. “Tev ir jācieš? – labāk nē!” Mīlestība pret šo cilvēku nevēlas, lai viņam darītu pāri. Mīlestība pret šo cilvēku nevēlas, lai viņš ciestu.
Bet ja šīs ciešanas nāktu par labu? Kādā veidā? Piemēram: lai ārstētu no smagas slimības, tādas kā vēzis, ir jāpārcieš smaga operācija un pēc tam ķīmijas vai starošanas terapija? Bet mēs zinām, ka kaut šīs terapijas nesīs ciešanas, galarezultāts varētu būt labāks. Cits piemērs: lai dzemdētu bērnu, māmiņai ir daudz jācieš. Bet šāda veida ciešanas nesīs labumu. Bībele saka “Kad sieviete dzemdē, tā ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt, bet, kad viņa bērnu ir dzemdējusi, šīs ciešanas viņa vairs neatceras aiz prieka, ka pasaulē piedzimis cilvēks” (Jņ 16:21). Šādas ciešanas nesīs labumu. Ja mēs redzam galarezultātu, ir vieglāk panest ciešanas. Pat arī ja neredzam galarezultātu, cerība, ka tāda ir, padara ciešanas vieglākas. Kā Pāvils raksta: “Es domāju, ka šī laika ciešanas ir nenozīmīgas tās nākamās godības priekšā, kas mums tiks atklāta.” (Rm 8:18)
Tam, ko esam dzirdējuši par Kristu, Viņa brīnumdarbiem un mācību, vajadzētu motivēt mūs sekot Viņam vienalga kur. Dievs saka mums “Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat” (Jer 29:11). Ja mēs meklējam papriekš Dieva valstību un Viņa taisnību, tad visas lietas taps piemestas (Mt 6:33). Līdzīgi, kā Jēzus bija dziedinājis daudzus, kuri meklēja Viņu vien, caur savu Garu Viņš darīs to pašu mūsu aklajām, kurlajām, klibajām, spitālīgajām, slimajām un apsēstajām dvēselēm. Ja mēs meklējam nevis brīnumus, bet Brīnumdarītāju, ja mēs meklējam nevis dāvanas, bet Dāvinātāju, ja mēs meklējam Atbrīvotāju nevis tikai brīvību.
Jēzus mums ir teicis: “Kas Man grib sekot, tas lai aizliedz sevi, lai ņem savu krustu un seko Man!” Ņemt savu krustu nozīmē ciest. Bet ciest lielāka labuma dēļ. Mēs neciešam ciešanu pēc.
Kas ir tavs krusts? Varbūt tavs krusts ir aizmirst sevi un paļauties uz Jēzu vien, un nevis savu taisnību. Šis ir grūtākais, un daudzi netiek tam pāri, jo ir jāpaļaujas uz to, ko neredz un varbūt nejūt. Kā var paļaušanās kaut kam, ko neesmu darījis, nest man labumu? Tāpēc Pāvils raksta par Ābrahamu, kas ticēja Dievam, kaut neredzēja, kā viņš var kļūt par lielu tautu tēvu. Ābrahams nepaļāvās uz to, ko pats spēja, bet paļāvās uz to, ko spēj Dievs. Mēs lasām par Ābrahamu, ka “Dieva apsolījumu viņš neuzņēma ar šaubām un neuzticību, bet, Dievam godu dodams, kļuva stiprs ticībā, pilnīgi pārliecināts, ka Dievs to, ko Viņš apsolījis, spēj arī darīt. Tāpēc arī tas viņam tika pielīdzināts par taisnību. Bet ne jau viņa dēļ vien ir rakstīts, ka tas viņam pielīdzināts, bet arī mūsu dēļ, kam tas tiek pielīdzināts, kas ticam Tam, kas mūsu Kungu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, Viņu, kas nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti” (Rm 4:20-25). Ja mēs ticam, ka Jēzus ir augšāmcēlies no miroņiem un apliecinām Viņu par savu Kungu, mums ir mūžīgā dzīvība (Rm 10:9). Paļauties uz Jēzu ir vissvarīgākais krusts, ko nest šajā dzīvē.
Varbūt tavs krusts ir apliecināt Viņu un Viņa vārda dēļ ciest. Jēzus krusts ir ģeķība tiem, kas iet pazušanā, bet glābšana tiem, kas tic (1Kor 1:18). Varbūt tu zaudēsi neticīgos draugus Kristus dēļ, bet nevajag tos vienkārši atstāt. Ja mēs savus draugus mīlam, tad Kristus dēļ ir nepieciešams, ka mēs varbūt ciešam nicināšanu Kristus dēļ, lai tos iemantotu. Varbūt tu zaudēsi daudz draugu, bet iemantosi vienu, Kristus dēļ. Ir tāds ebreju sakāmvārds: “Tas, kas izglābj vienu cilvēku, izglābj pasauli.”
Varbūt tavs krusts ir būt taisnības pusē un stāvēt pretī ļaunumam. Darīt labu un pareizi nav viegli, bet bieži, viss, kas vajadzīgs, lai ļaunums uzvarētu ir, ka labi cilvēki neko nedara. Ja redzam netaisnību, mūsu pienākums kā indivīdiem ir stāvēt tam pretī ne ar miesīgiem ieročiem, bet garīgiem: ar lūgšanām, ar gavēšanu, ar asarām, ar žēlsirdības darbiem, ar patiesības pasludināšanu. Stāvēt taisnības pusē ir neizbēgams krusts šajā grēkā kritušajā pasaulē.
Mēs esam nespēcīgi savos spēkos, bet vareni Dieva žēlastībā. Viss ir no Dieva žēlastības. Viss, kas mums ir, ir nenopelnīta dāvana no Dieva. Aizliegt pašam sevi ir grūtākais, ko varam darīt šajā dzīvē, jo pasaules gudrība saka, ka, ja gribam kaut ko sasniegt, mums ir jācīnās saviem spēkiem. Bet garīgā ziņā tā nav taisnība. Kā teologs Metjū Henrijs ir teicis par ticīgajiem: Viņiem nevajadzētu meklēt miesas bezrūpību; jo Kas Man grib sekot garīgai ārstēšanai, kā cilvēki to parasti dara miesas ārstēšanai, tas lai aizliedz sevi, un dzīvo sevis noliegšanas, apspiešanas un pasaules nicināšanas dzīvi; lai tāds neizliekas, ka ir pats sev ārsts, bet lai atsakās no visas paļāvības uz sevi un savu taisnību un spēku, un lai tas ņem savu krustu, pielāgojas krustā sistā Jēzus paraugam un piemēro sevi Dieva gribai visās ciešanās, kurām būs jāiet cauri; un tādējādi lai tas seko Man, kā to daudzi darījuši, kurus Kristus ir dziedinājis. Tiem, kas ir Kristus pacienti, ir jāapmeklē Viņu, jāsarunājas ar Viņu, jāsaņem padomi un aizrādījumi no Viņa, kā darījuši tie, kas sekojuši Viņam, un tiem jāpieņem lēmums, Viņu nekad neatstāt.
Krusts un ciešanas nav viegli, bet, ja mēs redzam galamērķi—dvēseles pestīšanu Kristus dēļ—tad ir vieglāk nest ciešanas. Šajā Gavēņa laikā atcerēsimies, kā tiek teikts pirms dievgalda, “Caur miesas gavēšanu Tu (Kungs) apspied grēku, pacel, dāvini tikumu un dodi labumu”, ka ciešanas, vai tās būtu sevis izvēlētas vai sevis uzspiestas caur Dieva žēlastību nes svētību. Āmen.