Teksti: 1Moz 50:15–21; Rm 14:1–12; Mt 18:21–35
“Vai tev tāpat nevajadzēja apžēloties par savu biedru, kā es par tevi apžēlojos?” (Mt 18:33)
Kā daudzi no jums zina, mūsu luterāņu Baznīcā katrai svētdienai (faktiski katrai dienai) ir paredzēti konkrēti lasījumi, un, kā mēs dzirdējām un nojaušam, šīsdienas lasījumu tēma ir par piedošanu un tiesāšanu. Jēzus evaņģēlijā māca Pēterim un mācekļiem, ka mums ir jāpiedod visu, visiem un vienmēr – tāpat, kā Debesu tēvs piedod visiem visu un vienmēr. Pirmajā lasījumā mēs dzirdējām par to, kā Jāzeps piedeva saviem brāļiem visus pāridarījumus, ko viņi viņam bija nodarījuši. Un Pāvils mums māca netiesāt savu tuvāko par viņa izvēlēm, kas varbūt nesaskan ar jūsējām. Ļoti skaista mācība, uz ko mēs visi varētu teikt “Āmen”, ja vien šonedēļ nebūtu bijusi tā jezga ar Valsts izglītības satura centru, kurš gribēja ieviest bezdievīgo mācību par dženderismu un seksuālo izglītību no ceturtās klases. Kā mēs varam harmonizēt šķietami mīkstu un maigu mācību par piedošanu un netiesāšanu, kad emocijās gribas gandrīz uzsprāgt? Neviens nav teicis, ka Jēzus mācības ir vienkāršas vai, ka būt kristietim ir viegli. Bet ir dažas atšķirības, dažas robežas, ko vajag atzīmēt.
Kad mēs dzirdam par piedošanu un netiesāšanu, bieži vien, kas nāk prātā, ir mūsu uzvedība un tas, kā mēs liekam citiem justies. Ka mums ir jābūt jaukiem pret visiem. Mums jāliek visiem justies labi, ērti, laimīgi. It kā kristiešu aicinājums būtu būt kā stjuartiem lidmašīnā – vai jūs gribētu spilventiņu? Vēl kafiju? Ļaujiet man palīdzēt ar jūsu koferi!
Nesen dzirdēju, ka šī vēlme būt jaukiem pret visiem, ir kā elks, ko mūsdienu kristieši ir likuši citas bibliskas īpašības vietā, un tā ir laipnība. Pāvils saka, ka “Mīlestība ir … laipna” (1Kor 13:4), nevis mīlestība ir jauka.
Kāds varētu teikt: mācītāj, tu skaldi matus! Kāda ir atšķirība starp to, ka mēs gribam būt jauki, un to, ka esam laipni. Kā es nesen teicu kādā sprediķī, es teiktu, ka vēlme būt jaukam nāk no vēlmes izdabāt otram cilvēkam, no vēlmes izpatikt cilvēkiem.
Ka nesen lasīju teoloģijas žurnālā Touchstone, šī vēlme, parādīt kristietību, kā jauku reliģiju un jauku vietu, kur būt, ir cēlusies no neapzinātas vainas sajūtas par Baznīcas pagātni – sevišķi krusta kariem. Gribiet, vai nē, šī doma ir mūsu DNS’ā, ka ļaunie vācu krustneši uzbruka nevainīgiem latviešu bāleliņiem un viņus apspieda 700 gadus. Kaut tas ir stipri pārspīlēts, un vēsturnieki atzīst, ka verdzības gadi ir politiski motivēts mīts, jo skatieties, piemēram, uz mūsu tautas tērpiem, cik tie ir krāšņi un grezni (vai tie izskatās pēc apspiestas tautas drēbēm?); kaut tas ir stipri pārspīlēts – mūsdienu kristieši joprojām iekrīt vēstures lamatās un grib kompensēt par “ļauno” pagātni, būdami pārspīlēti “jauki” tagad. Bet padomājiet! Ne es neesmu atbildīgs par bīskapa Alberta rīcību, ne jūs. (Tomēr, ja nebūtu bīskaps Alberts, Latvija jau sen būtu zudusi ar visām citām Baltu ciltīm.) Šī būšana jaukiem liek mums nepārtraukti justies vainīgiem un gribēt atvainoties vārdos un uzvedībā par to, ko neesam darījuši. Tas aizkavē mūs darīt to, ko mums jādara, un tas ir – būt laipniem.
Ko bibliski nozīmē būt laipniem? Protams, tas sevī ietver būšanu pieklājīgiem, nemeklēt kašķi, dzīvot, ciktāl tas ir atkarīgs no mums, mierā ar visiem u.t.t. (Rm 12:18). Bet tas nenozīmē vienmēr būt jaukiem. Paskatieties uz Jēzu! Kā Cilvēka Dēls Viņš bija laipnības iemiesojums. Viņš iemiesoja visus tikumus pilnīgi! Bet vai saukt farizejus un saduķejus par “odžu dzimumu” (Mt 12:34 u.c.) bija jauki? Vai apgāzt galdus un dzenāt tirgoņus ar pātagu (Jņ 2:15 u.c.) bija jauki? Tas nebija jauki, bet acīmredzot, ja Jēzus tā darīja, tam bija jābūt laipni – Bibliskā ziņā. Viņa mērķis nebija izpatikt visiem. Viņa mērķis bija, kā es teicu pagājušā nedēļā, mīlestība un cilvēku atgriešanās. Dažreiz laipnība saka neērtas lietas, tomēr patiesas lietas, lai atklātu tumsību un atbrīvotu gūstekņus.
Kāds tam sakars ar piedošanu un netiesāšanu? Es esmu sekojis, kā politiskā un reliģiskā situācija Amerikā attīstās pēdējos gadus desmit. Ir bēdīgi. Progresīvie ietekmē arvien vairāk un vairāk sfēras, sākot ar augstskolām, valsts sektoru, kā arī Baznīcas. Netiesāšana tika pārdefinēta pirms vairākiem gadiem par maigo “es neko neteikšu, kā tu dzīvo; tu nesaki neko, kā es dzīvoju” uz radikālo “es dzīvošu, kā es gribu, un tev tas jāakceptē un jāatbalsta, citādāk tu esi netolerants rasists.” Savukārt piedošana tiek pārdefinēta tagad par to, “tu netolerants rasists esi atbildīgs par to, ko darījuši tavi senči, tev mūžīgi jākaunas par to, un varbūt pat tev ir jādod man kompensācija.” Varbūt tas izklausās kādam augstsirdīgi, bet tas nekādā ziņā nav bibliski.
Ja godīgi, šīs nedēļas notikumi pārsteidza mani ar to, ka šīs ideoloģijas ir pacēlušas savas pūķa galvas šeit tik drīz. Es savā naivumā domāju, ka mēs būsim vēl pasargāti no tā kādu laiku, bet manas acis tika atvērtas, un es domāju, ka arī jūsējās.
Ko piedošana un netiesāšana šajā kontekstā varētu praktiski nozīmēt mums, un kas mums ir jādara?
Pirmkārt, mums pašiem, kā indivīdiem, draudzēm un Baznīcām ir jālūdz piedošana, ka esam bijuši iesnaudušies par šiem spēkiem. Es zinu, ka es esmu vainīgs pie tā. Praida gājiens bija tikai sākums. Kā ļauns astoņkājis, tas ir izpletis savus taustekļus it visur. Lēnām, pa kaktiem, tumsas aizsegā. Kā senā Izraēlā mēs esam ļāvuši elku kalpošanai augstienēs turpināties. (2Ķēn 12:3 u.c.)
Bieži kristiešu vidū dzirdam frāzes, ka “Mosties, Latvija!”, vai ko citu. Mēs gribam atmodu Latvijā. Visi kristieši grib, kā ir rakstīts, ka Dievs mūs no debesīm uzklausīs un piedos mūsu grēkus un dziedinās mūsu zemi. Kurš gan to negrib? Bet, jautājums ir (mani ieskaitot), cik esam gatavi darīt pirmo panta daļu? Tur ir rakstīts: “Ja Mana tauta, kas saukta Manā vārdā, zemosies un lūgs – meklēs Mani un atgriezīsies no sava ļaunā ceļa” (2Lk 7:14). Dieva tiesa (1Pēt 4:17), kā arī atgriešanās sākas kur? Pasaulē? Nē – Tā Kunga namā. Atcerieties, ko Jesaja teica, kad viņš redzēja Kunga godību templī? “Tad es izsaucos: Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas!” (Jes 6:5). Jesaja kā pravietis savā svētumā varēja teikt – ar mani viss ir kārtībā. Nolemta šī nolādētā tauta! Bet viņš tā neteica. Viņš identificējās ar tautu, un atzina arī savus grēkus. Jeb atceries, ko Mozus teica Dievam par stūrgalvīgo tautu, “Ak, šī tauta ir darījusi lielu grēku, tā sev taisījusi dievu no zelta. Bet nu piedod viņiem viņu grēkus; un ja ne, tad izdzēs mani no savas grāmatas, ko Tu esi rakstījis” (2Moz 32:31-32). Mozus, kaut nebija darījis nekā ļauna, identificējās ar tautu un lūdza piedošanu viņu vietā.
Vai mēs esam tik droši, lai stāvētu starp Dievu un tautu un Jēzus dēļ lūgtu piedošanu vispirms par sevi un tad par tautu? Vai mēs esam gatavi lūgt, lai Dievs dod mums Garu, lai tā lūgtu? Ījabs tā lūdza par saviem bērniem katru dienu (Īj 1:5). Vai mēs mīlam savu tautu tik daudz, lai to darītu? Es nezinu, vai es esmu tam gatavs. Bet es zinu, ka es gribētu būt tam gatavs. Vai mēs kā draudze esam gatavi lūgt Dievam to gribu un prātu tā lūgt par mūsu noklīdušo tautu?
Otrs ir rīcība. Mēs kā tauta esam gatavi klusi paciest diezgan daudz. Bet, kā es lasīju Facebook’ā šonedēļ – šis solis no valdības varbūt bija solis par tālu. Paldies Dievam par sekulārām slavenībām, tādām, ka psihoterapeits Nils Konstantinovs un režisors Alvis Hermanis, kuri riskē ar savām karjerām, lai stāvētu pretī šim nonsensam – un cik tūkstoši dalījās ar viņu loģiskām, saprātīgām domām. Es gaidu, ka Baznīcu vadības arī drīz iznāks ar ziņām, bet nedomāju, kā masu mēdiji lauztos viņiem virsū, lai uzzinātu kristīgo viedokli. Bet tas neaptur mūs, lai paustu savu viedokli – skolām, ministrijām un ne tikai Facebook’ā vai instagramā. Kā mācītājs un moceklis Dītrihs Bonhēfers savā laikā ir teicis, viss, kas ļaunumam ir vajadzīgs, lai uzvarētu, ir ka labi cilvēki stāv klusi.
Noslēdzot varu teikt, ka netiesāšana nozīmē, ka nedrīkst nicināt otru cilvēku, otru personību. Viņš vai viņa ir radīti pēc Dieva tēla un līdzības tāpat, kā jūs. Bet mēs varam un mums vajag mīlestībā un laipnībā (kā Jēzus) tiesāt domas, mācības un ideoloģijas, kas runā pretī Dieva vārdam. Mērķis ir atbrīvot gūstekņus, jo tas ir, kas viņi ir – svešu ideoloģiju gūstekņi. Piedošanā ietilpst sevis identificēšana ar grēcinieku, kā darīja Mozus un Jesaja, lai Dievs viņiem piedod un atgriež uz patiesības ceļa.
Tātad, lūdziet par sevi, izsūdzot savus grēkus. Lūdziet par savu ģimeni, izsūdzot jūsu grēkus. Lūdziet par mūsu tautu, izsūdzot mūsu kopīgos grēkus, lai Dievs uzklausa no debesīm un dziedina mūsu zemi. Āmen.