“Cilvēks kokā”, 23.11.2022. (K.Zikmanis)

Teksti: Jes 12:1-6; 1Tes 2:1-12; Lk 19:1-10

Viens no maniem garīgajiem stiprinājumiem ir Patrika Henrija Rīrdona apceres par Dieva vārdu. Pie viņa var pamanīt teoloģiju, kas balstīta ne vien dziļās zināšanās, bet arī dzīvā pieredzē, kas gūta, esot draudzes mācītājam, kā arī dedzīgam lūdzējam. Ir trīs domas, ko Rīrdons iztirzā: 1) Cilvēks kokā, jeb ziņkārība, 2) No ziņkārības pie aicinājuma, un 3) No aicinājuma un iesaistīšanās.

Caķejs uzkāpa vīģes kokā, tāpēc ka “viņš gribēja Jēzu redzēt,bet nevarēja, jo pūlis aizsedza skatu. Citos vārdos – Caķejs bija ziņkārīgs. Ievērojiet! Caķejs nepievienojās Jēzus sekotājiem. Tā vietā viņš uzrāpās kokā. Tur viņš varēja vērot Jēzu no droša attāluma, ar zināmu nošķirtību. Caķejs sēž “pāri visam”.

Šī pieeja Jēzum mūsdienās ir diezgan izplatīta. Tā ir “pieeja” Pestītājam, kurā cilvēks patiesībā pie Pestītāja “nepieiet”. Komentāri par reliģiju masu mēdijos parasti apietas ar Jēzu šādā veidā—kā fenomenu, ko var vērot no droša attāluma.

Koks ar dažāda augstuma un virziena zariem padara vieglāku skatīšanos uz Jēzu no dažādiem leņķiem, ar dažādām tuvuma pakāpēm. No šiem dažādajiem augstumiem mūsdienu-Caķejs var prātot par Jēzu bez iesaistīšanās, bez pievienošanās Jēzus sekotāju pūlim. Un dažreiz, tā vietā, lai vērotu Jēzu, cilvēks kokā ir vairāk ieintriģēts pūlī ap Jēzu, nevis pašā Jēzū.

Mūsdienās cilvēki pieņem šādu nosacīti objektīvu, bet atšķirtu skatu uz Jēzu, un ir ļoti iespējams, ka vairums šādi “objektīvie un atšķirtie” skatītāji apmeklē dievkalpojumus. Viņi skatās, viņi klausās, viņi novērtē, bet viņi nepieņem lēmumu uzticēties savam ziņkārības priekšmetam—Kristum.

Tā tas vienmēr ir bijis. Notikums, kas risinājās apmēram gadu pirms Golgātas un Augšāmcelšanās ir labs piemērs. Apustulis Jānis iesāk sesto nodaļu savā evaņģēlijā šādi: “Pēc tam Jēzus pārcēlās pāri Galilejas, tas ir, Tiberijas, jūrai. Bet Viņam sekoja liels ļaužu pulks, tāpēc ka tie redzēja tās zīmes, ko Viņš darīja slimajiem” (Jņ 6:1-2). Ar šādiem vārdiem Jānis iesāk runāt par Jēzus brīnumaino maizes pavairošanu. Jēzus bija gatavs sevi padarīt par ziņkāres priekšmetu. Kā ir teicis Adriens Vonšpejers, “Lielais pūlis seko Jēzum. Viņi tā dara nevis ticībā, nevis mīlestībā, bet ziņkārībā un egoistiskās cerībās, ka redzēs vēl brīnumus.”

Tomēr šī ziņkārība nav pastāvīga. Tās pašas nodaļas beigās mēs lasām: “No šī brīža daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdzi” (Jņ 6:66). Šis teikums tieši seko Jēzus nodevēja apzīmēšanai. Jēzus saka: “Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība. Bet ir kādi jūsu starpā, kas netic.” Jānis komentē “Jo Jēzus no paša sākuma zināja, kas ir tie, kas netic, un kas ir tas, kas Viņu nodos.” (Jņ 6:63-64)

Jūdas Iskariots uzzināja, kādas nepatikšanas tas sagādā, ja paliek kokā. Viņš nevarēja mūžīgi būt “objektīvs”. Nodarbojoties ar to, ko filozofs Tomass Hobss sauc par “prātošanas iekāri” (lust of the mind), cilvēks, kas paliek kokā, ar laiku varētu tajā pakārties. Šī ir atšķirība starp Caķeju un Jūdu Iskariotu. Caķejs norāpās no zara; Jūdas tajā pakārās.

Taču varētu būt arī kāds labums no šāda veida ziņkāres par Jēzu. Vienmēr pastāv iespēja, ka Jēzus paskatīsies augšup koka zaros un sauks šo cilvēku vārdā. “Bet Jēzus, tai vietā nācis, paskatījās uz augšu un uzrunāja viņu: Caķej, kāp steigšus zemē, jo Man šodien jāiegriežas tavā namā.” Kad tas notiek—stāsts pāriet no ziņkāres pie aicinājuma.

Kā iepriekš tika teikts, ir kristieši, pat starp tiem, kuri apmeklē dievkalpojumus, kuri paliek kā ziņkārīgi vērotāji. To var secināt no tā, ka reti kāds apzinās, ka ir Kristus “aicināts”. Šādas runas ir gandrīz zudušas no kristiešu leksikas. Kurš sludinātājs mūsdienās savai draudzei saka, ka “vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti”? (Ef 4:4) No tā var secināt, ka kristieši mūsdienās vairs netiek Kristus aicināti, vai arī, viņi neapzinās šo aicinājumu. Toties Bībele māca, un kristīgā pieredze liecina, ka šis kopīgais aicinājums Kristū ir būtisks ticīgo vienprātībā un sadraudzībā. Šis kopīgais aicinājums ir tas, kas padara šo pūli ap Jēzu par draudzi, par Baznīcu.

Šis kopīgais aicinājums ir tas, kas dod mums kopīgu cerību, un šī kopīgā cerība savieno mūs Kristus draudzē. Apustulis Pāvils par šo tēmu daudzkārt runā: savā visagrīnākajā vēstulē, viņš rakstīja draudzei Tesalonikā “Dievs mūs nav aicinājis nešķīstībai, bet svēttapšanai” (1Tes 4:7). Piecus gadus vēlāk viņš rakstīja draudzē Korintā “Dievs ir uzticīgs, kas jūs aicinājis sava Dēla Jēzus Kristus, mūsu Kunga, sadraudzībā” (1Kor 1:9). Vēstulē Kolosiešiem viņš rakstīja “Kristus miers lai valda jūsu sirdīs, jo tam jūs esat aicināti kā viena miesa; esiet pateicīgi!” (Kol 3:15)

Reaģējot uz šo personīgo Kristus aicinājumu, Caķejs nokāpj no koka un pievienojas šai draudzei, šai Baznīcai, kura staigā kopā ar Jēzu. Ar Kristus aicinājumu Caķejs pāriet no ziņkārības uz līdzdalību.

Kaut Jaunā Derība runā par kopīgo aicinājumu, katrs cilvēks dzird šo aicinājumu savā vārdā. Šis apgalvojums ir patiess ne vien ar “Caķej, kāp steigšus zemē”, bet arī “Lācar, nāc ārā!” (Jņ 11:43). Mēs zinām, ka Labais Gans pazīst savas avis un sauc tās vārdā. Tas notiek ar Kristus aicinājumu, ka mēs tiekam pieskaitīti Baznīcai un tiekam savienoti vienā cerībā mūsu aicinājumā.

Un tas ir trešais, ko varam pārdomāt – iesaistīšanās. Dievs mūs šodien pulcina te tikpat droši, kā viņš bija pulcinājis Israēliešus Sinaja kalna pakājē. Vecajā Derībā šis pūlis tuksnesī pirmo reizi tika saukts ebrejiski par qahal, par draudzi, kas Jaunajā Derībā tiek tulkots grieķiski par ekklesia, jeb Baznīcu. Teoloģiski runājot, šis aicinājums ved pie inkorporācijas, iemiesošanas, pievienošanās, iesaistīšanās. Šajā ziņā Caķejs saskārās ar pirmo problēmu: viņš tik tikko pievienojās pūlim ap Jēzu, kad kāds šajā pūlī, liek viņam to nožēlot.

Kamēr Caķejs palika kokā, neviens viņu nekritizēja. Toties tūlīt, kad viņš norāpās zemē, citi cilvēki pūlī sāka viņu zākāt. Lūkas raksta: “To redzot, visi kurnēja un sacīja: Pie grēcīga cilvēka Viņš ir apmeties!” Šajā mirklī nebūtu, par ko brīnīties, ja Caķejs atkal uzrāptos kokā! Nav ko brīnīties arī, ka dažiem kristiešiem patīk piederēt tai, ko sauc par “neredzamo Baznīcu.” Lielākais pluss šādai “neredzamai Baznīcai” ir tas, ka tai nav problēmu. Neviens netiek kritizēts neredzamajā Baznīcā. Neviens netiek sarūgtināts neredzamajā Baznīcā. Neredzamai Baznīcai nav nepieciešama atgriešanās vai reformācija.

Bet, Jēzus nedibināja neredzamo Baznīcu. Viņš dibināja “šmucīgu” Baznīcu, ar visiem kompromisiem un komplikācijām, kas nāk līdzi jebkādai sabiedrībai, kas sastāv no grēcīgiem cilvēkiem. Jēzus dibināja Baznīcu, kurā apustuļi Pēdējā Mielastā ķildojās par to, kur kurš sēdēs (Lk 9:46; Mk 9:34). Jēzus dibināja Baznīcu, kurā divas draudzes dāmas—Euodija un Sintiha, kašķējās (Fil 4:2). Jēzus dibināja Baznīcu, kurā divi apustuļi—Barnaba un Sauls, nevarēja sastrādāties kopā (Apd 15:39). Jēzus dibināja Baznīcu, kurā bija nepieciešams Pāvilam atklāti nostāties pretī Pēterim (Gal 2:11). Vārdu sakot, Jēzus dibināja redzamo, iemiesoto Baznīcu.

Tas ir Caķeja nopelns, ka viņš neapvainojās redzot problēmas, kas nāk līdzi draudzes piederībai. Viņš aprēķināja cenu, kas nāk līdzi iešanai no ziņkāres uz līdzdalību. Viņš iemācījās, ko tas nozīmē mitēties novērot, tā vietā, lai sāktu nodoties. Lai Dievs mūs uz to svētī. Āmen.