Teksti: Apd 1:6–14; 1Pēt 4:12–14, 5:6–11; Jņ 17:1–11
“Pārnākuši viņi uzkāpa augšistabā, kur bija apmetušies Pēteris un Jānis, Jēkabs un Andrejs, Filips un Toms, Bartolomejs un Matejs, Jēkabs, Alfeja dēls, un Sīmanis Zēlots un Jūda, Jēkaba dēls.” (Apd 1:13)
Esmu dzirdējis par aptauju ASV, ko veicis sociologs Roberts Belā (Bellah), kas skaidro paradoksu starp to, ka reliģiozitāte aug, bet tai pašā laikā tikumiskā uzvedība degradējas. Viņa secinājums ir, ka 81 procents no amerikāņiem saka, ka indivīdam jānāk pie saviem ticības secinājumiem neatkarīgi no kādas baznīcas vai sinagogas. Tādējādi atslēga paradoksam ir, ka tie, kuri sevi sauc par kristiešiem, nonāk pie ticības pēc saviem ieskatiem – ieskatiem, kuri neprasa neko uzvedības ziņā. Kāda sieviete vārdā Šeila, ko sociologs intervēja, iemiesoja šo attieksmi: “Es ticu Dievam”, viņa teica. “Es nevaru atcerēties pēdējo reizi, kad biju baznīcā. Bet mana ticība ir aizvedusi mani tālu. Tas ir ‘Šeilisms’. Manas pašas sīkā balstiņa.”
Šī ir reāla problēma mūsu pasaulē. Visi grib būt indivīdi uz sabiedrības rēķina. Visi grib dziedāt līdzi Frenkam Sinatram un darīt lietas “My Way” (manā veidā), ignorējot faktu, ka mēs esam daļa no lielākās kopienas, kas balstās uz iepriekšējas sabiedrības panākumiem un veikumiem. Mēs neesam radušies tukšā laukā vieni paši, bet esam izauguši no tiem, kas bija pirms mums, un liekam pamatus tiem, kas būs pēc mums.
Dzejnieks Džons Dons (John Donne) ir teicis: “Neviens cilvēks nav sala”. Mēs visi esam izauguši ģimenē, skolā esam bijuši daļa no klases, uzskatām sevi par pilsētniekiem vai novadniekiem, par daļu no mūsu tautas, piederam kādai ticībai un galu galā dzīvojam vienā planētā. Mēs esam sociālas būtnes un esam daļa no kādas kopienas: mazas vai lielas. Dzejniece Anda Līce gudri ievēroja, ka Dievs saka, ka mēs esam kā zāle (Jes 51:12). Zāle neaug viena pati, bet kopā ar saaugušām saknēm. Nevar izraut vienu zāles stiebru un likt tam augt vienam. Zāle vienmēr aug kopā.
To mēs esam redzējuši ar Baznīcu no paša sākuma. Jēzus negāja viens, bet ap sevi veidoja kopienu, apustuļus, un ap viņiem citus mācekļus un sekotājus. To mēs esam redzējuši no iesākuma, ka Dievs teica, ka nav labi cilvēkam būt vienam (1Moz 2:18). No Ābrahama Dievs izveidoja tautu, nevis indivīdu grupu. Pie Sīnaja kalna Dievs slēdza derību ar tautu, nevis ar atsevišķiem cilvēkiem, kas meklēja garīgu apgaismojumu.
Protams, garīgumā ir vieta arī vientulībai. Kā Jēzus uzkāpa kalnā, lai lūgtos vienatnē, vai kā pravietis Elija, kas aizgāja tuksnesī, ir brīži garīgajā dzīvē, kad esam vienatnē ar Dievu. Tikai es un Dievs. Tas ir laiks, kad varam dzirdēt Dieva lēno, kluso balsi. Bet šie laiki vienmēr ir saistībā ar kopienas dzīvi. Jēzus uzkāpa kalnā, lai kalpotu ielejā. Elija aizgāja tuksnesī, lai sludinātu tautām. Mans laiks ar Dievu nav tikai manis dēļ, bet lai nestu svētību citiem. Kristietība ir jāizdzīvo kopienā. Savādāk kaut kas būtisks trūkst.
Šodienas lasījumā tiek minēti visi apustuļu vārdi: Pēteris un Jānis, Jēkabs un Andrejs, Filips un Toms, Bartolomejs un Matejs, Jēkabs, Alfeja dēls, un Sīmanis Zēlots un Jūda, Jēkaba dēls. Viņi bija visi kopā. Vai nebūtu vieglāk Lūkasam, kurš šo tekstu sarakstīja, rakstīt nevis visus vārdus atsevišķi, bet vienkārši “visi apustuļi”? Kāpēc minēt visus cilvēkus atsevišķi? Jo kaut mēs esam kopiena, katrs cilvēks un viņa unikalitāte ir svarīga kopienai. Kā Pāvils raksta, mēs esam Kristus miesa un katrs par sevi locekļi (1Kor 12:27). Katram ir savs pienesums, sava dāvana, sava vieta šajā kopienā. Mēs neesam “vēl viens ķieģelis sienā”, par ko grupa Pink Floyd dziedāja. Mēs esam daļa no simfonijas. Ja mūsu partija iztrūkst, tad skaņdarbs nav pilnīgs.
Bībele daudz runā par indivīdiem un viņu lomu kopējā stāstā. Esat domājuši, kādēļ ir tik daudz ciltsrakstu Svētajos Rakstos? Vai tas nav tādēļ, lai parādītu šo dinamiku – ka esam daļa no kopienas, bet katrs par sevi arī svarīgi. Mēs neesam “pelēka masa” Dieva acīs, bet savā starpā brāļi un māsas.
Un te mēs varam redzēt mijiedarbību starp indivīdu un kopienu. Viņi ir savstarpēji saistīti un atbalsta viens otru. Ja skatāmies uz apustuļiem, viņi atbalstīja cits citu, un kad nepieciešams pamācīja cits citu, lai viņi paliktu īstajā ticībā. Tādēļ tika sarakstītas Jaunās derības vēstules, lai pamācītu un paskubinātu ļaudis palikt īstenā ticībā. Šī mācība tiek saglabāta Baznīcā, šajā kopienā, ko Svētais Gars ir pulcinājis ap Dieva vārdu un sakramentiem, kas sastāv no ticīgiem indivīdiem, kas ir nodevušies, lai kalpotu cits citam.
Šajā laikā, kad vairāk satiekamies virtuāli, attālināti savos ekrānos, ir svarīgi neaizmirst, ka neesam vieni. Un šeit, kur mēs sēžam drošā divu metru attālumā viens no otra un neapskaujamies, kā agrāk, ir svarīgi zināt, ka mēs visi esam kopā. Mums ir dota Baznīca, kopiena, kas mūs uztur, māca, pamāca un vada. Mūsu līdzdalība tajā ir svarīga, jo mēs nenākam uz dievkalpojumu tikai sevis pašu dēļ, bet, lai atbalstītu, papildinātu un pamudinātu citus. Es, kā mācītājs, visvairāk jūtu to trūkumu Baznīcā, kad trūkstat jūs. Jo baznīca nav ēka, bet dzīvi cilvēki, kā jūs.
Visbeidzot, nebūsim kā amerikāniete Šeila, par ko stāstīju sākumā, kas uzskatīja, ka pati veido savu garīgumu, un pati staigā savu garīgo ceļu bez citiem, bez Baznīcas, bez šīs kopienas. Varbūt dažbrīd šķiet vieglāk dabūt savu garīgo barību internetā, un varbūt šajā laikā esam bagātinājušies no citām draudzēm. Pateicība Dievam! Bet atcerēsimies, kā zāle aug kopā un ir stipra kopā, tā Dieva draudze ir domāta kopā būšanai. Lai Dievs dod, ka drīz varēsim atkal pulcēties lielā skaitā, kā kupla ģimene! Āmen.