Teksti: Jes 53:2-6; 1Jņ 4:7-11; Jņ 15:9-17
“Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.” (Jņ 15:13)
Brīvība ir dārga.
Brīvība ir dārga varbūt tāpēc, ka daudzi to meklē. Cilvēki visā pasaulē tiecas pēc brīvības – vārda brīvība, politiskā brīvība, reliģijas brīvība; brīvība no vardarbības, no atkarības, no represijām. Kaut kas cilvēkā ilgojas pēc brīvības un tāpēc, ka pasaules mērogā joprojām ir tautas, kas to cītīgi meklē, brīvība ir dārga, jo maz to atrod. Brīvība ir dārga, jo tās iegūšana ir grūta.
Brīvība ir dārga varbūt tāpēc, ka tad, kad tā vairs nav, to var uzreiz sajust. Kad brīvība tiek baudīta kādu laiku bet tad tiek atņemta, daži to salīdzina ar dzīvības zaudēšanu, jo viņi saka, ka tas ir salīdzināms ar nožņaugšanu. Amerikas brīvības cīnītājs Patriks Henrijs ir teicis, “Dod man brīvību vai dod man nāvi!” Brīvība ir tik vērta, ka ir tādi, kuri labāk izvēlētos mirt, nekā dzīvot nebrīvē. Tik meklēta un pieprasīta ir brīvība. Brīvība ir dārga, jo tās atņemšana var dziļi sāpēt, un to var dziļi just.
Bet brīvība noteikti ir dārga tāpēc, ka lai par to samaksātu, cena bieži, ja ne vienmēr, ir mērīta asinīs. Kādam, vai vēl biežāk, kādiem ir jācieš un pat jāmirst, lai brīvību varētu iegūt. Kādam vai kādiem ir jāiet bojā, lai citi varētu baudīt šo dārgumu, šo tik grūti iegūstamo vērtību. Jā, brīvība ir dārga, jo cena tai ir asinis.
Lāčplēša dienā mēs atceramies ar godu tos cilvēkus, kuri krita karā, lai Latvija varētu būt brīva. Latvijas tauta bija sagūstīta tik daudz gadsimtus zem citas varas jūga. Nesen Latvijā viesojās kāds amerikānis-misionārs. Vēsturnieks būdams viņš bija izlasījis Latvijas grūto vēsturi un brīnījās. Asaras acīm viņš teica, “Šī tauta ir tikusi mīcīta un spaidīta 800 gadus! Viņi saprot brīvības cenu.” Paskatoties uz piemiņas plāksnēm pie sienām daudzās baznīcās, vai līdzīgiem pieminekļiem viscaur Latvijā mēs redzam, cik daudz Latvijas dēliem bija jācieš mūsu dēļ.
Un tas nav viss. Šīs plāksnes bieži piemin tikai Pirmā pasaules kara un Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušos. Cik vēl krita Otrā pasaules karā? Cik cieta Latvijas dēļ caur represijām un izsūtīšanām? Cik cieta atmodas laikā, lai mēs varētu dzīvot zem brīvā sarkan-balt-sarkanā karoga šodien? Tie visi ir jāatceras, jo tie visi samaksāja par Latvijas, par mūsu brīvību.
Un padomājiet, ko viņi bija darījuši, lai pelnītu ciešanas vai nāvi? Neko. Pilnīgi neko. Viņi vienkārši gribēja būt brīvi, jo naidnieks bija žņaudzis un sagūstījis tautu. Kā skan kantātē Dievs, Tava zeme deg! “Elpot grib Latvijas dēli!” Un tāpēc, ka elpot grib Latvijas dēli, Latvijas dēliem bija jāmaksā ar savām asinīm. Viņi gāja bojā, lai mēs varētu iet brīvībā.
Mūsu Kungs un Pestītājs, Jēzus Kristus, ir teicis, “Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.”1 Karā kritušie un cietušie ir parādījuši šo mīlestību pret savu dzimteni, pret savu tautu, lai mums būtu miesas brīvība.
Bet kā ir ar dvēseles brīvību? Vai nav tā, ka mūsu visdziļākā vajadzība ir pēc dvēseles brīvības? Dievs mūs radīja brīvus, bet grēks ir sagūstījis un nožņaudzis tautu un darījis mūs par vergiem. Jēzus teica: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs” (Jņ 8:34). Svētie Raksti mūs māca, ka grēka nopelns ir nāve (Rm 6:23). “Caur vienu cilvēku grēks ir ienācis pasaulē, un caur grēku nāve pie visiem cilvēkiem iespiedusies, jo visi ir grēkojuši!” (Ebr 13:14; Rm 7:5; 1Kor 15:21,56-57). Mēs visi esam sagūstīti zem grēka varas jūga.
Lai parādītu savu mīlestību pret mums, Jēzus cieta un mira mūsu dēļ, lai mums būtu dvēseles brīvība. Brīvība no grēka un no elles, jo grēks un velns bija sagūstījis cilvēci. Kā mēs dzirdējām lasījumā šodien: “Šī ir tā mīlestība nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet, ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai” (1Jņ 4:10). Lai dāvātu mums brīvību, Jēzus atdeva savu dzīvību, lai samaksātu par mūsu grēkiem. Tas ir ko nozīmē pravietojums no Jesajas grāmatas: “Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jes 53:5)
Ko Jēzus bija izdarījis, lai pelnītu tādas ciešanas un nāvi? Neko! Bet Viņš to izcieta un mira mūsu dēļ. Lielāka mīlestība nav! Dvēseles brīvības cena arī ir mērīta asinīs, un Jēzus, Dieva Dēls, izlēja savas asinis, mirstot pie krusta, lai samaksātu šo cenu. Dvēseles brīvība ir neizmērāmi dārga. Dieva mīlestība pret mums ir tik liela, ka Viņš bija gatavs par to samaksāt. Dieva brīvības dāvana ir mūžīgā dzīve Jēzū Kristū, mūsu Kungā.4
Bet paturēt brīvību brīvu nav viegli. Brīvības kopšanai un paturēšanai arī ir sava cena. Šo cenu var mērīt sviedros, jo brīvības kopšana un paturēšana ir panākta caur darbiem. Ja kāds ir cietis, lai mums būtu brīvība, vai mums nepienāktos šo brīvību mīlēt un cienīt, sargāt, glabāt un paplašināt? Ja kāds ir miris, lai mums būtu brīvība, vai mums nepienāktos šo brīvību pušķot un rotāt, nevis mētāt un nīst? Kā latviešiem mums patīk burkšķēt. Šis nav labi, tas nav labi! Būtiskas izmaiņas nesākas Saeimā. Tās iesākas mūsu sētās. Brīvību var pušķot un rotāt daudz veidos, bet varbūt visus veidus var sasummēt apustuļa Jāņa vārdos: “Mīļie, ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt” (1Jņ 4:11). Mēs esam brīvības rota, ja mēs dzīvojam mīlestībā.
Mīlestība dara labu. Mīlestība nedara viens otram pāri. Mīlestība palīdz. Kā stāv rakstīts: “Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu.” (1Kor 13:4-7)
Bet īsta dievišķā mīlestība arī brīdina, kad kāds dara sev pāri, lietojot savu brīvību bezatbildīgi un nepareizi. Mūsdienās mīlestība tiek definēta kā brīvība no kritikas. Ka nedrīkst kritizēt otru cilvēku pat tad, ja tas, ko viņš dara ir nepareizi, neloģiski, pretdabiski, pret bibliski. Īstā vārda brīvība ļauj dzirdēt visas balsis, ne tikai “pareizās”, “atļautās”. Ir cilvēki šajā dievnamā, kuri atceras politbiroju, kas cenzēja, ko var, ko nevar teikt. Politbirojs tagad ir Tviters, Feisbūks, Tik-toks u.tml. Mūsdienās brīvības vārdā brīvība tiek nosmacēta. Vai nav interesanti, ka publiskā sfērā visi viedokļi ir atļauti, izņemot konservatīvo, kristīgo viedokli? Vienīgā balss, kas var nest īstu brīvību – Dieva balss – tiek apklusināta. Sabiedrība slīkst arvien dziļākā tumsā, domādama, ka tiecas pēc gaismas. Ir laiks kristīgajai baznīcai noslīgt ceļos un lūgt debesu žēlastību atbrīvot grēka gūstekņus, sākot ar sevi, savā Baznīcā, savā valstī, mūsu pasaulē. Dievs saka, ja “Mana tauta, kas ir pēc Mana Vārda nosaukta, tad pazemosies un pielūgs un meklēs Manu vaigu, un atgriezīsies no saviem ļaunajiem ceļiem, tad Es viņus no debesīm uzklausīšu un piedošu viņu grēkus, un dziedināšu viņu zemi.” (2Lk 7:14)
Brīvība ir dārga. Godāsim tos, kuri mums ir devuši šo brīvību, dzīvojot mīlestībā. Dvēseles brīvība arī ir dārga. Pieņemsim savās sirdīs To, kas šo brīvību mums ir devis, dzīvojot ticībā, kā dzejnieks Andrejs Eglītis reiz rakstīja:
Pasniedz mums ticības vairogu spožu
Pār nīcības lejām,
Lai mēs caur laikmetu mainību
Mūžīgā valstībā ejam. Āmen.
(A. Eglītis, “Dievs, Tava Zeme deg!”)