“Dārgā žēlastība”, 10.nov.2019. (K.Zikmanis)

“Es paļaujos uz to, ka Dievs, kas pie jums iesāka labo darbu, to pabeigs līdz Jēzus Kristus dienai.” (Flp 1:6)

1978 g. 11. augustā liels hēlija gaisa balons vārdā “Double Eagle II” ar komandu pacēlās ASV skaidrajās debesīs virs Meinas štata kartupeļu laukiem. Viņu galamērķis bija Parīze, Francija. Pacelties aerostatā ir sarežģīti, bet viena lieta bija skaidra: lai balons paliktu gaisā, ceļam progresējot, pāri bortam būtu jātiek pārmestam balastam. Pēc sešām dienām, tuvojoties Eiropas kontinentam, kāds no komandas savā dienasgrāmatā bija rakstījis: “Mēs gudri bijām tērējuši balastu, bet, kad tuvojāmies krastam, tas nenācās lēti… pāri bortam gāja tādas lietas kā magnetafoni, radio, kinožurnāli, guļammaisi, krēsli, lielākā daļa mūsu ūdens, ēdieni un aukstumsomas, kur tie glabājās.”

Sekot Kristum ir gudrākā izvēle, ko cilvēks var izdarīt, bet tas nenākas lēti. Kā bija šiem balonistiem, vairākām svarīgām lietām bija jātop atmestām, jo tās viņus apgrūtināja. Tā tas ir arī ticīgam cilvēkam, kristietība ko maksā, un, laikam ejot, mēs atbrīvojamies no tām lietām, kas traucē.

Dītrihs Bonhēfers, 20. gs. vācu teologs, kurš aizgāja bojā nacistu koncentrācijas nometnē, savas stingrās kristīgās stājas dēļ, raksta savā grāmatā “Sekošana Kristum” par lēto žēlastību un par dārgo žēlastību. Viņš žēlojas, ka tas, ko savā laikā nācās dzirdēt kristiešu aprindās un sludināts no kanceles bija tas, ko viņš dēvē par lēto žēlastību. Tādu žēlastību, kas neko neprasa no cilvēka. Nekādas izmaiņas raksturā, domāšanā vai uzvedībā. Cilvēks dzird evaņģēliju, bet paliek tāds pats, kā iepriekš. Pēc atgriešanās neseko nekāda māceklība, nekāda līdzināšanās Kristum, nekāda sekošana Kristum.

Šāda lēta žēlastība atņem kristietībai tās esenci, tās būtību, tās spēku. Tā ir “prāta” lieta, nevis “sirds” lieta, kur cilvēks piekrīt Kristus mācībai intelektuāli, bet neļauj vai nesaprot, ka tai ir jāmaina viņu no iekšienes. Lēta žēlastība sludina grēku nožēlu bez atgriešanās no grēka. Lēta žēlastība sludina sekošanu Kristum bez piepūles. Lēta žēlastība galu galā sludina Kristu bez krusta.

Turpretī dārga žēlastība ir tāda, kas kaut ko prasa no mums. Mārtiņš Luters, skaidrojot ūdens kristību, saka tā: “Tā nozīmē, ka ik dienu vecajam cilvēkam mūsos sirds satriektībā un grēku nožēlā jātop noslīcinātam un jāmirst ar visiem grēkiem un ļaunajām kārībām. Savukārt ik dienu jāceļas un jāatdzimst jaunajam cilvēkam, kas taisnībā un šķīstībā Dieva priekšā dzīvo mūžīgi.” Kad saprotam grēku nožēlas vietu mūsu dzīvēs, tad gribam atstāt tos ļaunos darbus, ko kādreiz darījām. Kad saprotam grēku nožēlas būtību, un ieraugām, cik tā dārgi maksāja mūsu Kungam, lai mums to nodrošinātu, tad mēs saprotam, kas ir dārga žēlastība. Tā dārgi maksāja mūsu Kungam, un tā maksās arī mums.

Ko tā maksās? Tā maksās mums visu. Kad Jēzus teica mācekļiem: “Nāc, seko man!”, viņi atstāja visu, lai sekotu – tēvu, māti, dzīvesveidu, karjeru, visu. Viņi varēja to darīt, jo aicinātājs bija Jēzus. Tāpat kā Pēteris varēja staigāt pa ūdens virsu tāpēc, ka Jēzus viņu sauca. Tas ir drosmīgs solis nezināmajā. Bet tas ir drošs solis, jo tas ir kopā ar mūsu Kungu.

Mācekļi atstāja visu, bet līdz ar to ieguva visu. Viņi nebija atkarīgi no cilvēkiem vai mantas, un līdz ar to varēja būt brīvi dibināt un veidot veselīgas attiecības ar visiem un lietot mantu, nevis būt mantas vergi. Jēzus prasa atstāt visu, bet tā vietā dod vislabāko.

Saprotiet man pareizi. Lai sekotu Kristum, nenozīmē, ka mums tagad ir jāatstāj tuvinieki – tēvs, māte, sieva, vīrs, bērni vai pienākumi novārtā, aizbēgot no pasaules, lai lūgtu Dievu un gavētu. Sekot Kristum nozīmē sakārtot visu pareizajā secībā, liekot Dievu pirmajā vietā visās savas dzīves jomās. Burtiski atstāt visu ir aicinājums tikai retajiem, bet sekot Kristum un sakārtot savu dzīvi ir dots visiem.

Jēzus saka: “Ja kāds grib Man sekot, tas lai aizliedz sevi, ņem savu krustu un seko Man!” (Mt 16:24). Šī ir dārgās žēlastības būtība. Tikai tad, kad esam to darījuši, izpratīsim žēlastību un novērtēsim to. Aizliegt sevi nozīmē vērtēt tuvāko augstāk par sevi. Aizliegt sevi nozīmē ticēt Dieva vārdam un darīt visu, lai tam sekotu. Aizliegt sevi nozīmē kā Luters saka – ikdienas noslīcināt veco cilvēku grēku nožēlā, un ikdienas augšāmcelt jauno cilvēku Kristū. Esmu dzirdējis teicienu, ka ja esi nācis pie Jēzus un nekas tevī nav mainījies, tad ej atpakaļ pie Viņa – tu neesi Viņu saticis. Dārgā žēlastība, kas seko Kristum, veiks izmaiņas mūsos un mainīs mūsu sirdis. Dārgā žēlastība liek mums spert soli ticībā un mainīties Kristus dēļ.

Pāvils par to raksta savā vēstulē Filipiešiem, ko dzirdējām otrajā lasījumā. “Es paļaujos uz to, ka Dievs, kas pie jums iesāka labo darbu, to pabeigs līdz Jēzus Kristus dienai.” To darbu, ko Dievs ir iesācis mūsu sirdīs, Viņš arī pabeigs. Tas ir apsolījums mums. Mēs varam uz to paļauties. Bet Pāvils, šo apsolījumu sakot, saprot, ka mēs paliksim Kristū, ka mēs sekosim Kristum. Ir svarīgi censties. Pāvils citur raksturoja kristiešu dzīvi kā sacīkstes (1Kor 9:24), kur mēs disciplinējām sevi, lai saņemtu goda balvu – mūžīgo dzīvi. Mūžīgā dzīve ir jau mūsu Jēzū Kristū, bet, ja mēs padodamies un vairs nesekojam Kristum, pārstājam censties būt Viņa žēlastībā un atmetam Viņa žēlastības līdzekļus, tad mēs kļūstam par nederīgu sāli, kas vien derīga ārā izmešanai (Mt 5:13). Tādēļ ir vērts apņemties un teikt savā sirdī: Lai tas maksātu, ko maksādams, es palikšu Tavā žēlastībā!

Lēta žēlastība, tāda, kas no mums neprasa upurus, neprasa mums līdzināties Kristum, neprasa sekošanu Kristum un tādēļ neprasa no mums neko, nav īsta žēlastība, bet pašapmāns. Dārga žēlastība ir tāda, kas apņemas sekot Kristum un ļaut Svētajam Garam caur žēlastības līdzekļiem un kristīgajām disciplīnām izmainīt mūsu sirdis, lai tās līdzinātos mūsu Pestītājam.

Post scriptum, tie balonisti, par ko runāju sākumā, veiksmīgi sasniedza savu galamērķi. Lai Dievs dod, ka mēs nesamierināmies ar lēto, bet vienmēr tiecamies pēc Dieva dārgās žēlastības un sasniedzam savu galamērķi, dvēseles pestīšanu. Āmen.