Teksti: 1Moz 45:3–11,15; 1Kor 15:35–38; Lk 6:27–38
“Mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst.” (Mt 6:27)
Es ar savu dēlu Mārtiņu reiz bijām uz kino, kur kādā sižetā filmas varonis bez provokācijas, bez iemesla, vienkārši aiz dusmām nogalināja ļauno. Mēs ar Mārtiņu skatījāmies viens uz otru un teicām: “Tā nedrīkst!” Kad ļaunais tā rīkojas, tas šķiet viņa raksturā – viņš taču ir ļaunais, un rīkoties ļauni ir viņa dabā. Bet kad labais sāk rīkoties ļauni, tad kaut kas cilvēkā lec kājās un kliedz, ka labie tā nedara. Labajam jābūt labam un jādara labi.
Kāpēc mēs tā domājam? Jo labais ir labs un rīkojas pēc zināma ētikas kodeksa. Ja labais sāk uzvesties un rīkoties kā ļaunais, tad robeža starp abiem tiek nojaukta, un ir grūti atdalīt vienu no otra. Tā ir ļoti raksturīga mūsdienu tendence – sajaukt labo ar ļauno, nojaukt līniju starp abiem. To varam redzēt visapkārt – filmās, teātrī, reklāmās. Doma ir šāda – padarīt šos tēlus ticamus, reālus. Bet problēma ar to ir tāda, ka mēs zaudējam patiešām labus tēlus, kurus imitēt un atdarināt. Ja filmu varoņi ir sajaukums starp labo un ļauno (t.i., nav īsti skaidrs viņu uzvedībā, kas ir labs un kas ir ļauns), kādu signālu mēs sūtām mūsu bērniem un mums pašiem?
Jēzus novilka ļoti skaidru robežu. “Mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst.” Mēs nedrīkstam rīkoties ļauni savās sirdīs, pat pret saviem ienaidniekiem nē. Jēzus prasa no mums viscēlāko rīcību – mīliet savus ienaidniekus.
To ir viegli teikt, bet grūti īstenot. Ar gribasspēku ir par maz, lai īstenotu šo Jēzus pavēli – mīlēt savus ienaidniekus. Vai esat mēģinājuši? Ja kāds mums sit, tad dabiska reakcija ir sist pretī. Ja kāds mūs apmelo, aprunā, nomelno, tad ir grūti nepalikt savā sirdī rūgtiem pret šo cilvēku. Dabiskais cilvēks nespēj darīt labu pāridarītājam.
Kad ieraugām šo dilemmu, ka “nevis to labo, ko gribu, es daru, bet rīkojos ļauni, kā pats negribu” (Rm 7:19|), tad ir jāiet pie Tā, kas ir mīlestības avots, lai Viņš, kas deva šo pavēli, mīlēt savus ienaidniekus, var palīdzēt mums to īstenot.
Jēzus saka: “Svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs apvaino” (Mt 6:28). Ja nespējam labu pateikt ienaidniekam acīs, tad vismaz varam teikt labu par viņu Dieva priekšā – lūgt, lai Dievs viņu svētī, lai Dievs atrisina konfliktu. Tas ir liels solis. Varam lūgt kā Tēvreizē: “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Ir svarīgi piedot vispirms savā sirdī, tad runāt aci-pret-aci.
Jo, ja rīkojamies ļauni, mēs tādi arī paliksim. Ir viegli domāt pie sevis: “Bet man ir tiesības šādi justies!”, un varbūt tā ir, bet mēs esam gaismas bērni un esam aicināti uz cēlāku rīcību.
Es spilgti atceros, ko kāds no maniem pasniedzējiem Lutera Akadēmijā, māc. Edgars Mažis, komentēja par šo pantu: “Kas tev sit pa vienu vaigu, tam pagriez arī otru” (Mt 6:29). Mateja evaņģēlijā ir pievienots viens vārds klāt “sit pa labo vaigu.” Ja par to padomā, lai sistu pa labo vaigu, ir jāsit ar kreiso roku. Pārsvarā cilvēki ir labroči. Ja labrocis sit otram pa seju, viņš iesit tam pa kreiso vaigu, nevis labo. Tādēļ varam nojaust, ka kaut kas te notiek negodīgi – cilvēks sit otram, nevis stājoties viņam pretī aci-pret-aci, bet no sāniem, ieslīpi, kā jau teicu, negodīgi. Ja tas tā ir, tad pagriezt otru vaigu nozīmē stāties tam cilvēkam priekšā, lai godīgi sacītu, kas sakāms, nevis pa kaktiem. Runa ir par godīgu rīcību. Sevišķi no mūsu puses. Tas prasa drosmi. Mīlestības atbilde uz pasaules sitieniem ir drosmīga. Jēzus bieži skatījās savu ienaidnieku acīs drosmīgi, bet ar mīlestību. Mīlestībā, kas nelokās uz taisnības rēķina.
Jēzus aicina mūs uz cēlāku mērķi. Mīlēt nemīlamos. Atmaksāt ļaunu ar labu. Tas ir darāms tikai Dieva spēkā. Tikai tad, kad Dieva Gars mūs vada, mēs varam izpildīt šo pavēli.
Rezultāts ir tāds, ka pasaule ieraudzīs atšķirību. Jēzus saka, ka ir viegli mīlēt tos, kas tevi mīl. Pasaule tā dara. Bet, kad pasaule redz, ka mēs darām citādāk, tad cilvēki to pamanīs un vaicās – kāda ir tava motivācija? Tas, kas uzvar pasauli, ir nevis bauslības pātaga, bet evaņģēlija mīlestība. Mīlestība maina cilvēkus, nevis skarbi vārdi vai rīcība.
Pirmajā lasījumā dzirdētais stāsts par Jāzepu un viņa brāļiem atklāj šo patiesību, ka mīlestība maina cilvēku sirdis. Jāzepa brāļi apskauda savu jaunāko brāli, jo tēvs Jēkabs viņu mīlēja vairāk nekā pārējos. Viņi ienīda savu brāli, jo jutās tēva nemīlēti. Droši vien tas ir netaisnīgi, ka tēvs vai māte izrāda vairāk mīlestības vienam bērnam nekā pārējiem. Bet brāļu rīcība nebija pareiza. Tā vietā, lai aprunātos ar tēvu aci-pret-aci un runātu par viņa negodīgo rīcību pret pārējiem brāļiem, viņi izlika savas dusmas uz pašu Jāzepu. Atriebības garā viņi pārdeva Jāzepu verdzībā uz Ēģipti. Viņi tikpat kā nogalināja savu brāli skaudības dēļ.
Gadi paiet. Jāzeps, Dieva vadībā nokļūst augstākajā amatā Ēģiptē aiz paša faraona. Un bada un trūkuma spiesti Jāzepa brāļi stāv kā ubagi viņa priekšā. Jāzeps ir dilemmas priekšā. Jāzeps ir izšķiroša jautājuma priekšā. Rīkoties godīgi un kā labajam tēlam, vai atriebties un atmaksāt saviem brāļiem par visu, ko viņi viņam darījuši? Atmaksāt ļaunu ar ļaunu, vai ļaunu ar labu? Lūk, kāda izvēle! Viņam bija vara darīt gan vienu, gan otru, un neviens nerunātu viņam pretī un neturētu viņu pie atbildības, jo viņam bija absolūta vara darīt, kā viņam tīk. Šādos brīžos, kad cilvēkam ir tāda vara darīt, kā viņš grib, bez jebkādām sekām sev, labiem cilvēkiem ir visriskantāk darīt ļaunu. Ir rakstīts, ka “Atriebība ir Mana, saka Tas Kungs” (Rm 12:19), un tāpēc, ka Viņš ir Taisnais Tiesnesis, kas atmaksās ļaunu nevis mēs, Jēzus saka, ka mums būs atmaksāt ļaunu ar labu.
Jāzeps ir lielas izvēles priekšā – darīt labu vai atmaksāt ļaunu ar ļaunu. Ko viņš darīja? Dievs bija pārmācījis viņu spaidos un grūtībās tā, ka tagad, redzot savus brāļus, lūdzot maizi, kā ubagiem viņa priekšā, viņš spēja apžēloties par viņiem. Viņš saprata, ka nekas nenāktu par labu, ja viņš atriebtos saviem brāļiem, tādēļ teica, “Jūs domājāt pret mani ļaunu, bet Dievs to domāja par labu, lai darītu kā šodien – liktu dzīvot lielai tautai!” (1Moz 50:20). No labuma un žēlastības Dieva spēkā var augt vēl labums un vēl vairāk žēlastības.
Jāzeps ir Jēzus Vecās Derības atspulgs. Viņš atspoguļoja to, ko Jēzus darīja, un kāds Viņš ir. Jāzeps netaisnīgi cieta, bet beigās izglāba daudzus. Jāzeps atmaksāja ļaunu ar labu. Tā darīja Jēzus. Un katru reizi, kad mēs tā darām, mēs atspoguļojam ļaunajai pasaulei Kristu, un liekam tai domāt – ja šis cilvēks var tik labi rīkoties, darot labu ļaunā priekšā, tad ir jābūt kam augstākam, kam labākam, kas dod viņam spēku to darīt. Jēzus saka, lai mēs uzvaram ļaunu ar labu ne tikai tāpēc, ka tā ir pareiza rīcība, bet tāpēc, ka pasaule redz mūsu labos darbus un godā mūsu Tēvu, kas ir debesīs (Mt 5:16). Āmen.