Teksti: 2Moz 15:22–16:10; 1Pēt 2:1–10; Jņ 15:1–11
Dārza kopējs un vīnakoka zars
Uzklausīsim lasījumu no Jāņa evaņģēlija 15. nodaļas: “”ES ESMU īstais vīnakoks, un Mans Tēvs ir dārza kopējs. Ikvienu zaru pie Manis, kas nenes augļus, Viņš noņem, un ikvienu, kas nes augļus, iztīra, lai tas jo vairāk augļu nestu. Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ, ko Es uz jums esmu runājis. Palieciet Manī un Es – jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī. ES ESMU vīnakoks, jūs tie zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt. Ja kas nepaliek Manī, tas kā zars izmetams ārā un sakalst; tos savāc un iemet ugunī, un tie sadeg. Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, tas jums notiks. Ar to Mans Tēvs ir godā celts, ka jūs nesat daudz augļu un topat par Maniem mācekļiem. Kā Tēvs Mani ir mīlējis, tā Es jūs esmu mīlējis: palieciet Manā mīlestībā! Ja jūs turēsit Manus baušļus, jūs paliksit Manā mīlestībā, itin kā Es esmu turējis Sava Tēva baušļus un palieku Viņa mīlestībā. To Es uz jums esmu runājis, lai Mans prieks mājotu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs.”
Šī Jēzus līdzība ir dziļa un plaša, kas mums liek domāt par savām attiecībām ar Dievu, kā to mudina darīt šīs līdzības vārdi : “Ikvienu, kas nes augļus, iztīra, lai tas jo vairāk augļus nestu.” Dievs mūs iztīra. Dvēseles iztīrīšana nav tas, ko mums patīk piedzīvot. Kā jau iztīrīšanas procesā tas notiek nākas secināt, ka mēs staigājam ar kaut ko lieku sevī. Īpaši neērti ir, ja Dievs ir tas, kas tevi iztīra. Dievs iztīra, jo Dievs vienīgais spēj iztīrīt no pilnīgi visa. Kāpēc tas mums ir neērti? Jo cilvēkiem nepatīk pārmaiņas, jo mūsu miesā valdošais iedzimtais grēks jeb miesas likums nevēlas atteikties no vecā un nevēlas arī jauno likuma dzīvi Dievā, tādēļ ka tas liks sirdī varu dot Dievam, kas mums nepatīk.
Gluži kā tas ir ar zaru, uz kura aug dažādi mazāki zari, kas pašam zaram netraucē. Tomēr atnāk dārza kopējs, kas tos nocērt. Šādi dārza kopējs attīra zaru un pārņem kontroli pār situāciju. Turpretim mums viss šķiet nepieciešams, nekas nav mūsos jāiztīra. Bet vai viss, kas ir mūsos, mums palīdz? Šis ir jautājums, ko varam sev uzdot. Tomēr šo redz dārznieks, kas ir ar skatu no malas. Vienīgi Dievs redz mums visu traucējošo un lieko pilnībā, un vienīgi Dievs spēj mūs no tā iztīrīt.
Šī līdzība precīzi ilustrē mūsu nespēju mainīt savu samaitāto gribu, kurai nav spēja izšķirt labu no ļauna. Mūsu samaitātā griba arī nespēj atbrīvoties no liekā, tas ir ļaunā, kas mūs ikdienā kavē. Vienīgi Dievs spēj atšķirt labu no ļauna, tāpēc arī Dievs ir vienīgais, kas spēj mūs iztīrīt. Mēs šo dzīves patiesību sapratuši esam Dieva aicināti atbilstoši rīkoties. Mums ir jāveido attiecības ar Dievu, jo kurš grib būt nederīgs ugunī metams zars? Neviens to nevēlas. Tomēr ir labās ziņas, Dievs arī to nevēlas. Tādēļ Dievs nāk pie mums kā dārza kopējs, Dievs šādi mūs atbrīvo no nevajadzīgā un traucējošā.
Viens no attīrošiem līdzekļiem, ko Kristus ir atstājis savai baznīcai, ir grēksūdze. Tajā mēs caur Kristus pavēli izsūdzēt cits citam grēkus tiekam aicināti nākt pie Dieva un attīrīt sevi Dieva priekšā. Grēksūdzē Dievs paņem to, kas mūs nospiež un traucē uz visiem laikiem un mācītājs Dieva pavēlē pasludina mums grēku piedošanu. Šis ir tikai viens no veidiem kā Dievs var mūs iztīrīt no liekā un nevajadzīgā, kā dārza kopējs nocērt no zara visu lieko.
Šādas pārmaiņas var radīt sāpes, kas tālāk rosina mūsos skumjas, taču mēs esam aicināti atcerēties, ka šīs sāpes rada dievišķās skumjas. Pāvils par tām raksta: “Jo dievišķas skumjas dod atgriešanās svētību, ko neviens nenožēlos; bet pasaulīgas skumjas nes nāvi.”(2.Kor. 7:10) Daudz svētīgāk ir ciest dievišķas skumjas, jo tās nes mūsu garīgo atgriešanos, ko mēs esam aicināti pieredzēt ikdienas attiecībās ar Dievu.
Tikai Dievs spēj mūsos uzturēt garīgo dzīvību ar atgriešanos ikdienas, jo Dievs mūsos ir radījis dzīvību. Gan fiziskā, gan garīgā dzīvība ir redzamākās Dieva žēlastības dāvanas mūsos. Dievs savu mīlestību uz mums atklāj arī šajā Jēzus līdzībā : “Ja jūs turēsit manus baušļus, jūs paliksit manā mīlestībā.” (Jņ. ev. 15:10) Dieva mīlestība ir redzama vēl daudzviet pie mums un mūsu dzīvēs, bet mēs bieži šai mīlestībai paejam garām. Viena no tādām vietām ir šis Jēzus aicinājums turēt baušļus. Šis aicinājums var šķist sākumā tieši pretējs mīlestībai, Jēzus pavēl turēt baušļus.
Tomēr tas atklāj Jēzus patiesās rūpes par cilvēku. Tieši kā ikdienā vecāki rūpēs par saviem bērniem tiem norāda uz ko tādu, ko bērni nedrīkst darīt. Tā kļūst nevis par kādu bijīgu paklausību, bet tā ir mīlestība darbībā, jo vecāki rūpēs par bērniem tiem liedz to, kas tiem darīs pāri. Šo Dieva darbošanos pie mums Jēzus skaidro ar šo līdzību.
Šiem vārdiem ir otrs vēstījums, kas mūs grib novest pie kādas atziņas. Jēzus dod šo pavēli mums, lai mums liktu saprast cik svarīgi ir paļauties uz taisnošanu ticībā Kristum nevis uz saviem darbiem. Jēzus dod pavēli pildīt baušļus, mēs nespējīgi pavēli izpildīt meklējam Dievu, jo saprotam, ka Dievam ir jābūt kādai atbildei kā izbēgt no soda par bauslības neizpildīšanu. Dievam ir atbilde, Jēzus nāve un augšāmcelšanās ticīgo atraisa no bauslības uzrādītās vainas, vienlaicīgi saglabā Jēzus pavēli baušļus pildīt.
Jēzus līdzību turpina Pāvils vēstule efeziešiem : “Viņā visa celtne, kopā salaista, aug par svētu templi Tam Kungam. Un Viņā arī jūs līdzi tiekat uzcelti par Dieva mājokli Garā.” (Ef. 2:21-22) Pāvils šeit raksta par to pašu procesu, kuru Jēzus apraksta savā līdzībā par vīnakoku un dārza kopēju. Cilvēks dzīvi ticībā dzīvo kopā ar Dievu. Pāvils skaidro, šo ticības dzīves realitāti ar šo līdzību, ka mēs, kas ticam Dievam, vispirms esam Dievā. Vienlaicīgi visi kopā mēs esam salaisti par svētu templi Tam Kungam. Šie vārdi arī atsaucas uz Jēzus pavēli turēt baušļus. Šajos vārdos tiek norādīts nozīmīgākais, mēs atrodoties vienīgi Dievā varam būt svēti, jeb pašu spēkiem cilvēks nevar kļūt svēts. Mēs kļūstam pestīti, kad saņemam no Dieva ticību, un ticības vadīti esam dzīvās attiecībās ar Dievu. Attiecības ar Dievu sevī ietver arī Jēzus aprakstīto mūsu iztīrīšanu, kas noved mūs pie atkārtotas atgriešanās ikdienas. Mēs šādi kļūstam par svētu templi Tam Kungam.
Mums kā Dieva svētam templim ir vajadzība, tad ne tikai ar svētuma avotu un uzturētāju – Dievu – sastapties lūgšanā, bet arī pie altāra Svētā Vakarēdienā saņemšanā. Svētais Vakarēdiens sevī ietver gan parastu maltīti, gan svinīgu mielastu, gan patiesu Kristus klātbūtni, kas būs garīgi stiprina dzīvei ticībā. Svētā Vakarēdiena maltītes daļu veido maize, kas ir ikkatras ikdienas maltītes sastāvdaļa, bet vīns veido Vakarēdiena svinīgo daļu, kas ir gandrīz neatņemama svinību sastāvdaļa. Tādejādi mēs saprotam Vakarēdienu tā pilnībā, tā ir neatņemama ikdienas garīgās dzīves sastāvdaļa, bet Vakarēdiens nav arī, kas ikdienišķs, parasts, tās ir svinības kopā ar Jēzu. Šādi mēs esam aicināt skatīties arī uz iztīrīšanas procesu, tas var nebūt patīkams, tomēr tas ir ļoti svētīgs process, bez kura mēs nevarētu pastāvēt ticībā, tāpēc par šādiem attīrīšanas posmiem ticības dzīvē mēs varētu biežāk Dievam pateikties.
Jēzus līdzība un šie Pāvila vārdi nerunā tikai par mums. Šie vārdi māca mūs ieraudzīt, ka dzīve ticībā mūs uzceļ par Dieva mājokli Garā citiem cilvēkiem. Jēzus savā līdzībā tos sauc par augļiem, Pāvils tos sauc par Dieva mājokļiem. Tagad mēs varam redzēt Dieva pestīšanas plānu pilnībā. Mēs tiekam garīgi attīrīti, šādi Dievs mūs atjauno ikdienas ticībā, lai mēs ar laiku kļūtu par svētu templi, tas ir garīgu mājokli kādam citam cilvēkam. Mums ir svarīgi atcerēties, ka vispirms mēs esam svēts templis Svētajam Garam, jo bez Svētā Gara klātbūtnes pie mums mēs nevaram būt svēts templis, un Dievs nevarēs mūs darīt par saviem instrumentiem pie citiem cilvēkiem.
Kopumā gan Jēzus līdzība par zaru, kas nes augļus, un Pāvila vārdi par Dieva mājokli Garā liek mums domāt par sevi. Abām rakstu vietām ir viena kopīga iezīme gan Jēzus, gan Pāvils raksta, kad mēs kļūstam ticīgi, mēs no personas, kas dzīvoja sev, kļūstam par personu, kas dzīvo Dievam. Tam ir savas sekas, ja mēs dzīvojam dzīvi Dievam par godu nevis savai gribai, grēkiem un iekārēm, mēs atmetam malā pārmērīgās domas par sevi. Šādi mēs, atbrīvojoties no liekā, nevajadzīgā, dzīvojam ne tikai Dievam, bet vairāk kā iepriekš cilvēkiem sev apkārt. Mēs ieraugām savu dzīvi, kā ceļazīmi saviem tuviniekiem, ģimenes locekļiem par garīgo un nākamo dzīvi debesīs.
Tāpēc paliksim dzīvās attiecībās ar Dievu, jo vienīgi attiecības ar Dievu spēj dot pestīšanu mums un ikvienam, kas mūsos ierauga mazu daļu no lielā, spēcīgā, mīlošā patvēruma Dievā, kas ikvienu gaida pie sevis. Āmen!