Dažādā Vēsts, 17.mar.2021. (D.Sargūns)

Teksti: Rm 8:1-11; Jņ 6:27-40

Jēzus cilvēkiem atklāj kristīgo vēsti vienkāršā veidā (Jņ. ev. 6:27): “Strādājiet tās barības dēļ, kas paliek mūžīgajai dzīvībai, ko jums dos Cilvēka Dēls.” Mēs caur šiem vārdiem iepazīstam kristīgo vēsti tās pilnībā. Mēs esam aicināti strādāt Dieva sniegtās barības dēļ, taču svarīgi iegaumēt, tas nav veids, kā tiek nopelnīta pestīšana.

Pestīšana nāk kā dāvana no Jēzus, kas ir ticība Viņam, Viņa vārdiem, kurā mēs dzīvojam savu dzīvi ticībā. Ticība Kristum mūs dzīves laikā visu laiku pārveido, tā liek savas grēcīgas gribas vietā izvēlēties Dieva gribu.

Šī rakstu vieta ir spilgts piemērs šim pārvērtību procesam. Mēs kā šis ļaužu pūlis sadzirdam Jēzus vārdus, bet parasti tos uzreiz nesaprotam. No teikuma kuru tikko lasīju pūlis atceras vārdu “strādājiet”. To pierāda pūļa jautājums (Jņ. ev. 6:28): “Ko lai mēs darām, lai strādātu Dieva darbus?”

Ļaužu pūlis ir tāds, kādi esam mēs. Tāpat kā ļaužu pūlis arī mēs gribam iegūt, nopelnīt. Turpretim Jēzus māca ko tādu, kas nekur pasaulē nav sastopams (Jņ. ev. 6:27): “Strādājiet .. un Cilvēka Dēls jums dos.” Kā mums jāsaprot šie vārdi : “strādājiet un Cilvēka Dēls jums dos?”

Šie var kļūt par grūti izprotamiem vārdiem, ja nav šo vārdu skaidrojums. Vispirms kaut negribam mums ir jāpiekrīt, ka Cilvēka Dēls, kas ir Jēzus, dod mums pestīšanu bez iepriekšēja nopelna. Tā ir pati svarīgākā doma, vēsts, ko Jēzus vēlas iesēt ar savu Vārdu šoreiz savas uzrunas laikā.

Jēzus ir tik gudrs, ka Viņš vēsti ļaužu pūlim interesantā veidā pasniedz tā, kas liek gan cilvēkam kurš netic, gan cilvēkam kurš tic saprast, sadzirdēt un sirdī paturēt vārdus, kuri tieši tobrīd tiem ir nepieciešami. Ļaužu pūlī katrs ar Jēzus vārdiem saprata visticamāk, ko citu, bet to ko tobrīd vajadzēja saprast. Vārds iedarbojās uz cilvēkiem tā, ka par spīti atšķirīgajai sapratnei, tā tāpat visus ved vēl tuvāk Dievam.

Cilvēki, kas vēl netic Dievam, ļaudis kuri uzdeva jautājumu, dzirdēja, kādi darbi ir jādara. Viņi dzird bauslību. Atkal cilvēki, kas jau seko Dievam, dzird un patur sirdī šo visu teikumu. Ticīgie no pūļa visticamāk saprata, ka nav jāzina, kas tieši ir jādara, lai strādātu Dieva darbus. Dieva bērns jeb ticīgais tāpēc ir Dieva bērns, ka Svētais Gars viņu vada uz labiem darbiem pretī mūžīgajai dzīvībai.

Jēzus neticīgajiem māca strādāt, lai tie ar savu spēku un pūlēm pelnītu mūžīgo dzīvību. Jēzus to sacīja, lai neticīgie to darītu līdz saprastu, ka mūžīgo dzīvību nenopelna kā algu ar smagām pūlēm un darbu, bet mēs to saņemam no Dieva kā dāvanu par velti.

Ticīgajam Jēzus māca palikt žēlastības stāvoklī Dieva valstības darbā tās celšanai uz Zemes, kaut arī tas prasa pūles un var šķist kā darbs, tas nav darbs, jo tas ir Dieva darbs caur mums, kas norit Dieva dāvātās ticības spēkā.

Dieva griba pie cilvēka ir nemainīga. Dievs vēlas neatkarīgi no tā vai cilvēks vēl netic vai jau tic Dievam, lai cilvēks atgrieztos pie Dieva. Šāda atgriešanās ir nepieciešama, es ticu katram no mums savā veidā, jo visi esam grēcinieki, tātad visi šeit klātesošie grēkojam. Šis atgriešanās process jebkādā veidā ir iespējams, ja cilvēks sastopas ar Dieva likumiem, kas noved pie sapratnes un secinājumiem, ka mūsu pašu spēks ir pārāk vājš, lai mēs savā spēkā atgrieztos atpakaļ pie Dieva.

Cilvēks pēc šādas pieredzes sāk Dieva meklējumus vai atsāk tos no jauna, tie ilgst kādam ilgāk citam īsāk līdz Dievs dāvina pestīšanu. Žēlastība atjauno mūsu sirds stāvokli, un mēs varam būt droši, esam izglābti ne sevis, bet Dieva darba dēļ pie Krusta. Tā mēs dzīvojam dzīvi ticībā un Svētā Gara vadībā.

Līdz šim pievērsām uzmanību tikai vienam šīs saturā bagātās rakstu vietas pantam, bet ir vēl viens pants, īpaši jāizceļ. Tas ir 32. pants (Jņ. ev. 6:32) : “Patiesi, patiesi Es jums saku: nevis Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet Mans Tēvs jums dod patieso maizi no debesīm: jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību.” Mēs latviešu valodas tulkojumā šeit redzam panta sākumā vārdus patiesi, un arī panta beigās vārdus patieso maizi, tomēr abās vietās Jēzus runā par divām atšķirīgām lietām. To mums parāda gan atšķirība starp abiem latviešu tulkojumiem, gan grieķu teksts.

Grieķu valodā panta sākumā ir lietots divreiz vārds āmen[ἀμὴν], kas nozīmē patiesi, ko mēs varam atcerēties no šīs rakstu vietas, ja ir piemirsies, ko sakām katrā dievkalpojumā. Otrs vārds ko Jēzus lieto, kad Viņš saka patieso maizi ir althēnion [ἀληθινόν], ko tulko arī kā patiesi, bet šajā kontekstā skaidrībai būtu labāk tulkojams ar īsts, pareizs.

No šī nelielā ieskata varam secināt, ka saprotamāks šoreiz būtu vecais 1965. gada revidētais teksts, kur ir rakstīts “īsto mazi” iepretim jaunajam tulkojumam, kur ir rakstīts “patieso maizi.” Tas nav nepareizi, bet vienkārši liek domāt par šo maizi tāpat kā teikuma sākuma vārdiem “patiesi” kaut tā nav. Tomēr vārds “īstā maize” liek jūdam tobrīd patiesībā ļoti aizdomāties.

Tas jūdam lika aizdomāties par templi, jo templī vienmēr svētajā vietā stāvēja maizes, kas arī ,protams, bija īstas. Kad Jēzus saka šo vārdu īsto, tas jūdam izraisīja pretreakciju: “Vai mūsu maize ir neīsta?” Jēzus lika jūdiem domāt, tā arī šī teksta mērķis ir likt mums domāt par īsto mazi, kas nāk no debesīm, jo tāda ir tikai viena Svētajā Vakarēdienā. Mums šīs rakstu vietas pārdomās sev jāatgādina Svētā Vakarēdiena loma un spēks kristieša dzīvē. Cik svarīgs ir Kunga Mielasts, uzklausīts Dieva Vārds, slavēšana un kopība kopā ar draudzi.

Šie vārdi mums vēlreiz parāda Jēzus mums atstāto galveno uzdevumu sludiniet bauslību un evaņģēliju tikai šādā secībā un visā pilnībā! Lai baznīca augtu virs Zemes! Āmen!