“Debesbraukšanas diena un Vasarsvētki”, 19.mai.2019. (K.Zikmanis)

“Taču Es jums saku patiesību: jums ir labāk, ka Es aizeju. Ja Es neaizeju, Aizstāvis pie jums nenāks, bet, ja Es aizeju, Es Viņu sūtīšu pie jums.” (Jņ 16:7)

Šajā tekstā Jēzus runā par diviem lieliem priekšā stāvošiem svētkiem – Debesbraukšanas dienu un Vasarsvētkiem. Kaut šie svētki netiek tik ļoti svinēti, kā piemēram Lieldienas vai Ziemsvētki, Debesbraukšanas diena un Vasarsvētki ir ļoti svarīgi un būtiski notikumi Baznīcas vēsturē, kas joprojām ietekmē mūs arī šodien. Apskatīsim, ko Jēzus saka par šiem svētkiem, ko tie nozīmē mums un kā tie ietekmē mūsu ticības dzīvi.

Mēs visi esam piedzīvojuši skumīgus brīžus, kad kāds mīļš cilvēks brauc projām. Es atceros, kad mans vecākais brālis aizbrauca uz universitāti. Es domāju, ka viņu vairs nekad nesatikšu. Mēs varam iztēloties kā jutās mācekļi, kad Jēzus teica, ka viņš dosies prom. “Jūsu sirds ir skumju pārpilna” (Jņ 16:6) saka Jēzus. Mācekļus pārņēma skumjas par šo ziņu. Viņš aizies pie tā, kas Viņu ir sūtījis, proti pie Tēva debesīs, un no mācekļu skatu punkta, atstās Viņus pavisam. Viņi neko nezināja par Svēto Garu, par Viņa nākšanu pār viņiem visiem. Vasarsvētku notikums vēl stāv priekšā. Viņi saprata tikai to, ka Jēzus ies projām.

Tāpēc, ka visi šie notikumi stāv viņiem priekšā, mēs iespējams varam nesaprast mācekļu skumjas. Mēs varam no sava skatu punkta teikt, ka būs vēl labāk, bet mācekļi to nesaprata. Lai liktu šo Jēzus runu vēl vairāk kontekstā, tā ir teikta pēdējā vakarā pirms Jēzus ciešanām. Daudz kas notiek šajā vakarā un daudz ko Jēzus teica. Viņš mazgāja mācekļiem kājas, Viņš iedibināja Svētā Vakarēdiena sakramentu, Viņš ar mācekļiem gāja uz Ģetzemanes dārzu un lūdza cauru nakti. Šis mūsu teksts šodien ir tikai mazs fragments no garas runas, ko Viņš teica mācekļiem.

Šī garā runa bija domāta, lai mācītu apustuļiem par to, kas ar Jēzu notiks – par Viņa nodošanu, netaisno notiesāšanu, krustā sišanu un augšāmcelšanos. Jēzus vairākkārt bija mācījis par šo vissvarīgāko un vissvētāko tematu, ka Viņš atdos savu dzīvi, lai samaksātu par mūsu grēkiem, un augšāmcelsies par mūsu taisnību un dzīvību. Šī nebija pirmā reize, kad Jēzus par to runāja.

Bet šoreiz Viņš arī runā par to, kas notiks pēc tam. Viņa krustā sišanas priekšvakarā Viņš vēsta par to, kas notiks pēc augšāmcelšanās, par Viņa uzkāpšanu debesīs un par Svēta Gara sūtīšanu.

Jēzus it kā saka: Neraizējieties! Ticiet Man! Man ir plāns. Es zinu, ko Es daru, un ko Es daru, tas būs jums par labu.

Varētu iedomāties, ko domā mācekļi: Par ko Jēzus runā? Kas nāks mums par labu? Kāds labums varētu nākt, ja Tu no mums aiziesi?

Jēzus atbild: Tagad jums ir labi, jo Es esmu tuvu pie jums. Bet kad Es aiziešu pie Tēva, un sūtīšu jums Svēto Garu, tad būs labāk – Es nebūšu tikai tuvu pie jums, bet vēl tuvāk – jūsos. Un šis ir Jēzus apsolījums saviem mācekļiem – ka Viņš turpinās savu darbu, bet nevis Viņš Pats, bet Viņa Svētais Gars mācekļos.

Kas ir šis darbs, ko veic Svētais Gars Kristus mācekļos?

Jēzus atbilde ir trīskārša: Svētais Gars pārliecinās pasauli par grēku, taisnību un tiesu.

Svētā Gara darbs, pirmkārt, ir: pārliecināt pasauli par grēku . Kādu grēku? Visiem grēkiem? Jā, bet ne tikai, Svētais Gars pārliecinās par vislielāko grēku – neticēšanu Kristum. Atcerieties, kas notika: Jēzus tika nodots jūdiem – kāpēc? Jo tie Jēzum neticēja.

Jūdu līderi, farizeji domāja, ka viņi saprata Dieva baušļus un zināja, kas ir grēks. Farizeju izpratnē grēks ir ne tikai baušļu pārkāpums, bet arī neprecīza baušļu izpildīšana. Jūdiem ir entie paskaidrojumi, kur ir grēka robeža, piemēram, cik soļus drīkst spert sabata dienā. Kad vīrs tika dziedināts pie Bētzatas dīķa un dzirdēja, ka Jēzus teica “ņem savu gultu un staigā” (Jņ 5:8) un to arī darīja, farizeji norādīja uz grēku, teikdami, ka nav pieļauts nest mantu sabatā. Farizeji domāja, ka viņi pārliecinās citus par grēku.

Atnāca Jēzus un ko nu farizeji lai domā? Viņi nesaprata, ka Jēzus ir Dieva Dēls, bet domāja, ka Viņš zaimo, saukdams Dievu par savu Tēvu. Viņi neredzēja, ka Jēzus darbi apliecina, ka Viņš ir tas, uz ko jūdu tauta gaida, t.i., uz Mesiju, kas izglābs savu tautu. Viņi nesaprata Jēzus būtību un tamdēļ Viņu noraidīja, un galu galā nodeva Viņu Pilāta rokās, lai sistu krustā.

Tātad, vienīgo Pestītāju un ceļu pie Tēva, viņi noraidīja. Tas ir īstais grēks – atmest vienīgo iespēju tikt glābtam. Dievam nav cits plāns pasaules pestīšanai. Ir tikai Jēzus. Viņi atmeta to, un atmeta vienīgo. Tas ir līdzīgi cilvēkam, kas, kuģim grimstot, nekāpj glābšanas laivā, jo viņam nepatīk tās krāsa. Protams, tas ved uz postu. Un tas ir tas, kas notiks ar tiem, kas noraida Jēzu. Svētais Gars pārliecinās pasauli par šo grēku, par neuzticēšanos Jēzum, kas ir īstais un bīstamākais grēks.

Otrkārt: Svētais Gars pārliecinās pasauli par taisnību. Kā tad tā? Kādu taisnību? Par Dieva taisnību. Jēzus tika negodīgi tiesāts Pilāta priekšā. Jūdi un farizeji domāja, ka viņi ir nonāvējuši vienkāršu zaimotāju un revolucionāru, un tādā veidā izpauduši savu taisnību. Bet viņiem nebija pēdējais vārds. Pēdējais vārds pieder Dievam, kas augšāmcēla Jēzu no miroņiem. Un ne tikai to vien, bet “arī Dievs Viņu paaugstināja un dāvāja Viņam vārdu, kas ir pāri visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā visi mestos ceļos – kas debesīs, kas virs zemes un zem zemes” (Fil 2:9-10). Dievam pieder pēdējais spriedums, nevis cilvēkiem. Jūdi paši nosprieda un nogalināja Jēzu. Dievs caur Svēto Garu atklāj, ka, jūdu domātā taisnība, faktiski ir netaisnība, un lai celtu savu taisnību pāri cilvēku taisnībai, Dievs Jēzu augšāmcēla no nāves sprieduma. Tas, kas netaisnīgi bija sists pie krusta un nonāvēts nevainīgs būdams, tagad sēž visaugstākajā vietā godībā Dievam vien par godu! Svētais Gars mums atklāj šo Dieva taisnību.

Treškārt: Svētais Gars pārliecinās pasauli par Tiesu. Jēzus šos vārdus paskaidrojis kā “šīs pasaules valdnieks (t.i. sātans) ir notiesāts” (Jņ 16:11). Tas ir ļoti cieši saistīts ar iepriekšteikto. Atcerieties, Jēzus tika nodots jūdiem caur Jūda Iskariota nodevību. Un ir rakstīts, ka “sātans iegāja Jūdā, kuru sauca Iskariots, vienā no tiem divpadsmit. Viņš aizgāja un sarunāja ar virspriesteriem un tempļa sardzes virsniekiem, kā Viņu tiem nodot” (Lk 22:3-4). Kā mēs jau redzējām, ja Jēzus, kuru Jūdas nodeva netaisnā tiesā, ir tagad augšāmcēlies un paaugstināts līdz augstākajām debesīm – tad sātans, kurš mēģināja Dievu nonicināt un nogalināt, patiešām ir uzvarēts, jo Jēzus nav miris, bet Viņš ir dzīvs un Viņš valda pār visu mūžīgi. Un Jēzus vārdā “visi [metīsies] ceļos – kas debesīs, kas virs zemes un zem zemes.”

Tātad, šis ir darbs ko veic Svētais Gars Kristus mācekļos. Un mēs lasām Apustuļu Darbos, ka tā tas arī notika. Mācekļi pēc Kristus nāves bija aiz aizslēgtām durvīm aiz bailēm. Bet pēc Vasarsvētkiem, pēc tam, kad pār viņiem nāca Svētais Gars, tie sludināja Jēzus evaņģēliju ar lielu drosmi un prieku. Un kāpēc nē? Kāpēc viņiem nebūt priecīgiem, lai sludinātu labo vēsti par viņu labo skolotāju, tas ir viņu mācītāju, viņu tuvāko draugu un augstāko Kungu, Jēzu Kristu, kurš tika sists krustā, kurš nomira un tika aprakts, augšāmcēlās no miroņiem un tagad valda pār nāvi, grēku un velnu? Tā ir ne tikai labā vēsts, bet vislabākā vēsts, vispriecīgākā vēsts! Kurš no mums nebūtu priecīgs stāstīt draugiem par kaut ko labu, kas noticis jūsu dzīvē? Piemēram: “Es precēšos, priecājieties līdz ar mani!” jeb “Man ir piedzimis bērniņš, priecājieties!” Priecīgas ziņas ir jāstāsta. Tas ir tik dabiski. Un mēs kā Kristus mācekļi šodien varētu ar to pašu drosmi un prieku stāstīt to pašu labo vēsti, ka Jēzus Kristus, krustā sistais, ir augšāmcēlies.

Un tā Svētā Gara darbs turpinās arī šodien, mūsos, jo mēs, kas ticam Jēzum, esam kristīti Kristus vārdā, esam saņēmuši to pašu Svēto Garu, ko Kristus ir sūtījis. Runājot ar draugiem un paziņām par Jēzu, par Viņa dzīvi, par Viņa brīnumiem, par Viņa vārdu—Bībeli, par to, ko Viņš ir veicis mūsu dzīvēs, mēs arī tiekam Svētā Gara lietoti un darām, varētu teikt, Dieva darbus. Kā tas notika Apustuļu laikā, tā tas notiek arī šodien: kad mēs stāstām par Jēzu, Svētais Gars caur mums pārliecina pasauli par grēku, taisnību un tiesu. Vai tas nozīmē, ka mums ir jānorāda visiem viņu grēki? Vai tas nozīmē, ka mums ir jāiet apkārt kā garīgiem policistiem, kā to laiku farizejiem, sakot “to drīkst, to nedrīkst”? Nē. Protams, kristiešiem ir jānostājas pretī ļaunumam, bet to es negribu šodien uzsvērt. Dieva baušļi vairāk vai mazāk ir rakstīti ikvienā sirdī, gan kristiešu, gan nekristiešu. Un sirdsapziņa, ja tā nav pilnīgi noslāpusi, atgādina mums, kas ir labs un kas ir ļauns.

Drīzāk, es gribētu runāt par ikdienišķiem gadījumiem, kad mēs esam ar draugiem, kad mēs sēžam pie kafijas tases, un tamlīdzīgām situācijām. Runājot par Jēzu kā Labo Ganu, kā Glābēju, kā Pestītāju, kā To, kas piedod mūsu grēkus, mēs varam mudināt cilvēkus nākt pie Jēzus, vienīgā Pestītāja.

Jēzus saka par Svēto Garu: “Viņš pagodinās Mani, jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums pasludinās” (Jņ 16:14). Celsim arī mēs Jēzu godā katru dienu ar mūsu darbiem un vārdiem, ņemsim no Jēzus dzīves, kā tas ir aprakstīts Bībelē, un Svētā Gara vadībā darīsim to zināmu cilvēkiem mūsu apkārtnē.

Debesbraukšanas dienai un Vasarsvētkiem ir visciešākā saite ar mums un mūsu ticības dzīvi šodien, jo Kristus sēž godībā un valda pār visu un Viņš ir devis mums savu Garu, lai mēs par to stāstītu. Tie ir lieli svētki Baznīcā un mūsu dzīvēs. Āmen.