“Debesbraukšanas karte”, 20.mai.2020. (K.Zikmanis)

Teksti: Apd 1:1–11; Ef 1:15–23; Lk 24:44–53

“Kad Viņš tos svētīja, notika, ka Viņš attālinājās no tiem un tika pacelts debesīs.” (Lk 24:51)

Šķiršanās no mīļiem cilvēkiem nav sveša nevienam. Vai tā būtu atvadīšanās pēc ciemošanās, garāka šķiršanās, kad cilvēks aizbrauc uz attālu vietu vai citu valsti, vai galīgā šķiršanās mūžībā – mēs visi esam piedzīvojuši tās ilgas, tās sāpes, kas saistītas ar cilvēku promiešanu. Es joprojām atceros, kad mēs aizvedām manu vecāko brāli uz universitāti. Man ir spilgtas un skumīgas atmiņas par to, kā viņš stāvēja uz ietves un māja ar roku, kad mēs ar vecākiem aizbraucām prom. Man bija tikai septiņi gadi, un es biju pārliecināts, ka vairs nekad neredzēsim viņu. Protams, tā nebija taisnība. Atis brauca mājās ciemos pie mums, vai mēs pie viņa un šīs reizes likās īpašākas, jautrākas, priecīgākas to laiku dēļ, kad bijām šķirti. Atkalredzēšanās bija saldāka pēc ilgās prombūtnes.

Kā bija jānotiek Kristus kalpošanai, kādēļ bija jānotiek tā, kā notika, un nozīme aiz notikumu gaitas bieži vien, ja ne vienmēr bija apslēpta mācekļu acīm. Ne par velti Jesaja pavēstīja par Dieva nodomiem ar šādiem vārdiem: “Cik augstākas debesis par zemi, tik augstākas ir Manas gaitas par jūsu gaitām un Manas domas par jūsu domām” (Jes 55:9). Dieva ceļi ir augstāki par mūsējiem. Tāpat Dieva domas ir augtākas par mūsu domām. Izprast Dieva ceļus nav cilvēkiem iespējams, tāpēc Viņš mūs pa tiem ved, kā gans ved savu ganāmpulku. Dieva domas nav izprotamas tādā ziņā, ka mēs paši nevaram tās atklāt un “izkost”. Dievs pats savas domas mums atklāj. Viņš mums tās dod. Šis ir svarīgs princips, ko der atcerēties. Rakstu interpretācija nenāk no mums pašiem, no mūsu gudrības, no mūsu intelekta, bet no Svētā Gara. Dievs pats atklāj savus ceļus. Dievs pats atklāj savas domas.

Šo principu mēs redzam pie Jēzus šīsdienas lasījumā, kur teikts: “Tad Viņš lika viņu prātam atvērties, ka tie saprastu Rakstus” (Lk 22:45). Jēzus runāja ar mācekļiem par to, kas rakstīts “Mozus bauslībā, praviešos un psalmos”. Ebreji Veco derību bija sadalījuši trijās daļās: Torā (jeb Piecās Mozus grāmatās, dažreiz arī sauktas tikai par “bauslību” vai “Mozus bauslību”), Praviešos un Rakstos (jeb visi citi raksti, kas nav bauslība vai pravieši, tās būtu visas vēstures grāmatas, psalmi un gudrības grāmatas). Tas nozīmē, ka tad, kad Jēzus saka, ka par Viņu ir rakstīts Bauslībā, Praviešos un Rakstos, Viņš ar to apzīmē, ka visi Raksti, ko mēs saucam par Veco derību, runā par Viņu. Luters pamudināja kristiešus lasīt Veco derību tieši ar tādām acīm – meklējot pravietojumus, piemērus un priekšvēstījumus par Kristu, par Viņa darbu u.t.t. Piemēram, kad lasām par visām cēlajām un taisnajām lietām, ko darīja ķēniņš Dāvids, tā ir kā atblāzma no tā, ko darīs Dāvida Dēls—Kristus. Kad lasām psalmos par ķēniņu, kas valdīs taisnībā, no vienas puses varbūt runa ir par gudro Zālamanu, bet no otras puses tas ir par ķēniņu Ķēniņu, kas taisnībā valdīs mūžīgi. Protams, Vecajā derībā ir daudz aprakstīts par cilvēku kļūdām, aplamībām un grēkiem, bet uz šī fona vienmēr izceļas Dieva lēnprātība, žēlsirdība un žēlastība, Viņa gatavība piedot un atjaunot. Ja lasām Veco derību ar šādām acīm, kas meklē Dieva dažkārt neredzamo darbību procesu vadīšanā, kas meklē atklāt Kristus dažkārt neredzamo seju rakstītajā, tad Svētā Gara vadībā šī mīklainā un dažreiz nesaprotamā grāmata kļūst skaidra.

Jēzus, runājot no Vecās derības, izskaidroja mācekļiem, ka Viņam bija ciest, mirt un augšāmcelties. Šis ir līdzīgi gadījumam, kad divi mācekļi gāja uz Emavu. Viņu acis tika turētas, līdz, ko Kristus tās atvēra. Šajā sakarā Jēzus dod viņiem lielu apsolījumu – Svēto Garu. Viņš apsola sūtīt Svēto Garu pār mācekļiem, kas ievadīs viņus patiesības pilnībā.

Tas, kas man patīk, lasot Bībeli, ir tas, cik tā ir patiesa. Tā raksturo cilvēkus tādus, kādi viņi ir, nevis kādā svētulīgā karikatūrā. Jēzus tikko atvēra viņu saprašanu par Viņa kalpošanas nozīmi, ko Viņš ir darījis cilvēces labā, kādēļ bija jānotiek tieši tā un ko tas viss nozīmē, bet izrādās, ka mācekļiem joprojām ir jautājumi. Tā tas ir arī ar mums. Mēs varam izprast Bībeles augstumus un dziļumus, bet vienalga paliek neatbildēti jautājumi. Tas ir tāpēc, ka kristietība nav balstīta uz zināšanām, bet uz ticību. Protams, mums ir jāzina lietas par ticību, un jāsaprot bibliskā mācība. Bet galu galā mūsu pestīšana nav atkarīga no mūsu zināšanām par ticību, bet no mūsu ticības. Paļaušanās uz to, ka Dievs mūs vedīs uz mūžīgo dzīvi Kristus dēļ. Bībele nav mums dota kā karte, ko mums būs “izkost”, lai atrastu ceļu uz debesu vārtiem, bet lai iepazītos ar To Sirdi, kas mūžībā pukst mūsu dēļ, kas ilgojas būt ar mums. Sirds, kas visvairāk tika sāpināta lielās šķiršanās dēļ, grēkā krišanā. Ja mēs esam sāpināti un skumīgi, kad šķīramies no mīļiem cilvēkiem, tad jo vairāk Dievs, kas dēļ mūsu grēkiem ir šķirts no savas mīļās radības, no mums. Mūsu grēki šķir mūs no Dieva. Un visas pasaules zināšanas nevar izveidot tiltu starp mums un Dievu. Tikai Kristus var. Tādēļ Viņš nāca.

Bet mācekļi to līdz galam nesaprata. Viņi gribēja kaut ko šeit un tagad. Viņi vaicāja: “Kungs, vai Tu šajā laikā no jauna uzcelsi Israēlam ķēniņvalsti?” (Apd 1:6). Jēzus atbilde ir svarīga, lai mēs saprastu, ka Dieva plāns ir lielāks, augstāks, cēlāks, nekā mūsu plāni: “Nav jūsu daļa zināt laiku vai stundu, ko Tēvs ir nolicis savā varā, bet jūs saņemsiet Svētā Gara spēku, kas nāks pār jums, un jūs būsiet Mani liecinieki gan Jeruzālemē un visā Jūdejā, gan Samarijā un līdz pat pasaules galam” (Apd 1:7-8). Mums nav jāsaprot visu, ko Dievs dara. Bībele nav kā karte – tagad dari to, griezies šeit, ej taisni! Mums ir dots Gars, kas vadīs, uz ko mums būs paļauties ticībā.

Un tā Jēzus atstāja mācekļus, uzkāpdams debesīs. Viņš šķīrās no mums, nevis lai mūs atstātu, bet lai dotu ko lielāku, labāku. Svētais Gars mums atklāj Viņa sirdi, atklāj mums Viņa prātu. Viņš ir ar mums, lai Jēzus būtu ar mums vienmēr. Mēs vairs neesam šķirti no Viņa, jo caur savu vārdu, sakramentiem un Viņa Baznīcu, Svētais Gars dara Kristu klātesošu vienalga, kur mēs nebūtu. Jēzus uzkāpa debesīs, lai mēs vairs nekad nešķirtos. Āmen.