“Dēla kārdināšana”, 4.mar.2020. (K.Zikmanis)

“Un Ābrahāms ņēma upurmalku, uzkrāva savam dēlam Īzakam, pats ņēma uguni un nazi, un viņi gāja abi kopā. Un Īzaks teica savam tēvam Ābrahāmam: “Mans tēvs!” – un viņš teica: “Es te, mans dēls!” – un tas sacīja: “Re, uguns un malka, bet kur ir jērs sadedzināmajam upurim?” Ābrahāms teica: “Dievs pats sev sagādās jēru sadedzināmajam upurim, mans dēls.” Un viņi gāja abi kopā.” (1Moz 22:6-8)

Šī ir pirmā nedēļa Gavēņa laikā. Šīs dienas līdz Lieldienām mēs sagatavosim mūsu sirdis tiem lielajiem notikumiem, kas ir mūsu ticības pamatā. Līdzīgi kā Adventa laiks sagatavo mūs uz Jēzus Kristus iemiesošanās brīnumu, Gavēņa laiks sagatavo mūs Jēzus Kristus ciešanām, krusta nāvei un augšāmcelšanās.

Šodien par tekstu izvēlējos lasījumu no Vecās derības, no 1.Mozus grāmatas, no stāsta par Ābrahamu un Īzaku. Mēs lasām, ka šis bija pārbaudījums Ābrahamam, kad Dievs viņam prasīja neiespējamo – upurēt pašu savu dēlu. Līdzības ar Kristu ir acīmredzamas. Kā Ābrahamam tika prasīt upurēt savu vienīgo dēlu Morijas kalnā, kas atrodās tagadējā Jeruzālemē, tā debesu Tēvs tika prasīt upurēt savu Vienīgo Dēlu Golgātas kalnā Jeruzālemē. Kā Īzakam tika uzlikts upurmalku uz muguras, lai nestu, tā Jēzum tika uzlikts krusta koku uz muguras, lai nestu. Un kur beigās Īzaks tika glābts caur Dieva dāvāto vietniecisko upuri—krūmos ar ragiem aizķēries aunu, tā mēs tiekam izglābti caur Dieva dāvāto vieniecisko upuri—Kristus pie krusta staba. Šis salīdzinājums, kā arī citi salīdzinājumu Vecajā derībā paslīd garām, jo tie ir izteikti īsajos teikumos, bez īpaša paskaidrojuma.

Kad mēs lasām Bībeli, vienmēr mums ir jāatceras, ka tas, kas tur ir rakstīts ir tikai vissvarīgākais: kas ir noticis, kad tas ir noticis, kam tas ir noticis. Mēs varam secināt, kāpēc tas ir noticis, bet emocionālais fons nav aprakstīts. Bībele nav kā romāns, kur viss ir sīki detalizēts. Mums ir jāsaprot, ka cilvēkiem, par kuriem mēs lasām, ir savas emocijas, savas domas, savas iekšējās krīzes, cīņas un pārbaudījumi. Ja mēs neņemam to vērā, tad viss aprakstītais varētu šķist sauss un nedzīvs.

Kā uz spilgtu piemēru skatīsimies uz Kristus krustā sišanu. Mateja evaņģēlijā ir aprakstīts ļoti vienkārši: “Bet Jēzu šauta un nodeva, lai Viņu sistu krustā” (Mt 27:26). Lai saprastu mazliet šo emocionālo fonu, vēlētos vilkt citas paralēles ar stāstu par Ābrahamu un Īzaku.

Īzaks nebija mazs bērns, kad Ābrahams lika viņu uz altāra, lai viņu upurētu. To var secināt gan no Bībeles teksta, gan no jautājumiem, ko viņš savam tēvam vaicāja. Viņš nebija “kāpēcītis”, kurš prasa virspusējus jautājumus, bet viņš jautāja jautājumus, kuri skar būtību, jo viņš bija pietiekoši vecs, lai saprastu jēgu. Un, tā kā viņš saprata jēgu, saprata lietas būtību un kas notiksies tajā kalnā var arī redzēt, ka viņš gāja tēvam līdzi brīvprātīgi, jo tiek teikts vairākkārt, ka “viņi gāja abi kopā.” Ābrahamam nebija jāvelk Īzaks līdzi, bet “viņi gāja abi kopā”, kā partneri, kā līdzdalībnieki, kā ceļabiedri. Tas ir brīvprātīgs akts.

Īzāks zināja, kas notiks galā un kam ir jānotiek galā. Viņi aizgāja, lai upurētu kaut ko Dievam. Lai to darītu, ir nepieciešams upuris. Kad viņi bija kalna galā, altāris bija uzcelts un tēvam bija nazis rokā, bet upuris vēl nebija redzams: Īzakam bija skaidrs, kas notiks tālāk.

Nav rakstīts Bībelē, ka Īzaks pretojās – ja viņš būtu pretojies, man liekas, ka tas būtu aprakstīts, jo tas būtu svarīgs šim stāstam. Īzaks nepretojās, viņš gāja kopā, kaut arī viņam bija iespēja aizbēgt. Viņa tēvs bija vecs vīrs, taču viņš pats—jauns. Īzaks mierīgi varēja aizbēgt no sava tēva, ja viņš gribētu. Bet viņš bija paklausīgs. Paklausīgs savam tēvam Ābrahāmam, un galu galā paklausīgs debesu Tēvam. Viņš brīvprātīgi ļāva sevi uzlikt uz altāra.

Cauri Gavēņa laikam atcerēsimies, ka Jēzum, Dieva Dēlam, arī bija izvēle. Viņam arī bija iespēja aizbēgt, ja Viņš to gribētu.

Kad biju mazs, es domāju, ka Kristus krustā sišana bija kaut kas nolemts, ka tas bija Jēzus liktenis. Ka, tā tam bija jānotiek. Ka Jēzum nebija iespēja neiet pie krusta, Jēzum nebija iespēja teikt Tēvam “nē.” Bet vai tā ir?

Kad biju pusaudzis, redzēju filmu: “Kristus pēdējā kārdināšana.” Filmai ir pilnīgi aplama teoloģija: īsumā, velns kā gaismas eņģelis piestājas pie krustā sistā Jēzus un Viņu kārdināja, teikdams, ka Dievs Tēvs mainījis savu nodomu, ka tagad Viņš drīkst kāpt nost no krusta, ka tagad Viņš var apprecēt Mariju Magdalēnu un dzīvot laicīgo dzīvi. Pilnīga aplama teoloģija un aplama filma. Bet no tās filmas, man radās svarīgs jautājums: kāpēc Jēzus nekāpa nost no krusta, bet mokpilnajā nāvē palika?

Jēzus varēja kāpt nost no krusta, ja Viņš to gribētu. Farizēji, saduķēji un tie, kas Jēzu zobodami kliedza: “Glāb nu pats sevi; ja Tu esi Dieva Dēls, kāp zemē no krusta!” (Mt 27:40). Jēzus kā Dieva Dēls varēja saukt 10 000 eņģeļu, lai Viņu izglābtu. Viņš kā Dieva Dēls varēja izsaukt uguni no debesīm, lai aprītu Viņa ienaidniekus. Viņš varēja vispār neiet uz Jeruzalemi, vispār neierasties, līdzīgi kā mēs, kad zinām, ka būs grūta diena darbā, un vienkārši neiet—neierasties. Ja Viņš to būtu darījis, Viņš būtu izglābis sevi un savu dzīvi, bet nolēmis mums iet postā, ellē.

Viņš izlēma iet pie krusta un tur palikt mūsu dēļ. Ģetzemanes dārzā Viņš lūdza: “Tēvs, Tev viss ir iespējams. Ņem šo biķeri prom no Manis! Tomēr nevis kā Es gribu, bet kā Tu” (Mk 14:36). Tas būtu līdzīgi, ja Īzaks teiktu Ābrahāmam: “tēti, ja ir iespējams kaut kādā citā veidā, ka tu varētu pierādīt Dievam, ka tu Viņu mīli, izdari to!” Bet nebija cits veids. Tas pats ar Jēzu. Ja būtu cits ceļš, kā mēs varētu tikt izglābti: caur darbiem, caur svētajiem, caur Mariju, ja būtu cits ceļš uz debesīm, vai Dieva Tēvs ļautu savam Dēlam mirt pie krusta? Dievs Tēvs vēlējās mūsu pestīšanu un zināja, ka nebija cita iespēja kā mūs izglābt. Dieva Dēls arī to zināja un paļāvās uz Dieva Tēva gribu, jo Jēzus arī vēlējas mūsu pestīšanu. Ja tas tā nebūtu, Viņš būtu rīkojies savādāk. Tāpēc Jēzus Kristus brīvprātīgi nolēma sevi nodot nāvē. Neviens Viņam neatņēma dzīvību, bet Viņš pats to nodeva, lai izglābtu mūs.

Paldies Dievam, ka Viņš nolēma iet pie krusta. Paldies Dievam, ka Viņš nekāpa nost no krusta. Paldies Dievam, ka Viņš bija paklausīgs Dēls un vēlējās to pašu, ko Tēvs – proti, mūsu pestīšanu. Mēs, kas esam nepaklausīgi, mēs, kas skrējām prom no Dieva, mēs, kuri esam Dieva ienaidnieki – ja Jēzus nebūtu nolēmis brīvprātīgi mirt pie krusta mūsu dēļ, mums nebūtu nemazāka iespēja tikt debesīs.

Gavēņa laiks ir laiks sagatavot mūsu sirdis Lieldienām. Pārdomāsim par to, ka Jēzum, Dieva Dēlam, nebija nolemts nomirt pie krusta – tas nebija Viņa liktenis, no kā Viņš nevarēja aizbēgt, bet Viņš izvēlējās to darīt mūsu dēļ. Āmen