Uzklausīsim lasījumu no Jāņa evaņģēlija 13. nodaļas :Bet pirms Pashā svētkiem, zinādams, ka Viņa stunda bija nākusi un ka Viņam no šīs pasaules jāiet pie Tēva, Jēzus parādīja savējiem, ko Tas šinī pasaulē bija mīlējis, Savu mīlestību līdz galam. Vakariņas ēdot, kad jau velns Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam, bija sirdī iedevis Viņu nodot, zinādams, ka Tēvs visu bija licis Viņa rokās un ka Viņš pie Dieva aiziet, kā Viņš no Dieva ir nācis, Viņš ceļas no vakariņām, noliek drēbes, ņem priekšautu un apsien to; pēc tam ielej ūdeni traukā un sāk mācekļiem kājas mazgāt un tās žāvēt ar priekšautu, ko Viņš bija apsējis. Kad Viņš nāk pie Sīmaņa Pētera, tas Viņam saka: “Kungs, vai Tu man mazgāsi kājas?” Jēzus atbildēja viņam: “Ko Es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi.” Pēteris Viņam saka: “Nemūžam Tu man nemazgāsi kājas!” Jēzus atbildēja viņam: “Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis.” Sīmanis Pēteris saka Viņam: “Kungs, ne vien manas kājas, bet arī rokas un galvu!” Jēzus saka viņam: “Kas ir mazgājies, tam nevajag vairāk kā vien kājas mazgāt, jo viņš viscaurēm ir tīrs. Arī jūs esat tīri, bet ne visi.” Jo Viņš pazina Savu nodevēju, tāpēc Viņš sacīja: “Ne visi jūs esat tīri.” Kad nu Viņš viņu kājas bija mazgājis, Viņš paņēma Savas drēbes un atkal apsēdās. Tad Viņš sacīja: “Vai jūs zināt, ko Es jums esmu darījis? Jūs Mani saucat: Mācītājs un Kungs, un jūs pareizi darāt, jo Es tas esmu. Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis. Patiesi, patiesi Es jums saku: kalps nav lielāks par savu kungu, nedz sūtnis lielāks par to, kas viņu sūtījis. Ja jūs to zināt, svētīgi jūs esat, ja jūs tā darāt! Es nerunāju par jums visiem. Es zinu, kurus esmu izredzējis. Bet jāpiepildās rakstiem: kas Manu maizi ēd, pret Mani pacēlis savu kāju. Jau tagad Es jums to saku, pirms tas ir noticis, lai jūs, kad tas notiek, ticētu, ka Es tas esmu. Patiesi, patiesi Es jums saku: kas uzņem, ko Es sūtu, tas uzņem Mani, bet, kas Mani uzņem, uzņem To, kas Mani sūtījis.”
Jēzus norāda mācekļiem uz vairākām svarīgām lietām, ko viņi ieraudzīs un sapratīs tikai tad, kad tās jau būs notikušas. Viena no tādām bija Jūdas nodevība. Var šķist, cik netaisnīgi Jēzus rīkojās pret mācekļiem! Viņš zināja, kurš ir nodevējs, bet neteica to savējiem, kurus Viņš mīlēja un ar kuriem kopā kalpoja.
Šis ir īpašs gadījums. Mēs nezinām, kāpēc Jēzus to nepateica mācekļiem, bet viens no iemesliem noteikti bija Dieva plāns šajā situācijā. Varam paredzēt mācekļu rīcību pēc tam, ja Jēzus pateiktu, ka Jūda nodos viņu nāvei. Sāktos tracis. Katrā ziņā, es domāju, mierīgā gaisotne pazustu. Tas norāda, ka Jēzum tobrīd nebija svarīgi norādīt uz nodevēju. Kādēļ Jēzus rīkojās tik neizprotami?
Jēzus ar mācekļiem gatavojās mielastam, kas iedibinās Svētā Vakarēdiena svinēšanu visā kristīgajā pasaulē. Tāpēc īpaši svarīgs bija miers un vismaz ārēja saticība un vienprātība. Tas ir loģiski. Tomēr… Kā ar Jūdu? Kā Jēzum likās atbilstoši svinēt mielastu ar Jūdu?
Viena atbilde, ko pasaka paši raksti ir, lai mācekļi gūtu papildus apliecinājumu par Kristus spēku paredzēt notikumus un vadīt lietas uz Zemes. Jo Jēzus norāda, ka vēlāk mācekļiem viss taps skaidrs.
Arī mūs nodevēja sēdēšana pie viena galda ar Jēzu māca. Nevis, ka nodevējs var būt starp mums. Nē, tas būtu nepareizi, jo, ieņemot šādu skatījumu rastos neuzticība, un tas noteikti nav, ko Jēzus vēlas ar šādu neizprotamu rīcību radīt.
Jēzus vēlas atklāt, ka nodevība pret Dievu ir tuvāk, nekā mēs domājam. Šādi garīgie uzbrukumi jeb izvēles, kas liek nodot Kristu, var tikt noliktas mūsu priekšā mums pašiem negaidot. Pie mums arī var ierasties cilvēki, kuri var būt mūsu sen nesatikti paziņas, draugi vai pat tuvāki draugi un pavisam tuvi cilvēki, kuri dod izvēli. Protams, mēs varam sevi mierināt ar to, ka Jēzus ir Krustā sists. Nodevējs bija Jūda, un slepkavas bija Romas impērijas karavīri. Taču garīgā nozīmē Jēzus nāve precīzi pateikta ar baznīcā bieži dzirdētiem vārdiem: Viņš cieta par mūsu grēkiem. Dievs, cilvēku ļaunumu un nespēju mainīties, nespēju tikt galā ar saviem grēkiem, pieredzēja jau pēc grēkā krišanas. Liekot Jēzu par stūrakmeni, ko nama cēlāji atmetīs.
Arī mēs Jēzu nododam, kad, dzīvojot kopā ar Viņu, tomēr izdarām izvēles, lai atstātu Jēzu un sekotu grēkam, tam, kas aizliegts un mums pievilcīgs. Mēs nododam Dievu, kurš mūs mīl, ir mūs izpircis, mūsu labā tik daudz darījis. Šādi, uzgriežot Viņam muguru un aizejot tumsā, mēs aizejam prom no patiesības, jo mūsos vairs nav dievišķās gaismas, kas mums to atklātu. Mēs esam grēcinieki, tātad bez Dieva mēs esam nespēcīgi. Šī tumsa, ar ko bieži Bībelē apzīmē ļauno, ir izcils Dieva lietots apzīmējums. Tas apzīmē arī garīgo stāvokli, atrodoties grēkā – mēs esam garīgā tumsā, kur neredzam sevi tādus, kādi mēs esam.
Mēs neko neredzam, jo raksti runā par pilnīgu tumsu, lietojot šo apzīmējumu. Arī šajā Jūdas ievadītajā notikumu virpulī ar Jēzus krustā sišanu beigās parādās patiesība – Jēzus krustā sitējiem, nodevējam Jūdam, visiem, kuri apkārt bija ekstāzē par Jēzus ciešanām un sāpēm. Dievs pats atklāj patiesību, satumšojot debesis Golgātas kalnā: jūs dzīvojat tumsā, un nesaprotat, ko darāt, jo neredzat neko! Kā tas ir, kad mēs atrodamies tumsā, mēs katrs labi zinām, katrs reiz esam atradušies fiziskā tumsā.
Bet šī ir tā tiesa, ka gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu, tāpēc ka viņu darbi bija ļauni (Jņ. Ev. 3:10). Kristus pasludina mūsu stāvokli „cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu”, mums katram savā veidā apkārtējais kļūst vērtīgāks, mīļāks par Dievu. Kā Jūdam.
Vai šis notikums, mielasta svinēšana kopā ar Jūdu, mums māca vēl ko vērtīgu? Tas mums māca par Dievu. Par mums Jēzus ir pateicis skaidri un norādījis mūsu dabu. Taču Viņš sevi Bībelē vairāk atklāj ar rīcību. Tā ir ar šo mielastu. Jēzus norāda Jūdam, vispirms skaļi pasakot, lai viņam top skaidrs, ka Jēzus zina viņa nodomu nodot. Tomēr mums pārsteidzoši bauda mielastu kopā ar Jūdu. Kāpēc Jēzus Jūdu nenorāj?
Jēzus šādi atklāj Jūdam, ka, kaut viņš ir nodevis Jēzu, visu var mainīt. Tev var tapt piedots. Pēc tam, kad Jūdā iegāja sātans, mēs redzam, ko sātans dara – bēg no Jēzus. Viņš nevēlas vairs dzirdēt neko no Jēzus un nevēlas redzēt Jēzu darbībā. Jēzus māca evaņģēlija labo vēsti, nenovēršoties no Jūdas, un neieņemot aizvainotā vai sāpinātā stāju. Jēzus ar to norāda, ka pie Viņa var nākt vienmēr – arī tad, kad esi sajuties kā Jūda. Viņš netur aizvainojumu vai ļaunumu, kā to mēdzam darīt mēs. Jēzus nedomā, kā grēcinieku vēl vairāk sodīt, bet meklē viņu, lai apžēlotos un vestu atpakaļ uz pareizā ceļa.
Tāda ir realitāte arī šodien. Mēs nododam Jēzu, un mūsu sirdīs sāk darboties ļaunais, un mēs novēršamies no Dieva dažādu iemeslu dēļ. Iespējams, kā Ādams un Ieva, baiļu vadīti, iespējams, kauna pārņemti, mēs vēl vairāk cenšamies paslēpties no Dieva. Turpretim Jēzus paliek uzticīgs sacītajam, ka Viņš mūs mīl, Viņš ir avju gans, kas vienas noklīdušas avs dēļ ir gatavs iet tai pakaļ, lai atstātu pārējās 99 avis. Mēs no Jēzus klīstam arvien vairāk prom, bet Jēzus nāk mums pakaļ un sauc mūs.
Jūdas piemēru apskatot, mums svarīgi ieraudzīt vienu Jēzus mācekli, kurš ir pozitīvs piemērs – Pēteri. Pēteris Jēzu nodeva Viņa acu priekšā, bet Pēteris atgriezās, jo paļāvās uz Dieva žēlastību. Pēteris, iepretim Jūdam, pazīstot Jēzu, paļāvās, ka Dievs viņu nenosodīs, bet par Viņu apžēlosies, kaut arī ir nodevis Jēzu. Vai mēs pazīstam Jēzu?