Teksti: Apd 17:22–31; 1Pēt 3:13–22; Lk 12:13–21
Vai esi bagāts Dievā? Iespējams, esam bagāti kādā dzīves jomā, bet tieši tur nav Dieva un Dievam par to būtu noteikti ko teikt, un tas, iespējams, nebūtu nekas labs.
Šīs dienas vārdi mums liek ne tikai uzmanīties no materiālo vērtību uzstādīšanas par savas dzīves mērķi, bet arī no visa, kas ieņem Dieva vietu mūsu sirdī. To atklāj Jēzus sakot: “Bezprātīgais šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko esi sakrājis?” Ticību Dievam kā mūžības vērtību mēs nedrīkstam aizstāt ar neko citu, jo tas, ar ko ticība tiek aizstāta, tiek vienmēr neatbilstoši lietots paredzētajam mērķim un nes mums postu.
Mēs šādi kļūstam par cilvēkiem, kas dzīvo tikai šodien. Mēs aizmirstam par nākamo dzīvi kopā ar Dievu. Jēzus nenostājas pret uzkrājumu veidošanu, bet Jēzus nostājas pret neveselīgi pārmērīgo tiekšanos pēc labklājības, pārticības. Jēzus nostājas pret ticības dzīves atstāšanu novārtā. Jēzus šādi aicina mūs izvērtēt mūsu dzīves mērķus un prioritātes. Jēzus nav pret krāšanu, bet pret mantkārību, kas neredz Dievu, tuvāko un ģimeni. Cilvēks mantkārībā vēlas lietas sev, lai apmierinātu vienīgi sevi ar to, ka pieder daudz mantas. Taču manta daudzos gadījumos nesniedz gandarījumu un laimi. Šis gadījums ar kādu vīru no ļaužu pulka ir tieši šāds gadījums. Atcerēsimies, ka arī Jāzeps katru gadu atlika labību nebaltām dienām, tāpēc paturēsim prātā, ka Dievs nav pret domāšanu par sliktākām dienām, bet pret pārmērīgu krāšanu, kas pārņem cilvēka prātu un liek aizmirst Dievu un apkārtējos cilvēkus.
Kā mēs varam zināt, ka vīrs no pūļa krāja tikai sev? Teologi un Bībeles pētnieki ir rūpīgi pārskatījuši šo rakstu vietu un ieraudzījuši vairākas iezīmes vīra runā, kas ļauj droši secināt, ka šis vīrs krāja sev pašam. Vīrs vairākas reizes saka vārdu “savs”, nevis “mūsu” kā dara cilvēki, kad runā par savu ģimeni vai citiem tuviem cilvēkiem. Vīrs uzsver vairākkārtīgi savus augļus, savus šķūņus, savu mantu un visbeidzot es sacīšu savai dvēselei, kas ir pats egoistiskākais teksts šajā Rakstu vietā. Vīrs, kad sakrās, neteiks savai ģimenei, vecākiem, draugiem ,redz, kas mums ir, bet sacīs savai dvēselei: : dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un līksmojies.
Vīrs ir pašpaļāvīgs. Viņš nepaļaujas uz Dievu un to, ko Viņš var cilvēkam sagādāt, bet uz sava ieguldītā darba radīto labklājību. Tēvreize, kuru mācīja lūgt Jēzus, sastāv no septiņiem dažādiem lūgumiem, ceturtais lūgums (Mt. ev. 6:11) “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien”, kā Luters skaidro Tēvreizi iekļauj visus cilvēkus, kas gādā par dienišķo maizi dažādākajos veidos līdz tā nokļūst pie mums. Diemžēl vīrs paļāvās uz savām pūlēm, jo viņš nezināja, ka Dievs arī rūpējas par ikdienas un sadzīves lietām. Vīrs nezināja, ka paļaušanās uz sevi ieved mūs ar laiku nedrošības stāvoklī, jo mēs katrs patiesībā zinām, ka esam ierobežoti savā spēkā.
Pretēji mēs jūtamies, kad paļaujamies uz Dievu, mēs vēl arvien esam ar ierobežotu spēku un spējām. Mēs vēl arvien esam nedroši par sevi, bet dēļ Dieva visspēcības un visvarenības uz kā mēs paļaujamies, tomēr mēs esam mierīgi. Jo zinām, ja mēs nespēsim, Dievs būs mums vienmēr un visur blakus, tikai Dieva klātbūtne mūsu dzīvē būs pietiekoši stiprs atbalsts grūtā brīdī.
Jēzus pamana vīra sirdī egoismu un patmīlību, bet cauri visam redz vienu problēmu, vīrs nepazīst Dievu, tāpēc nespēj pārstāt domāt par savas labklājības uzlabošanu. Tāpēc Dievs šo vīra monologu, kur galvenais vārds bija “savs” liek vīram vēlreiz pārdomāt ieliekot jautājumā vārdu “tavs”, lai vīram būtu skaidrs, ka Dievs ir it kā “savējais”, Dievs arī domā tikai par vīra nākotni. Dievs saka vīram: šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Šie vārdi vīram liek domāt atkal par sevi, bet jau citādi. Ko esmu darījis visu dzīvi? Kam esmu dzīvojis? Tā notiek, ka krājam mantas sev, bet neesam bagāti Dievā.
Dievs māca, ka manta mums Viņa priekšā nebūs priekšrocība. Dievs nevērtē cilvēku pēc ārējā izskata, bet pēc ticības. Vīrs ticēja, ka ar mantu šķūņos pietiks visam, ka tas ir viss, kas ir vajadzīgs. Dievs ar šiem Rakstu vārdiem aicina bēgt no šādas domāšanas, ka ar jeb ko citu kā ticību mums nepietiks. Dieva dāvinātā ticība ir tā, kas mūs pārveido dzīves laikā no cilvēkiem, kas krājam visu ko šķūņos, katrs mēs krājam ko citu. Iepretim Dievs aicina krāt Dieva lietas, šeit nedomāju tikai lūgšanu un Bībeles lasīšanu, jo 6 no 10 baušļiem runā par mūsu tuvākajiem. Dievs ar šo līdzību atklāj pašu svarīgāko, kas seko pēc mīlestības pret Dievu (Mt. ev. 22:39): tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.
Mums ir biežāk jādomā par Dievu, mums ir jālasa Bībele, kā šie vārdi mums atklāj, lai atvērtu mums acis. Tikai Dieva Vārdā mēs varam ieraudzīt sevi tādus, kādi esam, jo paši sevi pilnīgi objektīvi novērtēt nespējam. Šis stāsts mums liek pārskatīt savu sirdi, un lūgt Dievu šādi redzēt, kādi šķūņi mums mūsu sirdīs un mājās ir jānojauc, kā mēs nevērtīgi pavadām savu laiku, tērējam savu naudu.
Šī Rakstu vieta ir īss konspekts no garākas tēmas, kurā pēc šiem vārdiem Jēzus māca, ka nevajag pārmērīgi zūdīties par apģērbu, ko velkam un par citām lietām, kas rada nevajadzīgi lielas raizes. Savukārt šie šīs dienas vārdi mūs atbrīvo no Dieva un tuvāko atstāšanas novārtā, egoisma un mantkārības ar ko bija nodarbojies visu savu dzīvi vīrs šajā Rakstu vietā, līdz saklausīja, ko Dievs viņam saka. Dievam ir risinājums mūsu laika un līdzekļu trūkumam, risinājums ir rakstīts Bībelē, kur Dievs vairākkārtīgi aicina mūs ieraudzīt, ka dzīve ir jādzīvo Dievam un saviem tuvākajiem par svētību. To aicina atcerēties arī šis Jēzus stāsts par vīru, kas nemīlēja Dievu un tuvāko. Āmen!