Uzklausīsim lasījumu no Mateja evaņģēlija 18. nodaļas: Tanī pašā stundā mācekļi gāja pie Jēzus un sacīja: “Kas gan ir lielākais Debesu valstībā?” Un Jēzus pasauca bērnu, nostatīja to viņu vidū un sacīja: “Patiesi Es jums saku: ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā. Tāpēc, kas pats pazemojas kā šis bērns, tas ir lielākais Debesu valstībā. Un, kas uzņem tādu bērnu Manā Vārdā, tas uzņem Mani. Bet, kas apgrēcina vienu no šiem vismazākajiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnu akmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dziļumā. Vai pasaulei apgrēcības dēļ! Apgrēcībai gan jānāk. Bet vai tam cilvēkam, caur ko nāk apgrēcība! Tāpēc, ja tava roka vai tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to un met to prom; jo tas tev labāk, ka tu tizls vai kropls ieej dzīvībā, nekā kad tev ir divi rokas vai divi kājas un tevi iemet mūžīgā ugunī. Un, ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to un met to prom; tas tev labāk – ar vienu aci ieiet dzīvībā, nekā kad tev ir divi acis un tevi iemet elles ugunī.
Kurš ir lielākais? Šis mācekļu jautājums mums ir pazīstams. Mēs ar to sastopamies regulāri, kad ziņu portāli internetā sastāda bagātāko, ietekmīgāko, personu sarakstus dažādās kategorijās.
Mācekļi kā jau mums visiem to patīk darīt vēlējās noskaidrot: Kurš ir lielākais? Jēzus mācekļi šādi uz garīgo pasauli attiecināja mums ierasto domāšanu.
Jēzus savas darbības sākumā aicina atstāt šādu domāšanu. Vienā no pirmajām savām runām Jēzus uzsvēra: “Atgriezieties!”. Jēzus ar to domāja pārvērtieties, pārmainieties savā sirdī pilnībā.
Mācekļi bija sev neierastā situācijā, viņi ticēja Jēzum, bet mācekļi vēl nebija apveltīti ar Svēto Garu. Mācekļi bija attaisnoti, tomēr Svētais Gars viņus vēl nebija sācis darīt svētus. Viņi rīkojās ticībā uz Kristu, tāpēc bieži pievīla paši sevi, jo tiem bija ticība Dievam, bet mācekļiem nebija spēka, kas šodien nevienā draudzē nav iespējams.
Šis ir viens no tiem Bībeles notikumiem, kas skaidri atbalsta mūsu baznīcas biblisko mācību par Svētā Gara saņemšanu kristībā. Mācekļi bieži kļūdījās, kad Jēzus runāja par garīgām lietām vai darbojās garīgās lietas, piemēram, kad Jēzus tika apskaidrots kalnā, mācekļi vienkārši aizmiga, ja Svēto Garu varētu saņemt pirms Kristības. Pirmkārt, Svētais Gars tiktu mācekļiem dots jau darbības sākumā, lai nesarežģītu mācekļiem kalpošanu, otrkārt, tad šādi notikumi nenotiktu tik bieži, kaut arī mēs esam apveltīti ar Svēto Garu un arī mēdzam kļūdīties. Jo mācekļi kļūdījās Jēzus fiziskas klātbūtnes laikā, bet dažreiz arī pat pēc Jēzus lūguma nedarīt tieši tiek izdarīts pretējais, kas ir ļoti pārsteidzoši. Šis jautājums paceļ vēl vienu mums aktuālu tēmu, kas esam ar Svēto Garu, kāpēc mēs nedzīvojam Svētajā Garā, bet grēkojam. Protams, mēs esam attaisnoti grēcinieki, bet Jēzus mūs ir aicinājis svētai dzīvei, kas aicina mūs uzticēties Dievam, kas mums palīdzētu grūtībās un kārdinājumu brīžos. Kā ir rakstīts: Katrs, kas dara grēku, dara arī netaisnību; grēks ir netaisnība. Jūs zināt, ka Viņš ir atklājies, lai grēkus atņemtu, un grēku nav Viņā. Katrs, kas paliek Viņā, negrēko; katrs, kas grēko, nav Viņu redzējis, nedz Viņu atzinis. (1. Jāņa 1:4-6) Jeb citiem vārdiem, kas grēko tajā nevalda Svētais Gars, kaut cilvēks sevi sauc par kristieti ir kristīts un iet uz baznīcu, kad grēkojam mūsos nav Svētā Gara, jo Svētais Gars nav vietā, kur mīt grēks.
Arī uz šo izaicinājumu Jēzum ir atbilde mācekļiem un mums: esiet kā bērni. Jēzus māca mācekļiem, klausies, mācies, tici, seko kā bērns, kad redz savu tēti. Šī līdzība ir spēcīga un nozīmīga, jo mēs katrs no savas garīgās dzīves zinām, ka pirmie gadi ticībā paiet pilnīgā Dieva vadībā, jo mēs dzīvojam uzticībā Dievam. Vēlāk mēs gūstam dažādas atziņas, mēs gūstam garīgo briedumu , kas ir labi, bet mēs briedumā nekļūstam neatkarīgāki no Dieva, ko mēs ļoti bieži piemirstam.
Šo nepatur prātā mācekļi, kad uzdod jautājumu, “Kurš ir lielākais Debesu valstībā?”, jo mācekļi zina, ka visi ir ticīgi, tomēr mācekļi grib dzirdēt Jēzus vērtējumu, kurš māceklis būs lielākais Debesu valstībā… Jēzus nemaz neatbild uz mācekļu jautājumu, taču Jēzus atbild, ka Dievam visi Dieva bērni ir lielākie, katrs ir vienlīdz svarīgs. Tāpēc Jēzus vidū nostāda bērnu, lai mācekļi saprastu, ka Dieva bērni ar šādu ticību un paļāvību, kāda ir šim bērnam, visi ir lielākie Debesu valstībā.
Šo mums svarīgo Jēzus atbildi Matejs ļoti precīzi savieno ar Jēzus līdzību par pazudušo avi, kas tūlīt seko pēc šīs rakstu vietas par lielāko Debesu valstībā. Kā katra avs ganam ir svarīga, un tēvam katrs bērns ir svarīgs, arī mēs katrs esam vislielākie Dievam debesu valstībā. Dēļ katra cilvēka Jēzus atdeva savu dzīvību, un katra cilvēka sirdī ielika ticību, lai mēs visi būtu vienoti sava ticībā Dievam Debesu valstībā, kur mēs šīs vienas ticības dēļ Jēzum būsim vienlīdzīgi un viena miesa.
Tāpēc Jēzus šo tēmu noslēdz par apgrēcināšanos jeb krišanu grēkā. Šī nav burtiski uztverama Rakstu vieta, kurā Jēzus patiešām aicina, cilvēkus nocirst sev rokas un kājas, ja tās tevi apgrēcina. Daži teologi un Bībeles komentētāji aicina redzēt, ko Jēzus pēc būtības domā ar šiem tiešajiem vārdiem. Jēzus vārdi caur ko nāk apgrēcība, būtu drīzāk jāuztver, kā Jēzus aicinājums uzmanīgi jeb vērīgi meklēt apgrēcības ierosinātāju, kas mūs rosina uz grēku. Arī apgrēcināšanās, kas ir saprotams vārds, tiek lietots šeit pareizi un ir arī viegli uztverams vārds, bet Jēzus runa tiek padarīta saprotamāka, ja mēs to nevis aizstātu ar vārdu nodevība, bet apgrēcināšanos redzētu kā nodevību pret Dievu.
Tādēļ Jēzus ir tik skarbs, Viņš aicina vērīgi raudzīties uz sevi, palikt Dieva bērnam attiecībās ar Dievu, lai mēs varētu šajās uzticības pilnajās un tuvajās attiecībās ar Dievu redzēt garīgās lietas patiesajā Dieva gaismā. Tad mēs varētu savlaicīgi pamanīt grēka ierosinātājus, no tiem atbrīvoties, kas ir kādi ieradumi, raidījumi, hobiji, paziņas, mūzika vai kas cits. Šādi mēs atmetam visu, kas mūsos aicina nodot Kristu, kas par mums mira, lai dotu ticību un mūs glābtu. Tieši tāpēc Jēzus ir tik atklāts un mums šķietami stingrs attiecībā uz apgrēcību, jo tā ir nodevība, kas Jēzum ir pazīstama kopš pašiem sākumiem Jēzum nodevība nebūtu jāpiedzīvo vēlreiz no mums.
Ar nodevību vienā lietā ļaunais vēlas radīt mums šķietami lielu neaizsniedzamu tukšumu starp mums un Dievu, bet mēs neļausimies nepatiesībai, bet stāvēsim patiesībā, kas vienmēr aicina dzīvot Svētajā Garā un vienmēr lūgt Dievu, arī ja mēs esam šķiet ļoti smagi apgrēkojušies.
Tāpēc būsim arī uzmanīgi runājot par garīgām tēmām, jo garīgo bieži vien var tikai saprast garīgi un nekādi mēģinājumi to skaidrot citādi, nekad nedarīs Rakstu vietu vai ticības lietas saprotamas pilnīgi visiem cilvēkiem. Āmen!