Teksti: Jes 11:1–10; Rm 15:4–13; Mt 3:1–12
“Bet varmācīgos Viņš sitīs ar savas mutes zizli un bezdievjus nokaus ar savu lūpu dvašu.” (Jes 11:4b)
Izcils kristīgs autors Klāvs Steipls Luiss savā grāmatu sērijā “Nārnijas hronika” apraksta izdomātu zemi, kurā mājo, tirgojas un vienkārši izdzīvo savas dzīves runājoši dzīvnieki. Zinot, ka Luiss ir kristīgs autors, mēs tur varam atrast daudz līdzību ar kristīgo ticību. Piemēram, ja mūsu pasaulē, kurā valda cilvēki, mūsu Dievs ir arī cilvēks, tad Nārnijas zemē Dievs ir dzīvnieks, tāpat kā viņi. Un ne kurš katrs dzīvnieks, bet dzīvnieku karalis – lauva, vārdā Aslans. Šī izvēle nebija nejauša, jo mēs zinām, ka Jēzus tiek salīdzināts ar Lauvu un ar Jēru. Atklāsmes grāmatā Jēzus tiek saukts par Lauvu no Jūdas cits. (Atkl 5:5)
Luiss rakstīja šo grāmatu sēriju savai krustmeitai Lūsijai, lai izklaidētu viņu, bet man šķiet vēl svarīgāk, lai mācītu viņai par kristīgo ticību. Kā senās pasakās (un arī mūsu pašu pasaulē), Nārnija ir jauka zeme, bet briesmu pilna. Ne velti Nārnijas Dievs Aslans ir lauva, jo lauvas, būdamas ne tikai staltas un spēcīgas, ir arī bijājamas un pat draudīgas. Par Aslanu ir teikts, ka viņš ir mīlīgs, bet, un šo es vēlos uzsvērt, viņš nav pieradināms vai rāms. Jūs nevarat pakļaut viņu savai gribai vai pataisīt pēc savas gribas. Viņš ir tas, kas viņš ir, nevis tas, ko mēs gribam, lai viņš būtu.
Nevienu negribot aizvainot, es esmu pamanījis kristiešu vidū, ar mani pašu tai skaitā, ka mēs apejamies ar Dievu tikai no vienas puses – no Viņa žēlīgās, mīlīgās, lēnprātīgās un žēlsirdīgās puses. Un tā ir taisnība. Viņš ir visas tās lietas, “Tāpēc”, ir rakstīts, “pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā” (Ebr 4:16). Viņš ir mūsu mīļais Abba Tēvs, kuru drīkstam piesaukt Jēzus vārdā jebkurā brīdī, jebkurā situācijā. Mēs varam Viņu slavēt, Viņam pateikties, Viņu pielūgt un jā, pat mīlēt Kristus krusta dēļ. Šī ir Dieva žēlastības puse.
Bet mans jautājums šodien ir, vai mēs esam aizmirsuši Dieva otro pusi, Viņa majestātisko un taisnīguma pusi? Saprotiet mani pareizi, es nedomāju, ka mums – Dieva mīļotajiem bērniem ir jātup un jābaidās kādā kaktā, kā Dorotejai un viņas draugiem briesmīgā burvja Oza priekšā. Nē. Mans jautājums ir vienkāršāks. Kur ir bijība mūsu ticībā?
Advents ir laiks, kad mēs divkārt gaidām Kristus nākšanu. Atskatoties atpakaļ, mēs gaidām Kristus Pirmo nākšanu Betlēmē, kur viņš dzima kā mīļš un maigs zīdainis. Bet Advents ir arī laiks, kad mēs gaidām un sagatavojamies uz Kristus Otro nākšanu, kad Viņš nāks kā taisnīgs karalis un patiess tiesnesis. Gaidīt Kristu, mīļu un maigu, ir daudz vieglāk un patīkamāk, nekā gaidīt Kristu dzels zizli (Atkl 2:27), kas nāks tiesāt ikkatru sirds domu (Rm 2:16), kas nāks šķirt avis un āžiem (Mt 25:32), “un tos metīs degošā ceplī; tur būs raudāšana un zobu trīcēšana” (Mt 13:42). Par maigo Jēzu un mīļo Debesu ‘Tētīti’ ir vieglāk domāt, un Viņu ir vieglāk pieņemt nekā bargo Jēzu un stingro Tēvu. Bet abas puses ir aprakstītas Bībelē. Neticiet man? Tad lasiet Jēzus runas par Beigu laikiem, Daniēla, Ecēhiēla, Jesajas, Joēla vai Atklāsmes grāmatas, u.c.! Dievs uz mūžīgiem laikiem tiesās netaisnību. Par to mēs varam būt drošs! “Nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut; bet bīstieties vairāk no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē” (Mt 10:28). To ir teicis sirdsmīļais Jēzus, Lauva no Jūdas cilts.
Kur tas atstāj mūs? Meklēt līdzsvaru. Ja mēs pamanām, ka mums ir pārāk daudz baiļu no Dieva, tad jādomā un jāapcer Viņa labā daba. 23. Psalms. Jņ 3:16. Raudu dziesma 3:22-23 un daudzas citas vietas. Ja mēs pamanām, ka mums ir pārāk ‘čomiska’ attieksme pret Dievu, tad jālasa un jāapsver vietas par Dieva tiesu. Mt 3:7. 5Moz 4:26. 1Moz 2:17 kā arī citas vietas. Un nedomājiet, ka nākšana uz dievnamu ir garants pestīšanai. Atcerieties līdzību par piecām gudrajām un piecām ģeķīgajām jaunavām, kas gaidīja Līgavaini pārnākam no kāzām? (Mt 25:1-13) Katrai bija sava eļļas lampa. Tām tika pavēlēts palikt nomodā, gaidot Līgavaini, t.i., Kristu. Jaunavas simbolizē Baznīcu kopumā. Visas aizmiga. Gan gudrās, gan ģeķīgās. Vai tas parāda, ka Kristus zināja, ka visa Baznīca iekārtosies ērti šai pasaulē un iesnaudīsies? Varbūt. Bet svarīgākais ir vēl priekšā. Kad negaidītajā stundā viņas dzirdēja saucienu, ka Līgavainis nāk, gudrajām jaunavām bija eļļa viņu lampās, kamēr ģeķīgajām jaunavām nebija. Ko tas nozīmē? Viņas nebija gatavas. Līdzības nedrīkst ņemt pārāk burtiski, bet tas parāda, ka liela daļa no Baznīcas, t.i., kristiešus nebūs gatava Kristus atnākšanas dienai dēļ viņu attieksme – bijīgi ņemt Jēzus vārdus nopietni vai draiskoties un cerēt, ka gan būs labi. Es esmu uzsvēris, ka ir nepieciešams būt daļai no Baznīcas, no Kristus miesas virs zemes, kur varam saņemt Vārdu un Sakramentu un būt sadraudzībā ar citiem kristiešiem. Būt daļai no Baznīcas palīdz mums būt un palikt gataviem. Bet tikai, ja mēs to ņemam nopietni. Cik šodien šajā dievnamā ir lāpas, kas ir pilnas ar eļļu? Cik ir tukšas? To Dievs vien zina, un tas vien ir iemesls nākt, nevis ‘hī, hī, ha, ha’, bet ar veselīgu dievbijību, kas gan mīl Dievu ar visu sirdi, dvēseli un prātu, gan mīl savu tuvāko, kā sevi pašu. (Lk 10:27)
Raksti saka, ka mēs droši varam pieiet pie žēlastības troņa caur Kristus asinīm, un ka caur Kristus asinīm mūsu grēki, kaut sarkani, kā purpurs būs balti, kā sniegs (Jes 1:18). Mēs varam, drīkstam, un mums vajag caur Kristu uzskatīt Dieva žēlīgo vaigu. Tā teica Luters. Kad dzirdam, ka mūsu grēki ir piedoti Kristus dēļ, mums bez šaubām tam ir jātic, jo tas ir patiesi. Kad lūdzam Dievu un beigās sakām “Āmen”, t.i., lai notiek, mums ir jātic, ka Dievs mūs dzird. Kad lasām Bībeli, dzirdam sprediķus vai saņemam dievgaldu, ir jātic, ka caur šiem žēlastības līdzekļiem mēs saņemam Svēto Garu, kas tur mūs gatavībā. Kā arhibīskaps reiz teic: mēs nākam kopā dievkalpojumā, lai saņemtu Svēto Garu. Svētais Gars Rakstos tiek attēlots kā eļļa. Vai mūsu lāpās ir eļļa?
Ja mēs kļūstam laiski un pārāk familiāri garīgās lietās un sevišķi attiecībās ar Jēzu, tas ir ceļš uz ģeķīgo jaunavu pusi, kuras aizmirsa eļļu. Mazajā katehismā ir teikts, ka mums būs Dievu bīties un mīlēt. Ne tikai bīties. Ne tikai mīlēt. Bet gan, gan. Tas, ka visi mīlēja Karalieni Elizabeti tik ļoti daudz, nenozīmē, ka pieklātos, ka kāds būtu mēģinājis viņai, piemēram, pieskriet klāt un nobučot viņu uz lūpām. Tas būtu visu pieklājības robežu pārkāpums.
Bijību var tulkot kā respektu. Man bija bijība pret manu tēvu. Es no viņa nebaidījos, es viņu ļoti mīlēju, bet man bija liels respekts pret viņu. Respekts un mīlestība nav pretrunā. Respekts un mīlestība iet roku rokā. Ticiet man, ja jums nav respekta pret kādu, jums arī nebūs mīlestība pret viņu. Jūs nevar mīlēt to, ko jūs nerespektējat. Jūs drīzāk viņu nīdīsiet un nicināsiet. Tāpēc Luters saka, ka bijībai un mīlestībai ir jāiet kopā mūsu dievbijībā.
Būsim droši, ka Kristus neplāno savu Otro nākšanu, lai iebiedētu ticīgos. Jānis, kurš sarakstīja Atklāsmes grāmatu, un Pēdējās vakariņās bija tik tuvu Kristum, ka gulēja Viņam pie krūtīm, krita gar zemi pielūgsmē, kad viņš redzēja augšāmcelto Kristu savā vīzijā Patmosas salā. Viņš krita gar zemi aiz neiedomājamas bijības pret pasaules Pestītāju (Atkl 1:17). Pāvils saka, ka tagad mēs redzam lietas kā spogulī (1Kor 13:12). Neskaidri, miglaini. Mēs neredzam Kristu visā viņa godībā. Bet mums tas ir jāpatur prātā tagad, kad mēs tuvojamies Viņam, zinot, ka Viņa godība mūsu acīm ir patlaban apslēpta. Viņš ir Lauva un Jērs. Debesīs viņi uz vaiga krituši dzied, “Cienīgs ir tas Jērs, kas tapa nokauts, ņemt spēku, bagātību, gudrību, stiprumu, godu, slavu un pateicību!” (Atkl 5:12). Ko mēs dziedam, un kādā sirds stāvokli mēs to sakām? Lai Dievs Svētajā Garā dod, ka mums ir samērīgas bijības un mīlestības pilnas attiecības Kristus priekšā. Āmen.